Lelde Dreimane ir tik gudra, ka nemelo – bet šo un to noklusē...

Kas kopīgs Goram un aktrises Dreimanes atlaišanai? Trallināšana. Un vēl tur bija dramaturģija. Uz Rēzekni skrēja pati ministre, lai iedziļinātos jautājumā. Tā kā viņa neko nesaprot no nozares, tad pilnīgi loģisks bija viņas secinājums, ka arī pašvaldība neko nesaprot. Jo ministre nesaprašanas jautājumā ir liela profesionāle.

Uz kurieni dodas cilvēks, kad nesaprot? Uz pili – pie karaļa. Agneses Lāces tālākā atskaite Rinkēvičam labi parādīja, cik bērnišķīga ir mūsu izpratne par lietu kārtību. Turklāt Edgars vēl atļāvās visa galā secināt, ka Latgales vēstniecība Gors (nekāda sakarā ar diplomātisko korpusu, bet – lai nu paliek) būtu jāpārņem valstij, negaidītā kārtā atkārtojot to pašu, ko jau vairākus mēnešus piedāvā nesaprastā Rēzeknes pašvaldība.

Savukārt aktrise Lelde Dreimane savai sāpei izmantoja sociālās virinātavas, emocionāli izstāstot, kas ar viņu ir noticis uz Dailes teātra durvju sliekšņa un vadītāja Jura Žagara kabinetā. Tā kā aktrise nepārstāv Stambulas konvencijas piekritējus vai to viltīgi slēpj, viņa neko neminēja par vardarbību pret sievieti, taču viss cits šajā izrādē bija – norīta asariņa, vadības attieksmes iztirzājums, atsauce uz teātra leģendām, kam arī uzteikts darbs. Tā kā sešpadsmit atlaistās Dailes teātra apkopējas nebija leģendas, tad tās šajā skumjajā stāstā neparādās, jo aktrise gribēja palikt uz skatuves citā kompānijā.

Stilistiski ministre Lāce pēc Rēzeknes komandējuma uzreiz skrēja pie prezidenta, lai rēzeknieši sajūt viņas ietekmes mērogu, bet aktrise Lelde sāka valkāt slavenās Olgas Dreģes vārdu, kam arī savā vidē jauda un lielums. Padomājiet paši, kā uz to visu var mierīgi noskatīties pastaliņš, kas dzimis teātra bufetē un visu mūžu sapņojis par vēstuli, ko rakstīs prezidentam.

Kur trallināšana? Publiskajos kniksīšos. Ministre Lāce pārstāv mūsu valstī pārdalītājus, kas nav pretrunā ar kultūras nozares realitāti. Tā tiek uzturēta no nodokļu maksātāju naudas, lielo teātru un koncertzāļu gadījumā izmantojot smalkāku vārdu – dotētie. Lāce ar kompāniju tālāk par ekseļu tabulām netiek, pilnīgi ignorējot tādu komponenti kā samērīgumu – ko varam vai nevaram atļauties.

Savukārt aktrise Dreimane nāk no vides, kas “dzied un zied”, kas sevi labi prot pasniegt, ja vien valsts un vēl kāds cits par to maksā. Pasvītroju vārdu “valsts”, jo visa brēka ir nevis par kādu privātu kastingu, kur aktrisi izbrāķēja, bet gan par kroņa pusdienām – kas garantētas.

Ja viņai uzteiktu darbu komercsabiedrība, mēs par šo neuzzinātu. Taču, tā kā darīšana ir ar baznīcu – Dailes teātra izskatā –, tad mācītāja (Žagara) autoritāte visos laikos ir bijusi viena no pieprasītākajām ēdienkartēm, ko aktrise dabiskā veidā izgaršoja.

Atgriežamies atkal Latgalē – pie Gora. Vai zinājāt, ka šajā izklaides vietā ir vairāk skatītāju vietu nekā Operā, nekā Dailes teātrī, nekā Nacionālajā? Tā ir divas reizes ietilpīgāka par Ventspils koncertzāli, lai gan abas tapa teju vienā laikā. Gors pieder pašvaldībai, jo tikai pašvaldība varēja tikt pie Eiropas fondu naudas, kas šādus projektus finansē. Bet kā jau visos gadījumos – fondu naudu un projektus vīzē Rīgas dāmas/kungi. Speciālajos departamentos. Kāds taču sazīmēja un apstiprināja šos projekta un vīzijas melus, lai apgūtu naudu?

Tā bija apgūšana, nevis ieguldījums, jo ieguldījumus parasti vērtē ar atdevi. Ja valsts atbildīgās iestādes un ministrija neko tajā laikā neiebilda par šī apjoma kroplumu, tad kāpēc mēs tagad gribam pienaglot tikai Rēzekni, kas beidzot atzinās, ka nevar šo kumosu norīt? Kur pazuduši tie lielie plānotāji, kas fiskāli šo visu vērtēja un akceptēja, būvēja? Par celtniekiem skaidrs – viņi pie “Porsche” vai “Mercedes” saloniem grūstās, jo piķis iebira. Kurš tāmēja Gora uzturēšanu, kurš lika parakstu, ka Rēzekne to drīkst un var darīt? Svētais Gors?

Ar aktrisi Leldi ir tieši tāpat, jo viņa zināja, ko šī profesija piedāvā. Ja nebūtu Žagara jaunie laiki dailītē, nekādu scēnu jau nebūtu. Taču Žagars grib redzēt teātri ne tikai kā dotētu priekšmetu, bet arī tādu, kas atbilst publiskā finansējuma godīgam izlietojumam. Ja Kultūras ministrija saka, ka teātrim būs mazāka dotācija, tad teātra vadītājs to saprot un risina – teātrim vislabākajā veidā.

Žagars nekādi nav ieinteresēts sliktos gājienos, kas teātri padara vājāku. Apkopēju aizstāšana ar ārpakalpojumu, starp citu, sezonā ļaus ietaupīt 100 000. Pārtraucot darba attiecības ar četrām aktrisēm, gada griezumā ietaupās vēl ap 150 000. Ja jums ir kalkulators, parēķiniet, cik garantētajā algā vidēji katra no četrām skatuves dīvām gadā saņēma. Tā ir alga, bet vēl jau ir honorāri par izrādēm. Un vēl jau aktieri iet pa citu rokām – kas, piemēram, Dailes finanšu rādītājus nekādi neskar. Haltūras un privātie projekti. Vai Žagars kā pamatdarba devējs ir licis maksāt aktieriem procentus par šiem sānsoļiem – kas, starp citu, būtu ļoti normāla prasība? Nav.

Lelde Dreimane vismaz ir tik gudra, ka nemelo – bet šo un to noklusē. Piemēram, par savu nodarbinātību ārpus valsts apmaksātā teātra štata slodzes. Un Žagaram ir taisnība, kad viņš runā par terminētiem darba līgumiem, kas būtu jāievieš visos teātros, kas tiek uzturēti ar valsts naudu. Bet, runājot par ētiku vai cieņas trūkumu, ko aktrise tagad izvirzījusi priekšplānā, – šīm debesu priekšstatu kategorijām ir divvirziena iela.

Un vēl ētiku piemin tie, kas parasti sēž uz valsts sprandas. Tādi kā kultūras ministre Agnese Lāce, kas, acis mirkšķinot, stāsta, ka valsts esot Gorā ieguldījusi astoņus miljonus un vēl taču esot Kultūrkapitāla finansējums. Protams, ka nekā tāda nav pat tuvumā… Paņemam 2024. gada koncertzāles Gada pārskatu un redzam – pašvaldības dotācija 696 232 eiro, Kultūrkapitāla fonds – 250 000 eiro. Valsts? Tāpēc jau Rēzekne valstij saka – pārņemiet, uzturiet! Vai otrs ceļš – īpašnieki, kas šajā gadījumā ir pašvaldība, meklē veidus kā lāpīt šos caurumus.

Ja mums ir bailes, ka nu tik Goru izmantos kaut kādi “no austrumiem”, tad – nevajag kavēties, bet realizēt projektu atbilstoši nacionālajām interesēm. Nepārprotiet – mani Rēzeknes interfronte arī kaitina, taču vēl vairāk par šo kaitina mūsu nespēja būt atbildīgiem saimniekiem. Kaut vai pārdalot nodokļu naudu ar skaidro prātu, nevis ar sirpi un āmuru.

Latvijā lielie teātri saņem regulāru valsts budžeta dotāciju no Kultūras ministrijas, to deklarējot kā valsts deleģēto uzdevumu finansējumu.

Neviens Latvijas lielais teātris vai koncertzāle nepelna, lai gan atsevišķos gadījumos viņiem patīk uzsvērt savus peļņas rādītājus, kas ir prasta muldēšana.

Bez publiskās naudas piešprices viņu zāģiem ir mīnusi, kas mērāmi vairākos miljonos – katram! Rēzekne arī maksā par Goru, tāpat kā mēs līdz šim maksājām algu Leldei Dreimanei. Kurš īsti ņem, kurš īsti dod? Aiz ziņkāres pavaicāju mākslīgajam intelektam, kā šī diskusija palīdzējusi nodokļu maksātājiem – jo mēs jau skatuves mākslu mīlam. Lūk, atbilde: “Īsa, nepatīkama, bet godīga atbilde: gandrīz nekādi – un dažos aspektos pat kaitē.

Nodokļu maksātājs no šīs diskusijas neko izmērāmu neiegūst:

– netiek skaidrāk saprasts, kā tiek tērēta nauda;

– netiek diskutēts par teātra finansēšanas modeli;

– netiek analizēts, kādas ir alternatīvas štata samazināšanai;

– netiek uzlabota pārvaldība vai caurspīdīgums.

Diskusija koncentrējas uz emocijām, aizvainojumiem, simboliem, nevis uz naudas plūsmu un atbildību. Sistēmiskā problēma pazūd, personiskais konflikts kļūst par izrādi.”

Gan jau Lelde Dreimane bez darba nepaliks, jo ir labi iztikusi līdz šim – veltot valsts apmaksātai pilnai štata vietai vidēji 27 izrāžu vakarus gadā, kas ir mazākais no visiem aroda brāļiem. Žagars nedeva spēlēt? Jocīgi. Bet naudu gan viņš maksāja, kas kopumā bija nepareizi… Tāpat kā Gors nepaliks bez finansējuma.

Vēlējums priekšdienām – ja tērējat publisko naudu vai esat pie tās piesūkušies, mēģiniet kaut vai neizrādīt savu mēra izjūtu, kas pieradusi pie nenopelnīta komforta.

Novērtē šo rakstu: