Latvijas veselības aprūpe: zemākais punkts nav nejaušība. Tas ir politiskas bezdarbības rezultāts
Vilors Eihmanis02.03.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir brīži, kad vairs nepietiek ar frāzi “situācija ir sarežģīta”. Latvijas veselības aprūpe nav vienkārši problēmās – tā ir sistēmiski salauzta.
Mirstība no onkoloģiskām slimībām Latvijā ir par 30–40% augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Tas nav liktenis, gēni vai “sabiedrības paradumi”. Tās ir tiešas sekas tam, ka modernās zāles nav pieejamas, ka diagnostika kavējas, ka ārstēšana sākas par vēlu vai vispār nesākas.
Rindas pie ģimenes ārstiem, rindas pie speciālistiem, rindas uz izmeklējumiem – un tagad pat par maksu vairs bieži nav iespējams tikt bez mēnešiem ilgas gaidīšanas. Tas nozīmē vienu: valsts ir zaudējusi kontroli pār pieprasījumu, piedāvājumu un plānošanu.
Stratēģisko slimnīcu infrastruktūra ir atsevišķs stāsts – iesāktas būvniecības, kas netiek pabeigtas, izmaksu sadārdzinājumi par simtiem miljonu, projektu vadības haoss. Tā nav neveiksme. Tā ir sistēmiska nespēja pārvaldīt publisko naudu.
Rezultāts ir skaidrs un izmērāms:
– viens no īsākajiem mūža ilgumiem Eiropā,
– slikti sabiedrības veselības rādītāji,
– izdegusi medicīnas personāla paaudze,
– pacienti, kuri mirst nevis tāpēc, ka slimība nav ārstējama, bet tāpēc, ka valsts nav paspējusi.
Kāpēc tas notiek?
Jo veselības aprūpe Latvijā ir bijusi nevis politiska prioritāte, bet gan budžeta atlikums. Jo lēmumi tiek pieņemti fragmentāri, īstermiņā, bez atbildības par rezultātu. Jo ministri mainās, bet sistēma paliek tā pati – necaurspīdīga, sadrumstalota, bailīga no reformām.
Ko darīt (nevis runāt, bet darīt)?
Noteikt veselības aprūpi kā valsts drošības jautājumu, nevis sociālu izdevumu. Slimai sabiedrībai nav ekonomikas, nav armijas, nav nākotnes.
Garantēt onkoloģijas finansējumu ES vidējā līmenī, ar automātisku piekļuvi modernām zālēm, nevis politisku “žēlastību”.
Centralizēt lielo slimnīcu būvniecību un iepirkumus, ieviešot personīgu atbildību par termiņiem un izmaksām. Bez izņēmumiem.
Atjaunot medicīnas personāla uzticību valstij: konkurētspējīgs atalgojums, reāls darba slodzes regulējums, mazāk birokrātijas.
Ieviest skaidrus, publiski izmērāmus mērķus: mirstības samazinājums, gaidīšanas laiki, zāļu pieejamība – un sasaistīt tos ar politisko atbildību.
Par ko balsot rudenī?
Nebalsot par skaistiem saukļiem. Nebalsot par “pieredzi”, ja šī pieredze mūs ir atvedusi līdz šim punktam.
Balsot par tiem, kuri:
veselības aprūpi liek programmas centrā, nevis piezīmēs;
piedāvā konkrētus skaitļus, termiņus un finansējuma avotus;
ir gatavi uzņemties personīgu politisko atbildību, nevis slēpties aiz komisijām.
Saeima netiek ievēlēta, lai uzturētu sistēmas inerci. Tā tiek ievēlēta, lai mainītu realitāti.
Šitā tiešām nevar turpināt. Un, ja šoreiz vēlētājs to pateiks skaidri, nākamais zemākais punkts vairs nebūs neizbēgams.
Seko mums 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Vienreiz iemaldās drons, to laikus nepamana, neziņo sabiedrībai, pēc tam klaji melo. Otrreiz iemaldās drons, nu centīgi stāsta, ka nopeilēts, bet, kamēr ar auto braukuši pretīm, tas jau uzsprādzis. Un tāpat melo, vieniem sakot, ka tas ukraiņu, otriem – ka nezināms. Trešo reizi pat neiemaldās: garām valsts robežai palido drons – izziņo brīdinājumus pierobežā un daudziem arī tālu no tās esošajiem, bet… izrādās, ka izslavētā 112 aplikācija tādā brīdī uzkaras…
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
Latvijas ekonomika 2026. gadā atgādina cilvēku, kurš ir iemācījies dzīvot piesardzīgi. Viņš zina, kā izturēt aukstumu, kā sadalīt spēkus, kā neizšķiest to, kas ir. Taču jautājums paliek atklāts – vai viņš vispār vēl sapņo?
Latvijas iedzīvotāju saliedēšana, dažādu grupu integrēšana un, no pretējās puses, satraukums par sabiedrības “sašķeltību” ir tēma, kas sabiedriskajā telpā ir bijusi klātesoša un nereti pat centrāla kopš Trešās atmodas laikiem 1980. gados, kad latvieši reāli varēja sākt cerēt uz politiskās neatkarības atjaunošanu. Jēdzieni “saliedēšana” un “integrācija” šajās garajās desmitgadēs ir parādījušies gan valdības līgumos, gan stratēģiskajos un rīcībpolitikas dokumentos. 2001. gadā Latvijā nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds – Ministru prezidentam pakļauta iestāde, kurai integrācijas uzdevumu veikšanai 2025. gadā novirzīti EUR 35,4 miljoni (no tiem 40% no Latvijas valsts budžeta).
Kad valsts saņem vairāk nekā atdod atpakaļ, tā vairs nav politika. Tas ir bizness. Bizness “Jaunās Vienotības” stilā.
Ziniet ko, gudrinieki? Beidziet apd...st Hermani.. Es viņa saturisko stostīšanos klausos daudz labprātāk nekā visu to eviku, laumiņu, hosamu, zandiņu, briškenu un pārējās rinkija kompānijas gludo, tekošo, bezsaturīgo vāvuļošanu.
Latvijas Raido „Krustpunktā” pie Aida Tomsona bija Alvis Hermanis. Cilvēks ar milzīgu potenciālu. Viņš atnāca ar savu ideju, savu redzējumu. Tomsona kungs neizdarīja neko, lai atvērtu intervējamo. Intervijai bija tikai viens mērķis - Tomsona kungs man atgādināja farizeju, kurš mēģināja pieķerties pie sīkām, nesvarīgām detaļām.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP), ņemot vērā Satversmes tiesas lietā Nr. 2024-30-01 – par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – 2026. gada 30. martā pasludināto spriedumu, pauž gatavību iesaistīties izmaiņu sagatavošanā tiesiskajam regulējumam par mazākumtautību valodām sabiedriskajā medijā. SEPLP neredz nepieciešamību šobrīd mainīt 2026. gada sabiedriskā pasūtījuma plānu, kā ietvaros šogad uzsākta jauna pieeja mazākumtautību satura veidošanā, kas ir saskanīgs ar Satversmes tiesas atziņām minētajā spriedumā par mazākumtautību valodu sabiedriskajos medijos. Šie principi tiks ievēroti, arī strādājot pie sabiedriskā pasūtījuma plāna sagatavošanas 2027. gadam.
