Latvijas pastāvēšana izšķirsies 10 gadu laikā

Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, prognozes ir baigas – ņemot vērā straujās emigrācijas tendences - no pašreizējiem 1,22 miljoniem  latviešu visticamāk līdz 2030-2040. gadam būs palikusi apmēram puse. Līdz ar to latvieši pakāpeniski sāks kļūt par minoritāti savā valstī.

Skaidri jāsaprot, ka latvieši kā minoritāte Latvijas teritorijā nespēs noturēt savu valsti. Spilgts pierādījums ir nesenais Krimas aneksijas precedents. Tiklīdz Latvijā būs cerīgs referenduma iznākums par atkalpievienošanos mūsu lielajam austrumu kaimiņam, tā tas operatīvi un profesionāli tiks sarīkots. Ja pēc pārdesmit gadiem tas nebūs austrumu kaimiņš, tad mūsu tautas 1000 gadu  ilgā vēsture liecina, ka vienmēr kāda spēcīgāka vara ir pār mūsu tautu valdījusi.

Nevajadzētu būt naiviem un uzskatīt, ka ES, ASV, vai NATO mūs noteikti pasargās. Uz to ilgākā termiņā nevar paļauties. Mums ir pašiem jāizdara viss iespējamais. Ja mūsu demogrāfiskā situācija virzīsies līdzšinējos tempos, tad visdrīzāk nebūs jāgaida ilgāk kā 20-30 gadu, līdz iedzīvotāju skaits būs samazinājies zem 1,5miljoniem, bet latviešu īpatsvars nokrities iespējams pat zem 50% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tiklīdz tas notiks, tā būs iespējama tikai bezcerīga cīņa ar sekām.

Tomēr, vai Latvija pastāvēs pēc 20-30 gadiem, būs zināms jau ātrāk. Tas ir atkarīgs no realizētās politikas tuvākajos 10 gados. Kāpēc laika ir tikai aptuveni 10 gadu? Tādēļ, ka vēl 1985. – 1990. gadā dzima daudz bērnu (aptuveni 40 000 bērnu gadā). Šie bērni tagad ir sasnieguši vecumu, kad paši var radīt bērnus. Pēc 1991. gada strauji samazinājās jaundzimušo skaits, un līdz ar to arī vēlāk būs ievērojami mazāk vecāku, kas vispār varētu radīt pēcnācējus (1994. gadā jau bija tikai 24 000 jaundzimušo).

Pašlaik bērnu radīšanas vecumā (20-30 g.) ir ļoti daudz cilvēku, pēc 10 gadiem tādu būs ievērojami mazāk. Ja visi pārējie apstākļi paliks nemainīgi, tad jaundzimušo skaits neizbēgami samazināsies proporcionāli šai starpībai. Tad mums visus resursus vajadzēs faktiski divas reizes vairāk nekā šodien. Ja šodien jau tas ir ļoti sarežģīti, tad pēc 10 gadiem var būt neiespējami.

Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, šodien vienai ģimenei būtu jāaudzina 3 bērni, kas ir jau ļoti augsts mērķis. Tad pēc 10 gadiem, lai sasniegtu to pašu rezultātu, būtu jāaudzina jau 6 bērni. Piekritīsiet, ka šāds mērķis ir utopisks. Šī nepilnā desmitgade ir mūsu pēdējā iespēja. Vēlāk process jau būs neatgriezenisks. Tātad mums ir palikuši tikai 10 gadu, lai realizētu Latvijas glābšanas plānu. Tas nozīmē – ne tikai plāna izstrādāšanu, bet arī finanšu piesaisti un ieviešanu dzīvē.

Vai mums ir šāds valsts glābšanas plāns? Latvijā ir radīti dažādi plāni un stratēģijas – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija un no tā izrietoši: Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes, dažāda līmeņa veselības veicināšanas programmas, vadlīnijas un plāni, reemigrācijas plāns u.c. Skatoties no mēroga, kas nepieciešams demogrāfijas glābšanai, šie dokumenti vairāk atgādina šķietami gudru teorētisku mācību grāmatu par skaisto sapni. Tur ir izvirzīti labi mērķi, tomēr šajos dokumentos trūkst konkrētu realizējamu ideju vai tādu ideju, kuras varētu reāli ietekmēt situāciju un tiešām ko būtiski izmainīt.

Šajos dokumentos trūkst arī pienācīgas esošās situācijas analīzes. Piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 99. punktā ir izvirzīts mērķis tikai nākotnē izstrādāt demogrāfijas projekciju.  Tātad darba grupa, kura izstrādājusi šo dokumentu, nemaz nav detalizēti analizējusi depopulācijas jautājumu un līdz ar to nav bijusi spējīga arī pietiekami novērtēt šīs problēmas nopietnību. Kāda būs no šiem sapņiem jēga, ja vairs nebūs savas valsts?

Vai tiešām neviens no mūsu valdības sievām un vīriem pa īstam neapzinās, ka mūsu valsts pastāvēšana izšķirsies tuvākajos 10 gados? Kāpēc neviens neceļ īstu trauksmi. Neviens to tā skaidri nepasaka. Neviens nemobilizē cilvēkus kopīgiem mērķiem, kopīgam ugunsdzēsēja darbam. Katrai augstāko valsts amatpersonu uzrunai un darbam vajadzētu būt tikai par vienu – kā un ko labāk izdarīt šajos atlikušajos 10 gados, lai  Latvijai izdotos izdzīvot.

Televizors mūs ikdienas mierina, ka jāpaļaujas uz NATO, ASV, ES un pašiem nav jārīkojas. Mūsu valsts galvām būtu tik ļoti jāaktualizē šis jautājums un jāparāda, cik patiesībā tuvu mēs esam valsts pastāvēšanas beigām, ka tas liktu aizdomāties ikkatru no mums tiklīdz mēs no rīta pieceļamies. Mums beidzot pašiem jānostājas uz kājām bez skatīšanās ne uz austrumiem, ne rietumiem.

Mūsu neatkarības apdraudējuma līmenis ir tikpat augsts kā tas bija barikāžu laikā. Vienīgā atšķirība, ka tagad mūsu ienaidnieks nav fiziski ieraugāms ne televizora ekrānā, ne, pa logu skatoties. Tomēr ir kāda lieta, kurā šis ienaidnieks ir labi apskatāms, un šī lieta ir spogulis. 

Mēs paši vienmēr esam raduši iet vieglāko ceļu: kāpēc veidot  stabilu ģimeni un audzināt bērnus, - sava nedzimušā bērna nonāvēšana (aborts)  un šķiršanās  ir daudz vieglāks risinājums. Kāpēc iespringt, riskēt ar visu un dibināt savu uzņēmumu – aizbraukt uz ārzemēm ir vieglāks risinājums. Kāpēc ēst veselīgu pārtiku, labāk iedzert, uzpīpēt un domāt, ka es būšu viens no tiem retajiem, kurš izspruks sveikā bez visnopietnākajām pāragri nāvējošajām slimībām. Kāpēc cīnīties par savas tautas interesēm Eiropā, vieglāk taču ir piekāpties un paklausīgi sekot regulām un direktīvām.

Ikkatram būtu  jāapzinās šīs situācijas nopietnība. Citādi mēs vairs nevarēsim lemt savu likteni. Mēs vienkārši jau pavisam drīz pazaudēsim savu valsti.

Demogrāfiju veido četras sastāvdaļas – dzimstība, mirstība, imigrācija un emigrācija. Latviju pēdējos gadus katru gadu pamet aptuveni 25 000-30 000 cilvēku. Turklāt oficiālie emigrācijas dati visticamāk neparāda patieso situāciju. Latvijā iebrauc tikai 10 000-15 000 cilvēku, turklāt lielākā daļa ir cittautieši, nevis latvieši. Latvijā ik gadu nomirst par 10 000 cilvēku vairāk nekā piedzimst. Kopā šos datus savelkot, Latvija ik gadus zaudē 25 000-30 000 cilvēku. Tas ir pielīdzināms Valmieras iedzīvotāju skaitam. Tātad katru gadu mēs zaudējam veselu Valmieras pilsētu. Un, salīdzinot, ko dod, ka dzimstība pagājušogad pieauga par dažiem procentiem jeb nepilniem 1000 cilvēku, vai tas tiešām ir pamats priekam un sajūsmai? Ir nepieciešams pilnīgi cita mēroga skatījums un prioritātes līmenis šīs problēmas risināšanai.

Kas ir izdarīts?

Esošās valdības deklarācijas 115. punkts saka, ka jāveido demogrāfijas ceļa karte. Pierastākiem vārdiem sakot, tā ir stratēģija un darba plāns. Faktiski šis uzdevums par demogrāfijas ceļa kartes nepieciešamību jau bija izvirzīts sen, 2011. gadā, kad Ministru kabinets pieņēma Demogrāfisko lietu padomes (turpmāk – Padome) nolikumu. Šī nolikuma 11.2. punktā ir teikts, ka Padomes priekšsēdētājam jāizstrādā padomes darba stratēģija un darbības plāns.

Tomēr šī padome, kuru pamatā veido ministri ar Ministru prezidentu priekšgalā nav izpildījuši paši sev uzlikto pienākumu. Apskatot šo sēžu protokolus veselu trīs gadu garumā, redzams, ka darbs bijis haotisks un nav faktiski nekāda sausā atlikuma. Arī pēdējo gadu laikā nevienam no padomes locekļiem nebija ienācis prātā izveidot konkrētu atbalstāmo ideju sarakstu ar prognožu projekciju, kuras tālāk mērķtiecīgi virzīt iekļaušanai plānošanas dokumentos un normatīvajos aktos, cīnoties par to finansēšanu un praktisku ieviešanu dzīvē.

Tā vietā Padome visaugstāko valsts amatpersonu sastāvā faktiski nodarbojusies ar tērzēšanu. Sēžu protokoli liecina, ka vislabāk padomei ir veicies ar lēmumu „pieņemt zināšanai”. Tas nozīmē, ka pēc tam neseko nekāda rīcība.

Pašreizējo situāciju iespējams salīdzināt ar mājas celšanu. Ja cilvēku grupa sanāk kopā un tikai apspriež, kādu māju cels, bet nevienam nav ne instrumentu, ne vienota projekta, tad būtu tiešām muļķīgi cerēt, ka māja pati celsies. Neesmu dzirdējis ne par vienu būvfirmu, kura tikai ar tērzēšanu un regulāru pulcēšanos būvlaukumā būtu uzcēlusi kādu celtni. Tomēr mūsu Demogrāfisko lieto padome augstāko valsts amatpersonu sastāvā acīmredzami tieši uz šādu brīnumu cer. Amatpersonas sanāk patērzē, „pieņem zināšanai” un šķiras, un tā tas notiek jau gadiem. Ēkas celšanas gadījumā pasūtītājs šādu būvnieku jau sen būtu patriecis, bet Padomes gadījumā - tai nav kontroliera. Pat valsts kontrolei bijušas svarīgākas prioritātes.

Kamēr nebūs pārdomāta plānošanas un kontroles instrumenta, tikmēr demogrāfisko problēmu vienkārši nav iespējams atrisināt. Tādēļ galvenais jautājums ir - kāds instruments ir nepieciešams mūsu kopīgās problēmas risināšanai?

Demogrāfijas ceļa karte

Priekšlikums ir izveidot publiski pieejamu demogrāfijas glābšanas pasākumu platformu...

Priekšlikumu skat. šeit: http://failiem.lv/u/erbwjuo  (sākot no 5. lapas).

* kustības Par dzīvību dalībnieks

Novērtē šo rakstu: