Latvijas krievu loģika: ir jānoturas līdz brīdim, kamēr tiek atjaunota lietu normālā kārtība, kurā stiprākais ar kāju pa muti atspārda nīkuli
Pietiek lasītājs06.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas „sabiedriskos” medijus pilnīgi neinteresē reālais Latvijas etniskais stāvoklis, līdzšinējā pieredze, integrācijas izgāšanās, galu galā šeit dzīvojošo krievvalodīgo intereses un vēlmes 30 gadu garumā, iemesli, kāpēc šie krievvalodīgie dodas pie pieminekļa Pārdaugavā. Šī reālā situācija viņiem labākajā gadījumā ir "anekdotāli piemēri", sliktākajā - pseidozinātniskas rasistiskas teorijas.
Viņu patiesība ir ierakstīta Sorosa proponēto filozofijas skolu grāmatās un to vienkāršotajos pārstāstos, kā arī ES regulās un retorikā. Viņi turpinās malt par to, ka krievvalodīgie nevēlas integrēties latviešu Latvijā un simpatizē Putinām tāpēc, ka tiek atraidīti, nepietiekami iekļauti, izjūt pazemojumu.
Pēdējais, protams, ir patiess, šie krievvalodīgie tiešām izjūt pazemojumu, bet ne jau tāpēc, ka tiktu atraidīti vai viņiem pietrūktu desas un šņabja. Ir ne tik vien desa un šņabis, bet labākas mājas, mašīnas un citi materiālie kārumi nekā lielākajai daļai latviešu, bet ne jau par to stāsts. Cilvēki, kas apzinās, ka savulaik ir līdzdalījuši varu, bet tā viņiem atņemta, vienmēr ilgosies pēc revanša, tā vārdā viņi ir gatavi ziedot arī vismaz daļu savu materiālo labumu (bet vislabāk - dabūt gan vienu, gan otru).
Pirmais, ko Latvija viņiem nekad nevar piedāvāt, ir tā vara pasaulē, kāda piederējusi PSRS un uz kādu pašlaik pretendē Krievija. Ir liela bauda apzināties, ka piederi valstij un nācijai, kura nevis pazemīgi izlūdz savu labumu šīs pasaules varenajiem, bet gan sper ar kāju vaļā durvis un nodiktē, kā un kādā veidā citi tai šo labumu tagad nodrošinās. Krievija līdz tam pagaidām vēl nav nonākusi, bet viņiem vismaz ir cerības, ka tas notiks, tāpēc ir vērts likt uz spēles visu.
ASV tādā ziņā viņiem ir daudz lielāks ideāls - nīstams un nicināms, kā jau ienaidnieks, kas vainojams pie viņu likstām (viņi pat domās nepieļaus, ka pie tām varētu būt vainojama Latvija vai latvieši, tas būtu neiedomājams pazemojums), bet ideāls. Vara tīrā veidā.
Protams, viņiem varētu piedāvāt doties uz Krieviju vai ASV, lai viņi no visas sirds var izbaudīt piederību varasvalstij, taču tur sākas nākamā problēma. Lielākā daļa no viņiem gan Krievijā, gan vēl jo vairāk ASV atradīsies pašas varas piramīdas apakšā, būs tajā pašā stāvoklī, kādā šeit, pēc viņu domām, jāatrodas aborigēniem latviešiem.
Tāpēc emigrācija nav risinājums. Ir jānoturas līdz brīdim, kamēr tiek atjaunota lietu normālā, dabiskā kārtība, kurā stiprākais ar kāju pa muti atspārda nīkuli. No vienas puses, viņi pieder varasvalstij Krievijai, no otras - šīs varasvalsts uzdevumā valda pār vietējiem aborigēniem. Tāda ir varas loģika, ko „sabiedriskie” mediji nesaprot vai nevēlas saprast.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.