Latvija pārdos savu apjomā lielāko dabas bagātību – ūdeni
Arnis Kluinis, Neatkarīgā28.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Liepājas un Ventspils ostas šobrīd sacenšas par to, kurā no tām ātrāk un ar lielāku jaudu sāks darboties īpaši dzeramā ūdens eksportam uzbūvēti termināļi.
Ir labi saprotami ostu pārvaldnieku un tāpat uzņēmēju centieni pielāgoties situācijai bez tranzītkravām no Krievijas, kuru apkalpošana bijusi pamats Latvijas lielo ostu izbūvei un uzplaukuma periodiem. Kaut daļēji šo iztrūkumu mēģina aizvietot ar vietējas izcelsmes kravām, no kurtam lauvas tiesu dod koksne un graudi. Taču nesalīdzināmi lielāki ir Latvijas ūdens resursi.
Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem (LVĢMC), Latvijas teritorijā kopumā novērtēti un akceptēti pazemes ūdeņu saldūdeņu ekspluatācijas krājumi ļautu iegūt 292 miljonus tonnu gadā, bet 2021. gadā izsūknēti tikuši tikai 68 miljoni tonnu jeb 23,4% no iespējamā daudzuma, ja iespējas vērtē no ūdens krājumu viedokļa.
Naftas tonnu miljoni bijuši niecība
Eksportēšanai pirmsšķietami pieejamais ūdens daudzums tālu pārsniedz kravu daudzumu, kāds vispār jebkad apgrozīts Latvijas ostās. Eksportēto kravu rekords laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir sasniegts 2012. gadā 66 miljonu tonnu apjomā, no kura pagājušajā gadā bija palikusi pāri tieši puse.
To pašu gadu salīdzinājumā importēto kravu apjoms audzis no 9 līdz 14 miljoniem tonnu, bet ar jautājuma zīmi, vai Latvijas ostas nav kļuvušas par apvedceļu Krievijai uzlikto tirdzniecības ierobežojumu apiešanai. Ja tā būtu, tad jārēķinās ar varbūtību šādas kravas zaudēt.
Skaitliski Latvijas ostas varētu atkratīties no ļoti daudzām problēmām un sasniegt jaunus pārkrauto kravu rekordus, nodarbojoties tikai ar ūdens eksportu. Ceļā uz tādu mērķi vajadzīgi ne vien kapitālieguldījumi, bet arī rūpīgāki pētījumi par Latvijas piekrastē esošo pazemes ūdeņu izvietojumu un atbilstību dzeramā ūdens kvalitātei.
Samērā nelielus ūdens daudzumus iespējams iegūt no jau esošajiem urbumiem un ūdens apgādes sistēmām. Tāpēc atradušies uzņēmēji, kas steidzas izmantot pirmās rokas priekšrocības.
Vajadzību apmierinās esošie urbumi un ūdensvadi
Latvijā noteikts, ka Valsts vides dienesta (VVD) atļauja vajadzīga jau 10 kubikmetru ūdens izsmelšanai no pazemes. Šāda atļauja, izrādās, tomēr nav bijusi vajadzīga SIA “EIPU”, lai tas drīkstētu saņemt trīs miljonus kubikmetru ūdens no SIA “Liepājas ūdens” ūdensvada. Pietiek ar to, ka “Liepājas ūdens” jau savlaicīgi saņēmis ūdens resursu lietošanas atļaujas izsmelt no atradnēm “Otaņķi” un “Aistere” attiecīgi 5,7 un 3,9 miljonus kubikmetru ūdens.
Liepājnieku vajadzību apmierināšanai 2022. gadā pieticis ar 3,2 miljoniem kubikmetru ūdens. Palielināt ieguvi vēl par trijiem miljoniem kubikmetru esot pieļaujams arī ar precizējumiem, ka visus ūdens atradnēs izdarītos urbumus vienlaicīgi “Liepājas ūdens” ekspluatēt nedrīkst un tādējādi likumīgi netiek pie visa tam atvēlētā ūdens daudzuma.
Praktiski identisks ir stāsts par Ventspili. Darbojošās personas tur ir SIA “BLNC” kā ūdens eksportētājs un pašvaldības SIA “Ūdeka” kā ūdens piegādātājs. “Ūdeka” kopš 2018. gada apgādājusies ar VVD atļauju no pazemes ūdeņu atradnes “Ogsils” iegūt 7,9 miljonus kubikmetru ūdens gadā, bet 2022. gadā ieguvusi tikai 1,9 miljonus kubikmetru. Tādā gadījumā “Ūdeka” drīkstēs pārdot “BLNC”līdz 6 miljoniem kubikmetru ūdens gadā, ja eksports labi veiksies un ja Ventspilī nepieaugs ūdens patēriņš.
Paļaujamies uz ūdens apriti
LVĢMC definē, ka pazemes ūdeņi ir visi ūdeņi, kas atrodas zem zemes virsmas ar ūdeni piesātinātajā zonā un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem. Latvijā pazemes ūdeņi ir sastopami dziļumā no dažiem desmitiem centimetru līdz pat 1,5 kilometru dziļumam, kā rezultātā esam bagāti ar dažāda sastāva un labas kvalitātes pazemes ūdens resursiem. Pazemes ūdeņi ir galvenais dzeramā ūdens resurss Latvijā, savukārt ārpus galvaspilsētas Rīgas - vienīgais.
Pilsētu un rūpniecības objektu vajadzībām tiek izmantots ūdens savu apzīmējumu ieguvis no dziļākiem, par artēziskiem sauktiem sprostslāņiem (ūdeni maz caurlaidīgiem nogulumiem, pārsvarā no māla un merģeļa). Dažos gadījumos šajos ūdens slāņos veidoja tik liels spiediens, ka ūdens izveido izeju uz virszemi. Ja nu šādi dziļūdens avoti atdod ūdeni līdz šai baltai dienai, tad jādomā, ka ūdens mazcaurlaidīgie slāņi nav ūdens necaurlaidīgi slāņi, starp kuriem palicis tikai aizlaikos iesprostots ūdens. Gan jau ūdens daudzums starp tiem slāņiem nemitīgi papildinās un mākslīgie urbumi tikai konkurē ar avotiem, pa kuriem ūdens tik un tā nonāktu atpakaļ virszemē.
Savukārt Latvijā gandrīz jebkuras vietas saskatāmās virszemes ūdenstilpnes liecina, ka šeit ir ūdens, kam pakāpeniski jāiespiežas zemes dziļajos slāņos. Tagad taču vairums Latvijas iedzīvotāju kaut reizi bijuši dienvidzemēs un savām acīm redzējuši vasarās izžuvušu upju gultnes. Tādējādi tur nav ūdens, kas varētu nonākt zemes dziļumā. Ūdeni tur nav iespējams iegūt no artēziskajiem urbumiem un tagadējā iedzīvotāju skaita uzturēšana prasa ūdeni importēt.
Kur nosēdīsies ūdens un nauda?
Līdzšinējais artēzisko ūdeņu ieguves apjoms skaitījies drošā attālumā no ieguves maksimālās robežas, tāpēc nav bijusi vajadzība šo robežu novilkt ļoti precīzi. Vēl jo mazāk saprotams, vai šī robeža mainās saistībā ar globālo sasilšanu vai varbūt vēl citu iemeslu dēļ. Nav droši, ka Latvijā ūdens kļūs vēl vairāk tāpēc, ka sasilšanai būtu jāpaceļ gaisā lielāks daudzums ūdens. Var taču mainīties vietas, kur šis ūdens kondensēsies un nosēdīsies. Varbūt ūdens pārvērtīs Latviju par ezeru, bet varbūt ciklonu trases mūs apies un ar laiku Latvijai nāksies ūdeni pirkt.
LVĢMC norāda, ka ar nākotnes paredzēšanu nenodarbojas. Šāds uzdevums dots Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātei, kur tiekot veikts pētījums “Laiktelpiskā pazemes ūdeņu sausuma prognozēšana ar jauktiem modeļiem daudzslāņu sedimentācijas baseinā klimata pārmaiņu ietekmē". Pētījuma rezultātā vajadzētu atklāt vēsturiskos pazemes ūdeņu izsīkumu periodus un prognozēt līdzīgu notikumu iestāšanās varbūtību un ilgumu.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv.
Attēlā: "nepareizo faktu" cenzēšanas organizācija Re:Baltica tikmēr jau ir paziņojusi, ka ar ūdens eksporta plāniem viss esot labākajā kārtībā.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
