Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
Līdz krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukraina bija pārliecinoši lielākais rapša eļļas piegādātājs ES (atsevišķs sveiciens zaļajam kursam, bet ne par to).
2022.gadā par lielāko rapša eļļas piegādātāju ES kļuva - tadamm - baltkrievija (114 000 tonnu). Šī spēlīte ir spēlējama divatā - viens melo, otrs tic. Abi draņķi, jo izliekas neredzam ukraiņiem nolaupīto, no krievijas okupētajiem dienvidiem sagrābto.
2024.gadā Lietuva atteicās skatīt pliko karali visās tā pozās un ieviesa papildu nacionālo aizliegumu lauksaimniecības produktu importam no krievijas un baltkrievijas.
Domājiet, lietuviešiem izdevās pasargāt savu tirgu no eļļām/graudiem ar asiņu garšu un liekulības pēcgaršu? Skuju Anniņ. Ieveda no Latvijas, jo Rīga ir lielākais "krievu/baltkrievu" eļļas ievedpunkts Eiropā. Jo - ja Lietuva aizliedz, tad Latvija šai aizliegumā saskata jaunu biznesa iespēju..
2025.gadā Lietuva ieviesa papildu nacionālo aizliegumu lauksaimniecības produktu TRANZĪTAM no krievijas un baltkrievijas. Rīga izvirzās līderos. Ja par t.s. "dronu koalīciju" Sprūds ar vienbalsīgu mediju atbalstu aktīvi karina mums makaronus uz ausīm, tad par šo Rīgas/Liepājas ostas un Latvijas Dzelzceļa veiksmes stāstu visi solidāri klusē.
Arī pēc TV3 kopā ar Lietuvas mediju “15min”, Baltkrievijas pētniecības centru un “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” pētījuma par to, kā eļļa, kas Baltkrievijā tiek izgatavota no Ukrainas okupētajās teritorijās nozagta rapša, nonāk Latvijā.






Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.

















