Latvieši netic vadītāju spējām tikt galā un koordinēt visaptverošu dižķibeli
Egils Līcītis, Latvijas mediji28.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latviešu dzīve vairs nav tik harmoniska kā vecos labos laikos, kad sabiedrības galvenie uzkarsumi bija problēma, ka ministrs ar valsts transportlīdzekli cauri visai pilsētai pārved pašam piederošo drēbju skapi no iepriekšējās dzīvesvietas pie ceturtās laulenes, jaunās mīļotās sieviņas, un nenorēķinās par eksprešu pakalpojumu no savas kabatas.
Atgādināšu, ministrs bija tas pats puisis, kuru pirmā dzīvesbiedre briesmīgi klapēja ar rabarberu kātiem. Citādi 99 procentiem cilvēku dzīvošana tolaik bij kā paradīzes dārzā, kur plūst pārpilnības ķīseļa upes, mūžīgi ir augļi un paēna.
Šodien tikai 60% aptaujāto Latvijas cilvēku skatās nākotnē cerīgi un ar entuziasmu. Tas ir smags iekritiens, salīdzinot ar 2023. gadu, kad tādu iedzīvotāju bija 64%. Sešdesmit procenti respondentu nepiekrīt apgalvojumam, ka valsts pareizi lemj krīzē. Savukārt 58% aptaujas dalībnieku neatbalsta valdības un premjerministres lēmumus nacionāla mēroga krīžu laikā un netic vadītāju spējām tikt galā un koordinēt visaptverošu dižķibeli.
Tā nav vira, kas vārīta viltus ziņu katliņā vai iegūta no greiziem spoguļiem, tie ir autoritatīvās sociologu firmas "Bergs Research" izpētes rezultāti. Šie skaitļi bija diametrāli pretēji pieredzējušā vadītāja, gaišā Krišjānīša premjerēšanas periodā, kurš baudīja plašu masu uzticību. Taču nu varas groži nonākuši – lai arī Kisindžera balvas laureātes, tomēr pārāk zaļas gurķes – Evikas rokās, kura piederīga jaunās paaudzes 30–40 gadīgiem politiķiem. Gluži dabiski, šādai priekšniecībai uzticības reitingi ir ar lejupejošu līkni. Valstī valda nekārtības un haoss, bieži jāsastopas ar budžeta līdzekļu nesaimniecisku izlietošanu, nodokļu maksātāju nauda izkūp Brīvības bulvāra 36 ēkas skurstenī.
Ēdelīgo ierēdņu armija neplok, formē arvien svaigus kancelejistu papildspēkus, kaut tiek organizētas birokrātijas apkarošanas darba grupas un no augstākajām tribīnēm runasvīri raujas bez atelpas patētiskā vārdu plūsmā, ka ierēdniecība jāsadragā un jāizdemolē!
Latviešu prātus nospiež reālās inflācijas kāpums, kas sasniedz nebijušus apmērus, un izčākstējušie solījumi cīnīties ar veikalu ķēžu alkatību. Sabiedrībā vērojama noslāņošanās, kur maksimāli lielai cilvēku grupai ir grūtības segt ikdienišķos tēriņus. Vidusslāņa labklājība krītas, pirktspēja pazeminās. Daudzās mājsaimniecībās ģimenes locekļi ģērbjas ļoti trūcīgi, ēd rīvētus burkānus, grauž sausu maizi, neatļaujoties ne desas līkumu.
Turpretim amatpersonas un varai pietuvinātie spekulanti peld kā nieres kvalitatīvākajā "virgin" markas olīveļļā. Tikt pie mantas un knaši iekļūt miljonāru kārtā iespējams, ja esi deputāts, ministrs vai vēl labāk – darbadienu nobumbulējošs ministrijas parlamentārais sekretārs. Ministrienes paliek apaļas kā tauklodītes, ministri vada laiku bezrūpībā, nokaudamies ar nekānedarīšanu.
Jau tautpartijietis Andris Šķēle programmēja, ka diviem vecākiem ģimenē jāspēj izaudzināt trīs bērnus, mācība stāv neizpildīta, jaundzimušo nav, latviešu bērnistabas ir tukšas. Pilsoņi zaudē optimismu, vērojot, kā Rīgu pārņem melnūksni indusi, kebabu ēdāji pakistānieši un pie švaki aizbultētām robežām pa nakts melnumu vardarbīgi iekšā laužas nelegālo migrantu tūkstoši. Piezogas nedrošība par rītdienu un pavisam sāji ap dūšu metas, kad redzi, par ko pārvērties uzticamākais sabiedrotais Amerika, kad pie varas Vašingtonā nonācis rūsganais plātīzeris, kam Latvijā vesels bars sekotāju un slavinātāju šleserēnu personā.
Esam novājināta, izdegusi nācija, turklāt valdība vēlētājus uzskata par kretīniem, neļaujot tautai vēlēt prezidentu un mainīt balsošanas kārtību.
Partiju monopols nosaka, ka nedrīkst virzīt neatkarīgus, bezpartijiskus kandidātus pat ievēlēšanai iedzīvotāju konsultatīvajās padomēs. Vara dzīvo noslēgtībā no vienkāršiem darbaļaudīm, neieklausoties vēlētājos, un atvērtība pret tautu uzplaiksnī kampaņveidā pirms vēlēšanām. Paskat, pat ģenerālprokurors ir trauksmes cēlēja nosūdzēts – kam lai tagad iedzīvotāji zvana, kam lai sūdzas! Tiesiskuma sistēmas koloss Stukāna kungs, jādomā, netiks ierakstīts Latvijas vēstures grāmatās kā gaismas spēks, lai gan cik noziedzniekus nosūtījis uz akmeņlauztuvēm, uz penitenciārajām un sociālās korekcijas iestādēm!
Sabiedrības noturības līmenis krītas, esam bezpalīdzīgi kā sausumā izvilkta laiva, vilkaču, sumpurņu, lietuvēnu nomocīti. Vienīgā pozitīvi vērtējamā lieta ir Stambulas konvencijas pieņemšana un uzstādītie siltuma rekordi, bet negāciju, kreņķu – ui, cik daudz vairāk!
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
