Lato Lapsas pēdējais vārds padomju okupācijas varas kolaboranta Romualda Vonsoviča prāvā

Lato Lapsas pēdējais vārds kolaboranta prāvā noskatāms šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=Dykr0JUCYkg

Lato Lapsas pēdējais vārds kolaboranta Romualda Vonsoviča tiesas prāvā – pilns teksts:

Godātā tiesa, ir dzirdēts, ka no pēdējā vārda tiesā neesot nekādas jēgas, it īpaši jau apelācijas instancē. Viss jau ir pateikts, viss tiesai ir skaidrs, viss ir lietas materiālos atrodams. Protams, lai jau cilvēks parunā, ja likumā tā noteikts, bet tas nebūs nekas vairāk kā formalitāte.

Tas būtu diezgan bēdīgi*, ja tā būtu taisnība, jo vairāk tāpēc, ka šī lieta ir īpaša ne tikai ar to, kas tās materiālos ir atrodams, bet vēl vairāk ar to, kā tajos nav.

Varētu pat teikt – no veselā saprāta un elementāras tiesiskuma izpratnes viedokļa raugoties, ļoti dīvaini, ka nav. Bet tas ir neapstrīdams fakts.

Arī tāpēc es savu pēdējo vārdu vēlos sākt ar personisku atvainošanos godātajai tiesai un visām trim cienījamām tiesnesēm par to, ka šī lieta ir Jums uzkritusi un, visticamākais, sarežģījusi Jūsu profesionālo dzīvi. Vienkārši sakot, kam gan šāda ķēpa ir vajadzīga...

Jūs, protams, labi zināt, ka šo lietu bija paredzēts izskatīt Rīgas apgabaltiesā, jau bija nozīmēts tiesas sastāvs, bet tad it kā ātrākas izskatīšanas vārdā lietu pārcēla uz šejieni, uz Vidzemes apgabaltiesu.

Šodien ir 29. septembris. Lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā bija nolikta uz 21. septembri. Cilvēkam no malas šāda ātrāka izskatīšana pēdiņās varētu šķist dīvaina, bet gan jau jūs, godātā tiesa, labāk zināt, kāpēc tas tā notika.

Šā vai tā, bet tagad tā jāizspriež tieši jums.

Godīgi sakot, man nav ne jausmas, kā notiek lietu izskatīšana un izlemšana apelācijas instancē. Jūs tiešām ejat cauri visiem lietas materiāliem, visiem sējumiem, pētāt, salīdzināt, vērtējat pierādījumus, vai arī tikai izlasāt spriedumu, galvenās runas un vēl kaut ko.

Bet es domāju, ka neatkarīgi no tā, kā tieši tas notiek, jums, godātā tiesa, vajadzētu būt skaidram, kā šī lieta ir tikusi izmeklēta. Vai, pareizāk sakot, nav tikusi izmeklēta.

Es esmu sarakstījis daudzas grāmatas, tostarp arī par praktiskās tiesvedības jautājumiem, un man ir nācies iepazīties ar daudzu krimināllietu materiāliem. Lembergs, robežbūve, oligarhi, Rimšēvičs – kas tik viss nav bijis.

Lietas ir bijušas dažādas, un no tām man bija radies secinājums, ka man ir skaidrs, kādi ir elementāras izmeklēšanas kvalitātes kritēriji un kādi – prokuratūras darba kritēriji, uzraugot izmeklēšanu un rūpējoties par likumības ievērošanu un iespēju robežās taisnības noskaidrošanu.

Šī lieta manā ieskatā – un arī salīdzinājumā ar manis pieminētajām, par kurām es esmu kompetents spriest – ir neparasta ar to, ka šeit šādi kvalitātes un taisnīguma noskaidrošanas kritēriji brēcoši nav ievēroti. Patiesībā tie ir vienkārši ignorēti.

Ja jūs, godātā tiesa, tomēr iesiet cauri visiem pierādījumiem, jums būs acīmredzams, kā policija ir centīgi ņēmusi par pilnu visu Romualda Vonsoviča stāstīto, pat nemēģinot pārbaudīt kaut ko no būtiskākajiem viņa un otras cietušās apgalvojumiem.

Savukārt prokurors Kaspars Andruškins nav pakustinājis ne pirkstu, liekot izmeklēšanā tomēr noskaidrot un pārbaudīt kaut ko no tā, kas varētu apgāzt visu uzkonstruēto apsūdzību.

Minēšu tikai dažus piemērus.

Romualds Vonsovičs samelo, ka viņš esot nosaukts par čekistu, un ne policija, ne prokuratūra pat nemēģina noskaidrot – kur tad viņš grāmatā vai kur citur par tādu būtu nosaukts. Kaut viņš nekur par tādu nav nosaukts. Romualds Vonsovičs bija komunistu kolaborants un okupācijas varas nomenklatūras augsts pārstāvis, tādi kā viņš čekistus vadīja. Tā vietā prokurors Kaspars Andruškins šos primitīvos, acīmredzamos melus atkārto vēl pat prokurora apelācijas protestā par pirmās instances tiesas spriedumu.

Romualds Vonsovičs samelo, ka buss ar grāmatas reklāmu esot bijis novietots pie viņa mājas – un izmeklēšana šos melus pat nemēģina pārbaudīt. Pēc tam, kad šie meli vienalga nāk gaismā, tie tiek aizvietoti ar jauniem meliem – buss ar grāmatas reklāmu esot bijis redzams no viņu mājas logiem. Un jau atkal izmeklēšana pat nemēģina šos melus pārbaudīt, kaut tas būtu elementāri izdarāms, un arī prokurors Kaspars Andruškins par tiem neliekas ne zinis.

Romualds Vonsovičs samelo, ka tieši es esot novietojis grāmatas reklāmas plakātu pie viņa mājas. Lietā šim apgalvojumam nav nekādu pierādījumu, un ne policija, ne prokuratūra nedara neko, lai šādus pierādījumus iegūtu. Netiek pat veikta fotoattēla ekspertīze, lai noskaidrotu, vai tas ir īsts vai samontēts.

Romualds Vonsovičs samelo, ka tieši es esot viņam agrās rīta stundās sūtījis epastus no kādas konkrētas epasta adreses. Varētu šķist pašsaprotami, ka policija mēģinātu noskaidrot šīs epasta adreses reģistrēšanas apstākļus, vietu un visu pārējo. Bet, ja nu policija būtu nepietiekami saprātīga, lai par to iedomātos, tai uz šādu nepieciešamību norādītu prokurors Kaspars Andruškins. Taču nekas tāds netiek izdarīts. Pilnīgi nekas. Kāpēc? Vai gan ir kāds cits skaidrojums, izņemot vienu – arī šāda informācija varētu sagraut visu melīgo apsūdzības būvi.

Nemaz nerunāsim par to, ka netiek pat pārbaudīts, cikos tad šie epasti ir pienākuši un tikuši apskatīti un vai tāpat Romualds Vonsovičs ir reaģējis uz citiem dažādos diennakts laikos saņemamiem reklāmas materiāliem. Un, protams, ne izmeklēšana, ne prokuratūra pat nemēģina noskaidrot – vai, ja reiz komunikācija ir bijusi uzbāzīga, Romualds Vonsovičs kaut reizi ir mēģinājis pret to protestēt vai iebilst.

Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, bet, ja godātā tiesa to vēlas, tai ir visas iespējas izvērtēt to, ko prokurors Kaspars Andruškins uzdod par pierādījumiem.

Te, protams, rodas jautājums – varbūt mūsu laikos tas ir normāli? Par policijas problēmām ir zināms jau ilgi, un pēdējā laikā mēs daudz dzirdam par prokuratūras degradāciju, it īpaši jau pašreizējā ģenerālprokurora vadībā.

Taču atbildīgs nav ģenerālprokurors Juris Stukāns vai kāds cits no prokuratūras vadības.

Šis te cilvēks prokurora mantijā – Kaspars Andruškins, stājoties ļoti prestižajā, ļoti labi apmaksātajā prokurora amatā, savai valstij – Latvijas Republikai ir devis svinīgo zvērestu, ko atļaušos citēt:

„Es, uzņemoties prokurora pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un zvēru (svinīgi solu) būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, savus prokurora pienākumus veikt stingrā saskaņā ar Satversmi un likumiem.”

Jau ar manis pieminētajiem faktiem pietiek, lai nepārprotami secinātu – prokurors Kaspars Andruškins šajā lietā ne tikai nav centies noskaidrot patiesību, bet tieši pretēji – centies, lai tā netiktu noskaidrota.

Un te nu ir pirmais būtiskais jautājums – kādu iemeslu dēļ prokurors Kaspars Andruškins tā rīkojās?

Kas viņu piespieda vai motivēja, vai citādi ietekmēja?

Kas lika prokuroram Kasparam Andruškinam censties nenoskaidrot patiesību?

Kas lika prokuroram Kasparam Andruškinam vēl prokurora protestā ierakstīt melus – ka es esot nosaucis Romualdu Vonsoviču par čekistu?

Kas viņam lika tajā pašā apelācijas protestā noziedzīgo Padomju Savienības Komunistisko partiju kautrīgi nodēvēt par abstraktu „partiju”, kuras labā esot pūlējies Romualds Vonsovičs?

Kas lika prokuroram celt šo absurdo apsūdzību – paziņot, ka bijušā komunista, komunistu skolās gājušā un komunistu kursus apmeklējušā padomju tautas tiesneša, zem okupācijas varas fantastisku karjeru taisījušā un par gados visjaunāko Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesi kļuvušā, šīs varas vārdā cilvēkiem nāvessodus piespriedušā un par šo cilvēku nogalināšanu joprojām lepnā Romualda Vonsoviča nosaukšana par padomju okupācijas varas kolaborantu esot neslavas celšana?

Manis jau pieminētie fakti nav vienīgais pamatojums uzdot šādus jautājumus.

Es lūgtu godājamo tiesu šobrīd pavērot prokuroru Kasparu Andruškinu un viņa mīmiku.

Šīs lietas materiālos atrodas ar 2022. gada 22. decembri datētais prokurora apelācijas protests, par kura autoru uzdodas prokurors Kaspars Andruškins.

Kāpēc es saku – uzdodas?

Es esmu profesionāls redaktors, un, iepazīstoties ar šī dokumenta tekstu, man ļoti uzkrītošs šķita tas, cik atšķirīgs tas ir no iepriekšējiem prokurora Kaspara Andruškina tekstiem.

Neprofesionāļa acij atšķirības ir grūti pamanāmas, tāpēc minēšu tikai vienu, visuzkrītošāko. Iepriekš prokurors Kaspars Andruškins bija apguvis vārda „kolaborants” rakstību. Tagad, apelācijas protesta tekstā viņš to vairākkārt ir piemirsis un raksta – kolOborants.

Bet vai to vispār raksta viņš? Ja godātā tiesa iepazīsies ar šī dokumenta tā saukto īpašību – ar apzīmējumu „info” – sadaļu, godātā tiesa pārliecināsies, ka kā prokurora apelācijas protesta dokumenta autors ir fiksēta pilnīgi cita persona, bet prokurors Kaspars Andruškins dokumentu ir tikai modificējis.

Šis tad arī ir apstākļu kopums, uz kuru es vēlos vērst godātās tiesas uzmanību. Valsts apsūdzības uzturētājs ir pārkāpis prokurora zvērestu un nav centies noskaidrot patiesību, tieši otrādi – to nodevis. Valsts apsūdzības uzturētājs melo prokurora apelācijas protestā, kura autors viņš nemaz nav. Acīmredzami ir tikusi ietekmēta prokurora patstāvība un neatkarība.

Kā tas ir iespējams? Kas augstu valsts amatpersonu uz ko tādu var piespiest?

Taču tas nav viss, un te mēs nonākam pie lietas būtības.

Es teikšu īsi un vienkārši – uzzinot par šī kriminālprocesa sākšanu, es nodomāju – kāds absurds. Kā tas vispār iespējams.

Lielos vilcienos es pašlaik domāju tieši to pašu.

Es esmu sarakstījis vairāk nekā trīsdesmit grāmatu, un aptuveni puse ir bijusi veltīta konkrētām personām, kuras manā subjektīvajā ieskatā ir bijušas Latvijas sabiedrībai nozīmīgas vai simbolizējušas noteiktus sabiedrībai un valstij svarīgus procesus.

Šo grāmatu personāžu vidū ir bijuši tādi cilvēki kā Andris Šķēle, Valērijs Kargins, Einars Repše, Aivars Lembergs, Andris Bērziņš, Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits. Grāmata Kolaborants ir viena no šīm grāmatām.

Visām šīm grāmatām ir bijis kopējs tas, ka par to personāžiem tās atklājušas daudz ko tādu, ko paši viņi ir vēlējušies slēpt. Daudz ko sabiedrībai nozīmīgu.

Arī Romualds Vonsovičs nav bijis izņēmums – nekad un nekādā sakarā viņš publiski nebija pieminējis savu komunistisko pagātni un spriedumus, ko okupācijas varas vārdā taisījis kā padomju tautas tiesnesis.

Viņa asā nepatika pret šo faktu publiskošanu ir labi saprotama. Spriedumi, ko viņš ir taisījis okupācijas varas vārdā, ir briesmīgi un necilvēciski. No tādiem nav iespējams atmazgāties. Ja nu vienīgi patiesi nožēlot grēkus. Bet neizskatās, ka Romualds Vonsovičs to būtu gatavs darīt. No lietas materiāliem ir pārliecinoši redzams, ka viņš ir lepns par savu okupācijas režīma kolaboranta karjeru.

Pilnīgi viennozīmīgi neviens no šo grāmatu personāžiem man neizraisīja patiku, drīzāk jau otrādi – un ne tik jau savu cilvēcisko īpašību, cik savas sabiedrībai nozīmīgās darbības, savu valstij un sabiedrībai kaitējošo darbu dēļ.

Nevaru noliegt, ka, jau pēc grāmatas iznākšanas pirmās instances tiesas sēdēs dzirdot, ar kādu lepnumu Romualds Vonsovičs piemin padomju okupācijas varas vārdā piespriestos nāvessodus, mana nepatika ir vairojusies.

Man grūti iedomāties cilvēkus, kuriem šādu faktu uzzināšana radītu pretēju iespaidu. Nogalināt cilvēkus ir ļoti slikti un nepieņemami. Taču šis viņa lepnums par cilvēku nogalināšanu pirms tiesas man nebija zināms. Jāteic – diemžēl. Pretējā gadījumā mans grāmatā izteiktais viedoklis būtu daudz asāks un kritiskāks.

Savu grāmatu nosaukumos un pašās grāmatās es paudu savu faktos balstīto personisko viedokli par šiem cilvēkiem. Andris Šķēle bija kampējs, Einārs Repše bija grābeklis, Egils Levits bija viltvārdis, Aivars Lembergs bija miljarda nozadzējs, un tā tālāk.

PSKP biedrs, padomju iekšlietu orgānu izmeklētājs, padomju tautas tiesnesis, Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis, pat gados visjaunākais Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis – Romualds Vonsovičs neapšaubāmi ir bijis īpaši enerģisks un centīgs padomju okupācijas varas kolaborants. Ko-la-bo-rants. Tiesas materiālos ir atrodams ļoti detalizēts Egila Levita izskaidrojums šim vērtējumam.

Taču, kas būtiski, neviens, pilnīgi un absolūti neviens no šiem cilvēkiem – manu grāmatu personāžiem neiedomājās graut savu reputāciju un celt paši sev neslavu, vēršoties tiesībsargāšanas iestādēs par to, ka viņiem nepatīk mans faktos balstītais viedoklis.

To nedarīja pat valsts prezidents Egils Levits, lai cik sāpīgi viņam nebūtu bijuši manis atklātie arhīvu fakti grāmatā Viltvārdis. Tieši tādi paši arhīvu fakti kā grāmatā Kolaborants par Romualdu Vonsoviču. Tieši tādi paši.

Visām šīm grāmatām kopējs ir arī tas, ka to reklamēšanai tika izmantotas visas tās metodes, kuras tagad apsūdzībā uzskaita prokurors – plakāti un pārvietojamas reklāmas, epasti deputātiem un citām personām, publiski pasākumi. Grāmatas Kolaborants reklamēšanā nenotika nekas jauns un nebijis. Nekas.

Nevienā no šiem gadījumiem grāmatu personāžiem – ne Lembergam, ne Karginam, ne Šķēlem un arī ne Levitam - pat prātā neienāca vērsties ar kādiem iesniegumiem tiesībsargāšanas iestādēs par to, ka viņiem ar manu uz faktiem balstīto viedokli būtu celta neslava un ka viņi būtu izjutuši bailes vai sajutuši apdraudējumu, ieraugot grāmatas reklāmas plakātu vai uzzinot, ka tā tiek reklamēta ar epastu palīdzību.

Es uzsveru – nevienam. Nekad un nevienam. Viņi visi labi apzinājās to, kas ir sabiedrības intereses, kas ir runas brīvība un ko sabiedrība secinās par cilvēkiem, kas mēģinās aizbāzt muti uz faktu pamata izteiktiem viedokļiem. Pat Egils Levits savu viedokli par grāmatu Viltvārdis, lai cik neglaimojoša tā viņam būtu, izteica atklāti un publiski.

Lieki teikt, ka arī ne policijai, ne prokuratūrai, ne kādai citai tiesībsargāšanas iestādei pat prātā neienāca, ka atmaskojošu, dokumentālu grāmatu publicēšana, uz faktiem balstīta viedokļa izteikšana un šo grāmatu reklamēšana varētu būt neslavas celšana un vajāšana.

Tagad prokurors Kaspars Andruškins mani apsūdz par to, ka es esot šo kolaborantu vajājis, tātad, reklamējot savu grāmatu, esot licis viņam baidīties par savu drošību. Jā, tieši tā – grāmatas reklamēšana esot šai personai likusi baidīties par savu drošību.

Prokuratūra atzīst - ne es esmu šim kolaborantam zvanījis, ne tuvojies viņam, ne jebkādā veidā uzrunājis, par draudēšanu nemaz nerunājot, un ne reizi šis kolaborants nav man nekādā veidā darījis zināmu, ka jūtas apdraudēts vai vajāts, bet vienalga – grāmatas reklamēšana esot vajāšana.

Zīmīgi, ka šādu likuma izpratni šajā gadījumā demonstrē tā pati Latvijas Republikas prokuratūra, kura traģiskajā Jēkabpils lietā tieši šajā pašā laika periodā, kad risinājās Kolaboranta lieta, nepakustināja ne pirkstu pavisam reālā vajāšanas gadījumā, kad cilvēkam nudien bija pamats baidīties par savu dzīvību. Lato Lapsa, kas reklamē grāmatu, prokuratūras ieskatā bija vajātājs. Leons Rusiņš, kas netraucēti draudēja sava bērna mātei un beigās viņu nogalināja, - nē.

Tāpat ļoti zīmīgs fakts ir tas, ka, kā izriet arī no lietas materiāliem, es nebūt neesmu vienīgais, kurš par Romualdu Vonsoviču ir izteicis uz faktiem balstītu viedokli – ka viņš ir padomju okupācijas varas kolaborants.

Šādu viedokli publiski ir izteikuši desmitiem cilvēku, bet ne pret vienu no viņiem nav sākts kriminālprocess par neslavas celšanu kolaborantam Romualdam Vonsovičam vai par viņa vajāšanu.

Vēl vairāk – lai gan šie fakti, pildot savus dienesta pienākumus, ir bijuši labi zināmi prokuroram Kasparam Andruškinam, viņš nav pakustinājis ne pirkstu, lai, ja reiz tas viņa ieskatā ir noziedzīgs nodarījums, sauktu pie kriminālatbildības arī šos cilvēkus. Nav pakustinājis ne pirkstu.

Tāpat neko šai sakarā nav darījusi ne Valsts policija, ne kāds cits prokuratūras darbinieks. Pilnīgi un absolūti neko.

Kāpēc tā? Vai tāpēc, ka kolaborants Romualds Vonsovičs ne pret vienu citu nav vērsies ar iesniegumu par šādu neslavas celšanu, viņu nosaucot par to, kas viņš ir – par okupācijas varas kolaborantu?

Un te mēs nonākam pie pēdējā būtiskā jautājuma.

Kāpēc šī absurdā lieta ir sākta un aizdabūta līdz tiesai? Kā tas vispār ir bijis iespējams? Un ar kādām metodēm tas ir izdarīts? Kā ir ietekmēta policija? Kā ir ietekmēts prokurors Kaspars Andruškins, piespiežot vai motivējot viņu pārkāpt prokurora zvērestu? Un kas to ir izdarījis?

Grāmatai „Kolaborants” bija niecīga tirāža, tā sen būtu iegūlusies lasītāju un bibliotēku plauktos. Neviens to vairs neatcerētos jau dažus mēnešus vēlāk. Tas nav patīkami man kā autoram, bet fakts. Droši vien situāciju mainītu tolaik iecerētā kolaborantu grāmatus sērija, taču tai punktu pielika šis te kriminālprocess. Pagaidām pielika.

Taču tā vietā bijušais padomju tiesnesis un komunists Romualds Vonsovičs, kura nežēlīgākie spriedumi atrodami grāmatā, un prokuratūra, kura kolaboranta nosaukšanu par kolaborantu uzskata par noziegumu, ir darījuši visu iespējamo, lai Romualda Vonsoviča kolaborāciju ar okupācijas varu padarītu par visai valstij un visai sabiedrībai zināmu.

Vai tiešām tā visa pamatā ir viena padomju okupācijas varas produkta pārliecība, ka viņš stāv pāri likuma normām un Latvijas valstī var atļauties pilnīgi visu, sava pārākuma sajūtas un atriebības jūtu vadīts? Tāda cilvēka pārliecība, kurš, kā nupat dzirdējām, savā necilvēcisko okupācijas laiku sagandētajā pārliecībā joprojām pilnā nopietnībā uzskata – viņam neslavu ceļot tas, ka nav pieminēti viņa piespriesti nāvessodi?

Es īsti neticu, ka eksistē kāds padomju nomenklatūras astoņkājis, kas mūsdienu Latvijā ar dažādām noziedzīgām un pusnoziedzīgām metodēm spēj panākt savu, ņirgājoties par tiesiskumu un likumu.

Taču visas pirmās instances tiesas prāvas laikā Romualds Vonsovičs visdažādākajos veidos ir mēģinājis likt saprast, ka savā apziņā viņš joprojām dzīvo padomju laikos, kur bija cilvēku likteņu noteicējs, tiesas un taisnības spriedējs pēdējā instancē, apmāts ar savas visvarenības un ekskluzivitātes ilūziju.

Atkārtošu: reti kad mūžā es esmu dzirdējis kaut ko tik neiedomājami pretīgu kā šī cilvēka lielīšanos ar piespriestiem nāvessodiem padomju okupācijas varas vārdā. Un te pēkšņi kāds zemes tārps atļaujas par viņu pateikt patiesību, publicēt dokumentus un vēl izteikt savu viedokli...

Jūs, godātā tiesa, Romualda Vonsoviča demonstrēto pārākuma apziņu, necieņu pret likumu un pret tiesu jau varējāt iepazīt, uzklausot viņa debašu runu iepriekšējā tiesas sēdē.

Kriminālprocesa likuma 506. panta otrā daļa skaidri un nepārprotami noteic, ka cietušais tiesas debatēs var izteikties par kaitējuma atlīdzību un apsūdzētajam piemērojamo sodu. To varētu nezināt es, bet ne Romualds Vonsovičs, kas sevi uzdod par juristu.

Tā vietā, lai ievērotu šo likuma normu, Romualds Vonsovičs, izrādot klaju necieņu pret tiesu un demonstrējot savu iedomāto pārākumu pār kaut kādām tur likuma normām, atreferēja savu biogrāfiju, pauda savas pārdomas, atkārtoja savu iepriekšējo uzrunu fragmentus – darīja visu, izņemot likumā noteikto izteikšanos par kaitējuma atlīdzību.

Nupat, atkal atklāti izrādot necieņu tiesai un likuma normām, Romualds Vonsovičs veselu stundu lasīja to, ko pats savā pārākuma apziņā pasludināja par repliku.

Es neesmu jurists, bet pat man ir zināma judikatūra šajā jautājumā. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 11.10.2013. lēmums lietā Nr. SKK-325/2013 nepārprotami un skaidri nosaka:

„Replika ir tiesas debašu dalībnieka iespēja īsā izteikumā paust savu reakciju uz pārējo tiesas debašu dalībnieku runām, par kurām vēl nav bijusi iespēja izteikties.”

Atkārtošu – ikdienišķam cilvēkam tas varētu būt nezināms, bet ne jau nu juristam Romualdam Vonsovičam.

Kur nu vēl spilgtāku apliecinājumu šīs personas patiesajai necienīgajai attieksmei pret likumu un tiesu varu un pārliecībai, ka šai personai līdzīgas Latvijas valstī var atļauties visu, kas ienāk prātā, un nekas tām nespēj stāties pretī.

Ja nu vienīgi... ja nu vienīgi tas primitīvi rupjais vārds krievu valodā, kurā Romualds Vonsovičs, to divreiz atkārtojot, nosauca mani tepat, Latvijas Republikas tiesas zālē, pirms tiesas sēdes sākuma. Domāju, ka advokātam Aleksandram Berezinam, kurš bija klāt šo rupjību izteikšanas brīdī, advokāta ētikas kodekss to neļaus noliegt.

Un arī tas nav viss. Kad šis kriminālprocess vēl nemaz nebija sākts, pie manis atnāca kāds... teiksim tā, starpnieks, kurš izteica man, kā filmās saka, priekšlikumu, no kura nav iespējams atteikties.

Īsi sakot, priekšlikums bija aicinājums nekavējoties izņemt no apgrozības Kolaboranta grāmatu, aizvākt visas reklāmas, izdzēst publikācijas un atvainoties Romualdam Vonsovičam par pieļautajām kļūdām. Un tam klāt bija gan draudi, gan solījumi.

Draudu daļā bija apmēram viss tas, kas pēdējos gados ir noticis. Nekavējoties nepildot prasīto, man tika apsolīts mani vienkārši iznīcināt tiesiskā veidā. Kriminālprocess par neslavas celšanu, vēl viens kriminālprocess, aizturēšanas, kratīšanas, mantas konfiskācijas, vēršanās pret visiem maniem ģimenes locekļiem, manas korespondences nelikumīga iegūšana, pat manu vecāku publiska anonīma nomelnošana un kas tik vēl ne.

Bet bija arī solījumu daļa. Ja es gadījumā būtu gatavs par Romualdu Vonsoviču uzrakstīt glaimojošu grāmatu, varētu būt runa par ievērojamu naudas summu. Ar sešiem cipariem rakstāmu.

Saprotu, godātā tiesa, ka tas izklausās neiespējami, pat fantasmagoriski. Taču – nekas neiespējams. Šādi gadījumi Latvijā ir bijuši. Piemēram, publicists Vilis Seleckis iznīcināja Aivaram Lembergam kritisku grāmatu „Ēnas pār Ventspili”, pat mēģināja izzagt vienīgo pārpalikušo eksemplāru no Latvijas Nacionālās bibiliotēkas un tad uzrakstīja jaunu – jau Aivaru Lembergu slavinošu.

Teikšu godīgi – pec šo draudu saņemšanas es pat nedaudz padomāju. Nekādu ilūziju par to, kas ir iespējams mūsu valstī, man nebija. Turklāt arī nekādas īpašas nepatikas pret Romualdu Vonsoviču man tobrīd nebija, - viņš man bija tikai viens no iecerētās kolaborantu sērijas grāmatu personāžiem, nekas vairāk. Padomā man tobrīd bija daudz interesantāki personāži.

Es varbūt pat būtu piekritis piedāvājumam, bet laikam jau nevajadzēja izteikt draudus saistībā ar maniem vecākiem un īpaši tolaik jau nāvējoši slimo tēvu, kurš nomira 2021. gadā.

Tā nu es nepiekritu, un turpmākajos mēnešos un gados piepildījās liela daļa no starpnieka solītā. Šis absurdais kriminālprocess, vēl viens, viena aizturēšana, pāris kratīšanas, pēc kurām jau vairāk nekā divus gadus nekas nav sekojis – un tas arī loģiski, jo starpnieks man nepārprotami paskaidroja: šajā valstī sods ir nevis spriedums, ko draudu autors reizēm arī nevar ietekmēt, bet pats kriminālprocess. Vēršanās pret visiem maniem ģimenes locekļiem, manas korespondences nelikumīga iegūšana, jā, arī solītā manu vecāku publiska anonīma nomelnošana un kas tik vēl ne.

Viss neīstenojās, jo izrādījās, ka nebūt ne visu un visus var nopirkt vai iebiedēt, lai kādi resursi arī netiktu ieguldīti.

Godīgi sakot, savu toreizējo lēmumu es ne mirkli neesmu nožēlojis. Jā, dzīve sarežģījās, toties sirdsapziņa man ir tīra. Gan mirušā tēva, gan manu puiku, gan valsts priekšā.

Šobrīd es vēlreiz atvainojos, ka līdz ar šīs lietas neieplānoto nonākšanu Vidzemes apgabaltiesā ir sarežģījusies Jūsu dzīve, godātā tiesa un cienītās tiesneses. Atvainojos Jums, Kukaines kundze. Atvainojos Jums, Krieviņas kundze. Atvainojos Jums, Dribas kundze.

Mēs taču labi zinām, kas notiek ar tiesnešiem, kas pieņem nepareizus pēdiņās lēmumus – kas, piemēram, notika ar to nabaga Limbažu tiesnesi, kas atļāvās iet pretī pusnoziedzīgajam astoņkājim un pieņemt nolēmumu slavenajā Magoņa un Osinovska lietā.

Bet, ja mēs paskatāmies no otras puses, Jums, godātā tiesa, ir vienreizēja iespēja atšķirībā no prokurora Kaspara Andruškina nepakļauties nekādam diktātam, vienalga, tiešam vai netiešam, un spriest taisnīgu tiesu lietā, kas tālu pārsniedz viena asiņaina padomju okupācijas varas kolaboranta un viena žurnālista un grāmatu autora strīdu, kurš, protams, būtu bijis jāizskata civiltiesiskā kārtībā. Nepārspīlēšu, bet no Jūsu sprieduma lielā mērā būs atkarīga runas un apziņas brīvības nākotne valstī.

Jums ir iespēja skaidri pateikt, ka aizkulišu vara un nauda Latvijas valstī nenosaka visu.

Jums ir iespēja skaidri pateikt, ka Latvijā joprojām spēkā ir Satversme, kas ikvienam no mums nodrošina apziņas un runas brīvību.

Jums ir iespēja skaidri pateikt, ka Latvijas valsts ir tiesiska valsts, kur likums stāv pāri visam – un nevis komunistu režīma kolaboranti un viņu ietekmes aģenti, kuri ir pārliecināti, ka visu var nopirkt, bet, ko nevar nopirkt, var iebiedēt vai citādi ietekmēt.

Es savu lēmumu, atsakoties no šajā pēdējā vārdā aprakstītajiem man izteiktajiem nekrietnajiem piedāvājumiem, pieņēmu, domājot nevis par sevi, bet par savu bērnu un valsts nākotni. Atvainojiet, ka tagad šāds lēmums jāpieņem jums.

* Tiesa spriedumu nolasīja faktiski nekavējoties pēc pēdējā vārda.

Novērtē šo rakstu: