Laikmeta ainiņas VII. Apdrukātās lapiņas

Labas kvalitātes tekstus varēja saņemt turpat, kur nopirkt dārgus ārzemju apģērbus. Par lapiņām nebija jāmaksā, tās kā bonusu deva klāt pie pirkuma. Jauniešiem, kuriem nepietika naudas apģērbu pirkšanai, bija iespējas preces nopelnīt. Viņi varēja ar roku pārrakstīt izgriezumus no avīzēm, ielikt tos vēstulēs un nosūtīt uz ārzemju adresēm. Kapitālistiem bija vajadzīga informācija par sociālisma sistēmas nepilnībām, kuras pēc tam būtu iespējams izmantot savos zinātniskajos darbos. Avīžu izgriezumus bija riskanti sūtīt, jo nestandarta papīru varēja pamanīt un vēstuli atplēst.

Salīdzinoši vieglais darbs tika bagātīgi atalgots. Parasti par trīs nosūtītām vēstulēm deva tik daudz krāsainu preču iepakojumu maisiņu, cik bija iespējams paņemt vienā rokā. Maisiņa vērtība toreiz daudz neatšķīrās no “Somdarī” ražotās, pār plecu pārliekamās somas. Ja vēlāk kāds no pircējiem painteresējās par maisiņu izcelsmi, tad varēja pastāstīt teiku par pazīstamu jūrnieku, kurš tos bija atvedis no ārzemēm. Spekulanta amats sāka kļūt par pašu romantiskāko un prestižāko nodarbošanos jauniešu vidū.

Lielākā daļa no astoņdesmito gadu pagrīdes informācijas ir novecojusi un labākā gadījumā saglabājusi tikai vēsturisku vērtību. Kuru gan vēl interesētu, kādi V. I. Ļeņina citāti jāizmanto diskusijās par nacionālas valsts izveidi? No mūsdienu viedokļa šo informāciju var klasificēt kā mēģinājumu sagraut toreizējo varu, par galveno instrumentu izmantojot nacionālas valsts atjaunošanas ideju. Lai salauztu sistēmu, āmuram bija jābūt pietiekami smagam.

Viens no nacionālas valsts izveides priekšnoteikumiem bija ideja par mazo valstu priekšrocībām salīdzinājumā ar lielajām valstīm. Īstam nacionālistam šīs priekšrocības vajadzēja noskaitīt no galvas, tāpat kā kristietis skaita baušļus, - tā varēja izlasīt kādas lapiņas tekstā. Šīs zināšanas vēlāk izmantoju sarunās par politiku un ar gandarījumu vēroju, cik spēcīgu iespaidu tās atstāja uz sarunu biedriem. Pat krievu valodā runājošie piekrita tam, ka lielā valstī ir liels “bardaks”, tāpēc viņi atbalsta mazas un neatkarīgas valsts izveidi. Dažreiz uzrunātā persona izteica vēlmi personiski piedalīties jaunās valsts celtniecībā un izteica gatavību veikt konkrētus uzdevumus.

Būtisks lūzums izpratnē par nacionālo ideju notika pēc sarunas ar kāroto preču pārdevēju. Viņš bija iestājies kustības “Tēvzemei un Brīvībai” Liepājas nodaļā un informāciju ieguva no cilvēkiem, nevis lapiņām. Uzzināju, ka krievi drīz pametīšot Latviju, tāpēc tagad būs tikai viena nacionālā ideja, - Latvija kļūs brīva tad, kad tajā vairs neskanēs krievu valoda. Mēģināju iebilst, ka sarunās ar cilvēkiem līdz šim biju apgalvojis pavisam kaut ko citu, taču tiku pārtraukts. Man esot jāsaprot, - runu laiks ir pagājis, sācies darītāju laiks. Atmoda ir beigusies, jo sākusies revolūcija. Mēs dzīvosim pavisam citā valstī, kur nozīme būs darbiem, nevis runām.

Varēju saprast sarunas biedra uzskatus. Nacionālā ideja viņam bija bezmaksas vērtība, savdabīga piedeva klāt pie precēm. Preču plūsma kļuva lielāka, tāpēc palielinājās arī darba apjoms, taču savā būtībā viņš palika tas pats negatīvās informācijas vācējs. Par sarunas biedra pretiniekiem kļuva cilvēki, kuri saprata organizētā darba nozīmi sabiedrībā – rūpnīcu direktori, zinātnieki, sabiedriskie darbinieki. Šiem cilvēkiem nebija tik plašu sakaru kanālu ar Rietumiem, līdz ar to par konkurentiem viņus varēja uzskatīt visai nosacīti.

Nacionāla ideja kļuva viegli saprotama, taču neiespējama kļuva tās realizācija. To apstiprināja notikumi bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, kur serbi tika apsūdzēti genocīdā pret ne-serbiem. Ideju, kas novestu pie starptautiskā tribunāla, pasludināja par nācijas attīstības mērķi. Dabiski, ka šādos apstākļos liela sabiedrības daļa atteicās no nacionālās idejas un valsts attīstības nākotni sāka meklēt globālās idejās.

Lielākie draudi Latvijai kā nacionālai valstij būtu tad, ja pārkārtošanās rezultātā iecerētā demokratizācija izdotos un valsts atgūtu formālu neatkarību. Vienas komunistiskās partijas vietā tad būtu vairākas partijas ar līdzīgiem uzskatiem, kas radītu iespaidu par vēlētāju brīvu izvēli. Valstij tiktu atdodas tās vēsturiskās regālijas un sludinātas brīvības idejas. Esot pavisam viegls veids, kā noteikt, vai vara tik tiešām realizē nacionālo ideju vai arī neatkarīga valsts ir tikai izkārtne, kas dižojas ar svešu mundieri.

Vecās, jau dzeltēt sākušās lapiņas saturēja informāciju, ko pirms izklāsta nepieciešams paskaidrot sīkāk. Pirmkārt, tās bija paredzētas lasīšanai cilvēkiem, kuri dzīvoja pavisam citā informācijas laikmetā. Termini, norādes un saturā iekļautā jēga bija tieši saprotama tā laika sabiedrībai, bet mūsdienu cilvēkiem šī informācija varētu šķist dīvaina. Otrkārt, teksts bija sarakstīts viegli uztveramā valodā, vienkāršos paplašinātos teikumos, bez daudziem komatiem viena teikuma ietvaros. Nezināmais autors sapratnes dziļumu centās panākt nevis daudzsološajā teksta sarežģītībā, bet gan satura vienkāršajā izklāstā.

Jebkuras sabiedrības attīstībā izšķirot trīs posmus - etnisko, tautisko un nacionālo. Kad etnoss sevi apzinās kā laikmetam piederošu sabiedrības struktūru, tas kļūst par tautu. Par nāciju tauta kļūstot tad, kad tā jau ir nobriedusi realizēt savu nacionālo ideju. Ir iespējams etnosu pasludināt par nāciju, taču tad vara realizēs etnisko, nevis nacionālo ideju. Pēc tā, kāda ideja tiks realizēta – etniskā vai nacionālā, būs iespējams noteikt patieso valsts būtību.

Etnosam piešķirt nacionālas valsts formu ir tradīcija, kas esot radusies Eiropā. Tā balstās ticībā etnosa spējai kļūt par tautu, kura pēc tam radītu nacionālo ideju. Dodot patstāvīgas attīstības un atbildības iespējas etnosam, daudz ātrāk tiktu sasniegts nācijai atbilstošais līmenis. Lielajām valstīm agri vai vēlu radīsies grūtības, kas prasīs radikālas pārmaiņas, tāpēc mazo valstu nacionālo ideju vērtība būs atkarīga no šo problēmu risinājumu kvalitātes. Eiropeiskā ideja esot sadarbībā starp dažādām valstīm. Lielās valstis mazajām valstīm piedāvās neatkarību, savukārt mazās valstis piedāvās idejas, kā veiksmīgi risināt laikmeta garam atbilstošās, globālās problēmas.

Šāda eiropeiskās attīstības vīzija esot radusies pēc tam, kad tika meklētas atbildes uz jautājumiem par indiāņu neapskaužamo likteni Amerikas kontinentā. Akcijas “Asaru ceļš” rezultātā viņi tika sadzīti vagonos, aizvesti uz rezervātiem un nekad vairs nespēja izveidot savu nacionālo valsti. Pret indiāņiem tika vērsts apzināts kultūras genocīds, kā rezultātā cilvēki tika degradēti līdz dzīvnieku līmenim. Nav izslēgta iespēja, ka arī komunisti pielietos līdzīgus paņēmienus, tāpēc jebkuram nacionāli domājošam cilvēkam šīs metodes esot jāatpazīst un pret tām jācīnās.

Lai rezervātā indiāņi būtu apmierināti ar dzīvi, viņiem lielos daudzumos piedāvāja tabaku, alkoholu, vēlāk arī narkotikas. Tas izjauca ierasto dzīves ritmu, kas noveda pie nevēlēšanās doties medībās vai apstrādāt zemi. Kolektīvo darbu ritms izjuka, indiāņi kļuva par individuālistiem, bet viņu saimniecības kļuva atkarīgas no nopērkamajām precēm. Indiāņiem kļuva grūti organizēties pat mitekļu celtniecībai, tāpēc tos vajadzēja būvēt citiem.

Tāpat viņi nespēja izveidot sabiedrības pašpārvaldi, kam vajadzēja kolektīvisma iemaņas. Lai iegādātos preces, bija vajadzīga nauda, ko arī piegādāja no ārpuses. Sākumā tika sekots, lai nauda tiktu sadalīta līdzīgi visiem rezervāta iemītniekiem, bet, attīstoties individuālismam, naudas dalīšanas procesu kontrolēt kļuva arvien grūtāk. Radās bagātie un nabagie. Nabagajiem nekas cits neatlika kā sākt nodarboties ar zagšanu. To atbalstīja arī paši naudas dalītāji, - zagšanas tendence mazināja vēlmi kontrolēt naudas dalīšanas procesu.

Naudas dalītāji panāca to, ka tādas pašpārvaldes struktūras kā tiesa un drošība tika uzturētas nevis no tiešajiem naudas devējiem, bet gan no viņu pašu lēmumiem par naudas sadali. Līdz ar to kopiena netika organizēta pēc civilizētās valstīs pieņemtiem priekšstatiem par sabiedrību. Par netikumu tika uzskatīta nevis zagšana, bet gan nepietiekamas cieņas izrādīšana pret naudas dalītājiem.

Literatūrā un mākslā vajadzēja iznīcināt jebkuru iezīmi, kas varētu radīt lielu cilvēku skaita interesi. Rakstu valodā iepludināja sarunvalodā lietojamus vārdus, lai kultūra nepārsniegtu sarunvalodas līmeni. Mākslas darba vērtību noteica kopienas vienaldzīgā vai pat pretīgā attieksme pret tiem. Individuālismā mākslas darbs bija svarīgs pašam radītājam un viņa kritiķiem, bet tā īstā nozīme bija kolektīvisko uzskatu graušanā. Vēlme jau pašā saknē iznīcināt ideju par nacionālo valsti noveda pie etnosa degradācijas, nevis attīstības.

Teksta nobeiguma daļā bija izteikts apgalvojums, ka eiropieši ir sapratuši savas kļūdas, tāpēc nākotnē cels jauno Eiropu. Etnoss nevarot attīstīties, ja tam atņem cerību par nacionālu valsti. Savukārt komunisti nav atzinuši pagātnes kļūdas un joprojām cer izveidot mākslīgu veidojumu – padomju tautu. Katram esot jāizdara izvēle par savu un visu mūsu kopīgo nākotni. Joprojām palikt kosmētiski uzlabotajā Padomju Savienībā, vai nākotnes Eiropā celt patiesi neatkarīgu nacionālu valsti.

Bieži vien dzīvoklī sakrājas lietas, kas ikdienā vairs nav nepieciešamas, bet kuras ir žēl izmest atkritumos. Tās tiek saliktas kastē un uznestas mājas augšējā stāvā – bēniņos. Reizēm paiet vairāki gadu desmiti, līdz kāda nejauša darbība liek no jauna ieskatīties kastē un nopūst putekļus no kādreiz tik rūpīgi glabātiem dārgumiem… Subjektīvas atmiņas par pagātni nevar kalpot par objektīvas vēstures pamatu. Neilgajā valsts pastāvēšanas gadsimtā notikušas tik daudz varas maiņas, ka droši vien ir neiespējami uzrakstīt vienīgo pareizo, visus apmierinošo vēsturi. Tajā nav tikai fakti, bet ir arī nepiepildītās cerības, kuru dēļ šie fakti ir notikuši.

Novērtē šo rakstu: