Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Banketa sākums neliecināja par kaut ko īpašu. Tas bija viens no daudzajiem kopā sanākšanas pasākumiem, kurus rīkoja tie, kas to varēja atļauties. Gandrīz visi ciemiņi jau bija ieradušies, atlika tikai sagaidīt pašus godājamākos. Speciāli viņiem bija atstātas brīvas automašīnu stāvvietas netālu no durvīm, uz kurām nepacietības pilnus skatienus raidīja priekštelpā stāvošie cilvēki.

Piebrauca pēdējā automašīna, un no tās izkāpa drukns vīrietis. Apgājis apkārt automašīnai, kungs atvēra durvis, un pasniedza roku eleganta izskata sievietei. Viegli pieliecot galvu un jauki smaidot, jaunā sieviete sasveicinājās ar apkārtējiem pretstatā visai drūmajam un atturīgajam vīrietim. Gaidītie viesi beidzot bija atbraukuši, un bankets varēja sākties.

Pie galda uzreiz bija redzams, ka pāra starpā vairs nav tā ārējā viegluma, kas bija pamanāms tad, kad viņas roka atradās kunga saliektajā elkonī. Sieviete bija pa pusei pagriezusies prom no blakussēdētāja, un viņas sejā bija stindzinoša nopietnība. Iemesls šādai straujai garastāvokļa maiņai bija vīrieša izteiktais pārmetums – nevarēji pati izkāpt no mašīnas, govs tāda. Vārdi bija izskanējuši pietiekami skaļi, un to bija dzirdējuši arī apkārt sēdošie cilvēki. Kaut arī viņi izlikās, ka nekas nav noticis, un turpināja sparīgi gatavoties gaidāmajiem vēderpriekiem, tomēr tas sievieti nepārliecināja. Viņas aizvainojums bija tik dziļš, ka to nebija iespējams noslēpt.

Kungs acīmredzot saprata, ka ir bijis pārāk rupjš, taču atvainoties nebija viņa dabā. Viņu pēdējā laikā nomocīja pavisam citas rūpes, un jaunās sievietes pieprasītie publiskie uzmanības apliecinājumi tās vēl vairāk saasināja. Savā būtībā viņš bija vienkāršs cilvēks, kuram patika staigāt treniņbiksēs un baseina čībās, nevis stīvinātā uzvalkā. Ja vajadzēja pucēties, tad ap kaklu aplika zelta ķēdi, lai visiem būtu skaidrs viņa stāvoklis sabiedrībā.

Sarežģījumi sākās tad, kad ārzemnieki apjauta, kam pieder vara valstī. Viņu pirmās investīcijas tika vienkārši izsaimniekotas, jo valsts vara nespēja nodrošināt vēlamo peļņu. Investori sāka meklēt īstos cilvēkus, kuri konkrēto nozari jau bija sakārtojuši un pakļāvuši savai kārtībai. Ieraugot, kāds izskatās nozares sakārtotājs, viņus pārņēma īsts kultūršoks. Ārzemnieki bija cerējuši tikties ar enerģiskiem un smaidīgiem darījumu partneriem, nevis kolorītām vietējām personībām.

Iegūstot investoru uzticību, varēja cerēt uz viegliem un lieliem ienākumiem, tādēļ bija jāmainās pašiem, lai saglabātu stāvokli sabiedrībā. Tie, kuri nespēja vai negribēja to darīt, palika ārpusē. Reizēm atrada viņu mirstīgās atliekas, taču neviens nevēlējās veikt nopietnu notikušā izmeklēšanu. Ja nāves cēloni nevarēja saistīt ar pašnāvību, tad to saistīja ar nelaimes gadījumu. Atskaitē uzrakstīja, ka cilvēks trīsreiz nejauši uzkritis uz nazi, un ar to bija pietiekami, lai lieta tiktu slēgta. Bijušie vairs nevienam nebija vajadzīgi, jo viņu laiks bija pagājis.

Kungs bija pietiekami gudrs, lai spētu pielāgoties pārmaiņām, - viņam bija jāsāk mācīties neskaitāmus pieklājības likumus. Kā dāmai pareizi jāpasniedz mētelis, lai to uzreiz varētu ievilkt abās rokās; kā pie galda krēsls jāpiestumj tā, lai to nevajadzētu no jauna pārbīdīt. Viņa sievietei šie sīkumi likās svarīgi, un viņa izskatījās ļoti apmierināta, kad tie tika ievēroti. Dārgakmens mirdzēšanai vajadzīga gaisma, un tieši šo ārišķīgo sīkumu ievērošana padarīja viņa sievieti laimīgu.

Tikmēr banketa oficiālā daļa bija beigusies, un sākās dejas. Neviens vēl nebija redzējis kungu dejojam, jo viņš vienmēr palika, sēžot pie galda. Sieviete no aizmugures aplika rokas ap viņa kaklu, taču kungs uz šo žestu nereaģēja. Skanot populāram deju hitam, viņa tomēr neizturēja un pievienojās dejotājiem. Mūzikai beidzoties, viņa atgriezās atpakaļ un iesēdās kungam klēpī. Lūpas pieskārās ausij, un no malas raugoties nevarēja saprast, vai viņa kaut ko klusi čukst vai vienkārši spēlējas ar auss ļipiņu.

Saskaroties ar iepriekš neparedzētu uzvedību, kungu pārņēma apmulsums. Ja jau viņa tā darīja, tad droši vien tas bija pieņemami. Kunga īstā pasaule, kurā viņš jutās mājīgi, bija cietumā valdošie likumi un noteikumi. Tajā visi dzīvoja noslēgtā telpā, un nevienam nebija iespējas to atstāt. Katra darbība, vārds vai žests liecināja par cilvēku, un neviens nevarēja no tiem atteikties kā no kaut kā nebijuša. Brīvībā cilvēkam bija iespēja iziet ārpusē un atkal sākt visu no jauna. Kungs uzskatīja, ka alkas pēc brīvības piemīt bailīgiem cilvēkiem, kurā viņi visā krāšņumā viņi var realizēt savas vērtības – aprunāšanu, solījuma neturēšanu, pagātnes noliegšanu.

Šādi uzskati viņam stipri traucēja sarunāties ar pie galda sēdošajiem cilvēkiem. Lai kā kungs centās, viņš tomēr nekādi nevarēja piespiest sevi kopā ar pārējiem ķiķināt par izstāstīto joku. Noslēgtā telpā aprunātā dzīve kļūtu neciešama, tāpēc jau pašā sākumā vajadzēja sodīt nekauņu, nevis to atbalstīt. Pat cietumā cilvēki centās pielāgoties ārējiem apstākļiem un organizēja pēc iespējas vieglāk panesamu dzīvi.

Izdzertais alkohola daudzums ārēji neatstāja nekādu iespaidu uz kunga rīcību, tikai viņa ādas krāsa kļuva arvien sarkanāka. Viņam sāka šķist, ka visas apkārtējo cilvēku darbības ir vērstas uz to, lai viņus sodītu. Atmiņas no iepriekšējā banketa, kurā viņš bija pārmācījis kādu sievieti, arvien stiprāk sildīja kunga pašapziņu. Toreiz viņš apsēdās viņai līdzās un ar galda nazi pārgrieza kleitas pleca lentītes. Sievietes pavadonis gan mēģināja kaut kā reaģēt uz notiekošo, taču, sastapis kunga ciešo skatienu, uzreiz nolaida acis. Kunga seja atplauka plašā smaidā; šķita, ka viņa acis kļuva vēl mazākas un apaļākas. Grūti bija noteikt, kas viņam sagādāja lielāku apmierinājumu – klusi šņukstošā sieviete, kura seju bija paslēpusi plaukstās, vai tukšot glāzītes uzsākušais jauneklis.

Arī šajā banketā, pēc kunga domām, vismaz viena sieviete noteikti bija pelnījusi sodu. Deju laukumā viņa gorījās viena pati bez partnera, dejojot gan ātrās, gan lēnās dejas. Reizēm viņas kustības bija tik nepārprotamas, ka uz tām varētu skatīties tikai pilngadību sasniegušas personas, kas daudziem vīriešiem lika viņai pievērst lielāku uzmanību kā savām deju partnerēm. Tas bija nepieņemami, tāpēc viņam bija jāīsteno sava misija – jāievieš kārtība un jāsoda pārkāpēja. Kungs bija pārliecināts, ka bailīgo cilvēku sabiedrībai soda izpilde būs vienaldzīga un tie turpinās viņu aicināt arī uz nākamajiem banketiem.

Kungs atbrīvojās no klēpī sēdošās sievietes, kura galvu bija noliekusi pie viņa vaiga. Uz ādas viņš sajuta slapjumu, tāpēc drošības dēļ ar salveti cītīgi noslaucīja vaigu, lai uz tā nepaliktu kosmētikas pēdu nospiedumu. Kunga mērķis bija nekaunīgā sieviete, un ar acīm viņš jau sāka meklēt tīru galda nazi…

Vispārējo balsu murdoņu un mūzikas skaņas pēkšņi pāršķēla spalgs sievietes spiedziens. Noskanēja skaļa pļauka, pēc tam vēl viena un tad vēl viena. Sieviete pietrūkās kājās un aizskrēja uz galda otru galu. Kungs, manāmi apjucis, palika sēžot uz krēsla. Pirmo pļauku varbūt vēl visi neredzēja, bet otrā un trešā viņam neatstāja nekādas cerības.

Autoritātes zaudēšana ir pats sliktākais, kas var notikt cietumā. Pazemināšanas gadījumā bijušā autoritāte tiek noguldīta uz grīdas līdzās podam, un tad visiem, kuriem ir kāds sakars ar varu nelielajā kolektīvā, ir pienākums dabiskās vajadzības kārtot virs viņa. Jo sliktāk tie izturas pret bijušo varu, jo labāk apliecina savu padevību esošajai. Vienīgais izņēmums ir tā sauktie “mužiki” -  ieslodzītie, kuri liek citus mierā, bet arī sevi neļauj apcelt. Viņiem ir pienākums garām ejot gulošajam iespert ar kāju, un tas vairāk izskatās pēc draudzības apliecinājuma salīdzinājumā ar to, ko gulošajam nodara citi. Tas, cik ilgi bijušā autoritāte gulēs uz grīdas, ir atkarīgs no jaunās varas. Tiekot atpakaļ savā gultā, bijušajam nav nekādas garantijas, ka pret viņu jebkurā brīdī netiks atsākts pazemināšanas process. Lai izbēgtu no autoritātes zaudēšanas, kungam bija nepieciešams izdomāt kaut ko tādu, kas aizēnotu viņa publisko apkaunojumu.

Muzikanti bija ieslēguši magnetofonu ar klusu mūziku un paši apsēdušies pie sava galdiņa. Dejotāji atgriezās atpakaļ pie galda, lai atpūstos un no jauna uzkrātu spēkus. Kopējos tostus jau sen vairs neviens neteica, taču šoreiz bija savādāk. Viens no vīriešiem bija piecēlies kājās un, dauzot dakšiņu pret glāzi, centās pievērst sev visu klātesošo uzmanību.

Savā runā viņš cildināja cilvēkus, kuri sabiedrībai devuši brīvību. Pateicoties viņiem, piepildās cilvēku karstākās vēlēšanās, un sapņi kļūst par īstenību. Šajā vakarā drosmīgai jaunkundzei bija drosmīga vēlēšanās – braukt uz mājām pašai ar savu bembi. Labvēlīgs kungs izdzirdēja šo vēlēšanos, tāpēc dāvā atslēgas no viņas sapņu auto.

Jaunkundze iespiedzās, pieskrēja pie kājās stāvošā vīrieša, apkampa viņu un paņēma automašīnas atslēgas. Pēc tam viņa pieskrēja pie sēdošā kunga un uz pieres tam iedeva skaļu buču. Straujajās kustībās kleitas augšējā daļa noslīdēja uz leju un apkārtējo skatieniem atklāja vairāk nekā vajadzētu. Tas sievieti īpaši nesamulsināja. Ar veiklu kustību viņa novilka kleitu, paliekot tikai apakšveļā. Paņemot kleitu rokās un vicinot to kā karogu, viņa devās uz izeju.

Viens no vīriešiem piecēlās kājās un sāka skaļi aplaudēt. Viņam piebiedrojās arī citi, un drīz gandrīz visi bija piecēlušies kājās. Kāds iesaucās – bravo!, ko tūlīt pat atkārtoja arī pārējie. Tikmēr jaunkundze, cenšoties soļot taisni un vicinot kleitu pār galvu, devās pretim savam godam nopelnītajam bembim.

Novērtē šo rakstu: