Iesaki rakstu: 
Dzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Domāju, visi piekritīs, ka vārdiņš “labklājība” nozīmē, ka kādam labi klājas. Un te mēs redzam labklājības “standarta” milzīgas izmaiņas. Lai būtu uzskatāmāk, pretnostatīšu “agrāk” ar “tagad”
Ģimenes un attiecību labklājība
Agrāk dominēja uzskats, ka labi klājas cilvēkam, kuram ir ģimene, uzticama sieva/vīrs, paklausīgi, krietni bērni un – attiecīgi vecumam – arī mazbērni.
Tagad ir vientuļu cilvēku laikmets. Vairāk nekā puse noslēgto laulību tiek šķirtas, kas nozīmē, ka tajās piedzimušajiem bērniem NEKAD vairs nebūs pilnas ģimenes, harmoniskas bērnības un jaunības pieredzes. Nekas cilvēku neietekmē vairāk nekā dzīvs piemērs. Ja tas ir pozitīvs, tas ietekmē pozitīvi, ja negatīvs, tad – negatīvi. Tādēļ, mīļie cilvēki, pirms grasāties iestūrēt laulības ostā, kārtīgi apdomājiet, vai spēsiet noiet distanci līdz galam. Vairāk – bērnu dēļ. Viņi ir bezpalīdzīgi, viņi ir jūsu un jūsu attiecību ķīlnieki. Neveiksmīga vecāku laulība/attiecības ievērojami samazina viņu izredzes pašiem šajā jomā būt sekmīgiem.
Ne par vienu no nepilnas vai izjukušas ģimenes cilvēkiem nevar pateikt, ka viņam labi klājas. Šī tēma ir plaša un smaga, bet šoreiz mēs runājam par labklājību, kurai ir arī citas šķautnes.
Materiālā labklājība
24/7 režīmā masu mediji mums uztiepj materiālās labklājības standartus, kuri patiesībā nevis ved cilvēku labklājībā, bet izposta viņa unikālo dzīvi. Liela privātmāja prestižā vietā, villa siltajās zemēs, dārga automašīna, sieva modele – lūk, izplatītākie šķietamās mūsdienu labklājības atribūti. Bet – kas ir medaļas otrā pusē, kāda ir šīs “labklājības” cena? Te ir divi varianti:
a) Tev ir jābūt lielzaglim un/vai lielkrāpniekam, un/vai jādzīvo uz citu cilvēku darba augļu rēķina. Vienā vārdā – tev ir jāpārdod dārgākais, kas tev ir – sava dvēsele. Bet, draugi, dzīvot ar notirgotu dvēseli nevar būt komfortabli. Tā noteikti nav labklājība.
b) Tev jāņem hipotekārais kredīts uz 25 gadiem. Taviem labākajiem gadiem... Klakts! - un tu esi slazdā. Kādā senā grāmatā ir šādi vārdi: “Parādnieks ir aizdevēja vergs”. Tu esi zaudējis vienu no vērtīgākajam 'lietām” kas tev piederēja – savu brīvību. Tagad tavu dzīvi noteiks nevis tavas idejas vai vēlēšanās, bet parāda atmaksas grafiks. Pilnam komplektam vēl jauna automašīna līzingā. Jā – ārēji tu atbildīsi uzspiestajam “labklājības” standartam. Bet kāda gan labklājība var būt nebrīvam cilvēkam?...
Par sievu – modeli es nemaz nerunāju. Visticamāk (lai nu tā nebūtu!) - viņa ir dārga prostitūta, kura ir apprecējusies nevis ar tevi, bet ar tavu maku. Tiklīdz tavs maks kļūs plānāks vai pārceļos pie cita, viņa tam sekos... Protams, gadās arī izņēmumi. Galu galā – arī vārnas gadoties baltas. Bet iespējams, ka tu visu to saproti un apzināti esi gatavs apmaksāt viņas pakalpojumus. Tas gan vīrietim ir pazemojoši. Viņš tomēr, grib dabūt sievieti, pateicoties savai personībai, nevis savam makam...
Tātad – arī šajā jomā par labklājību varam runāt vien ļoti retos gadījumos.
Apkārtējās vides labklājība
Es nesaprotu, par kādu labklājību var būt runa, ja cilvēks nedzīvo tīrā, zaļā, skaistā vidē un neelpo svaigu, tīru gaisu. Kā ļaunu murgu es vēl tagad atceros savu vienas dienas uzturēšanos Kairā. Karstums, neskaitāmo transporta līdzekļu izplūdes gāzu smirdoņa, pelēkās, neglītās ēkas, putekļi un netīrība. Jā – es redzēju piramīdas, ap kurām es staigāju ar vienu vienīgu domu: “Kā?!”. “Kā viņi to dabūja gatavu?!” Jā – es redzēju muzejā faraonu sarkofāgus un zeltlietas. Un nonācu pie secinājuma, ka ir gadu simtiem un gadu tūkstošiem nemainīgas likumsakarības – LAI DAŽI DZĪVOTU NEPRĀTĪGĀ GREZNĪBĀ, DAUDZIEM JĀKĻŪST PAR VERGIEM, JĀTOP APZAGTIEM.
Es ticu tam, ka cilvēkam jau piedzimstot ir Cilvēktiesības, proti, viņam solidāri ar visiem planētas iedzīvotājiem pieder daļa no visiem planētas resursiem – zeme, gaiss, tīrs ūdens, flora un fauna, izrakteņi utt. Šeit visa pietiek, lai būtu labklājība, lai mums labi klātos. Problēmu rada parazīti, kuri savāc sev citiem piederošos resursus, lai pēc tam tos pārdotu to patiesajiem īpašniekiem par naudu, tādējādi viņus paverdzinot.
Spilgts piemērs Latvijā ir elektroenerģija. Formāli visi HES pieder valstij, t.i. - tautai, bet faktiski tos kontrolē hunta. Ķeguma HES tika uzbūvēts “pirmās” Latvijas laikā, bet Pļaviņu un Doles HES – padomju laikā. Huntas laikā nav uzbūvēta neviena. Teorētiski, šajās hidroelektrostacijās saražoto elektrību Latvijas tautai vajadzētu saņemt par pašizmaksu, kas, saprotams, ietver sevī ļoti daudzas komponentes, kā darbinieku algas, iekārtu amortizācija/modernizācija u.c. Bet tā, vienalga, būtu niecīga cena. Realitāte ir cita.
Tas pats ar Latvijas “zaļo zeltu” - mežiem. Mums visiem solidāri vajadzētu saņemt savu meža daļu naudā vai graudā. Par pašizmaksu. Bet kas notiek?! Kokmateriālu un granulu cenas ir uzlidojušas kosmosā! Pastāv iespēja, ka daudzi tās nespēs iegādāties vai arī iegādāsies, atsakoties no citiem eksistenciāli svarīgiem pirkumiem. Saprotams, ka šie cilvēki nedzīvo labklājīgi.
Bet ir arī cita šķautne, cilvēku empātiskā puse: KĀ TU, CILVĒK, VARI JUSTIES KOMFORTABLI, JA TAVS KAIMIŅŠ VAI ATTĀLĀKS LĪDZCILVĒKS DZĪVO TRŪKUMĀ VAI SALST?!
Te mēs nonākam pie labklājības, kurai viena no neatņemamām komponentēm ir taisnīga, tiesiska un sociāli nodrošināta vide.
Jā – ir cilvēki, kuri var dzīvot pārticībā un komfortā, neraugoties uz postu un trūkumu līdzās. Bet – tā nav labklājība. Tas ir cilvēka emocionāls defekts. Ir teiciens: “Es ir dumš, un man ir labi!” Tad, lūk – šis ir no tās sērijas. Latvijas varturi visi kā viens ir emocionāli stipri deformēti cilvēki. Viņi var “rīkot dzīres mēra laikā”, viņi – tēlaini runājot – var bada laikā spekulēt ar maizi... Starp citu, kādreiz par to šāva nost uz vietas – bez tiesas un garas izmeklēšanas. No tāda viedokļa raugoties, vispārējas karaklausības ieviešana, bet īpaši – ieroču izsniegšana LR pilsoņiem ir visnotaļ lieliska ideja. Man, lūdzu, arī vienu!
Vēl viena labklājības šķautne – mierīga un droša vide.
Par to, lai mums tādas nebūtu, nemitīgi rūpējas masu dezinformācijas līdzekļi, tiražēdami negatīvu, melīgu un trauksmainu informāciju. Tas saprotams – kas maksā, tas pasūta mūziku. Bet hunta ne tikai mums mēģina piebāzt apziņu ar mēsliem, bet arī bloķē citādākas informācijas avotus. Mūs nepārtraukti grib uzturēt spriedzē. Biedē ar karu, kovidu, mērkaķu bakām, ekstremālu aukstumu, karstumu, sausumu, dārdzību, vakcināciju utt. Rezultātā cilvēki, kuri mēģina (iespēju robežās) radīt paši savu labklājību – vidi, kurā labi klājas – izmet no savām mājam un dzīvokļiem televizorus.
Vēl varētu piebilst, ka bez savu talantu, interešu un spēju realizēšanas iespējām arī labklājība nebūs pilnīga.
Rezumējot gribu teikt, ka labklājība ir kā skaists dārzs, kurā zied dažādi ziedi un gaisu pilda brīnišķīgi, atšķirīgi aromāti, kurā nav indīgu čūsku, parazītu un knišļu – asinssūcēju. Nu – sanāca gandrīz kā Paradīzes dārzs...
Bet mums šodien piedāvātais (uztieptais) labklājības modelis ir ne vien nepilnīgs, bet klaji maldīgs. Sekojot tam, cilvēks var izniekot pašu dārgāko, kas tam ir – savu unikālo Zemes dzīves laiku...
Lai Dievs dod mums gudrību un spēju mūsu zemīti pārvērst par šo ziedošo dārzu, kurā visiem ir labi!
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
