Iesaki rakstu: 
Šobrīd esam vareni sagatavojušos nojaukt Pārdaugavas okupācijas stabu, visdrīzāk to agrāk vai vēlāk nojauks, un pareizi, jo tas simbolizē izvarošanas, slepkavības un virkni nelietību pret latviešu tautu. Cita starpā vēl pirms četrdesmit gadiem stabs bija vēstījums nabaga bauru tautai, kā brīvestības, progresa un gaišās komunisma nākotnes simbols. Tajā pašā laikā ir diezgan savādi raudzīties uz citiem krietni senākiem Latvijas teritorijas zemes iedzīvotāju kaušanas un pazemošanas izpildītājiem, kuri goda vietās eksponējas mūsu valstī. Diemžēl arī šajā gadījumā stāsts ir par apgaismojošu progresu, brīnišķīgu nākotni, kaut gan slepkavības un citāda vardarbība neizpalika.
Ak, svētais Meinard…
Divpadsmitā gadu simteņa nogalē tagadējās Latvijas teritorijā ieradās “brīnišķīgs” katoļticīgs cilvēks vārdā Meinards no Zēgenbergas, kura mērķis it kā esot bijis pievērst Daugavas lejteces līvus īstenajai Kristus ticībai. Jā, Meinards šīs dienas katolicisma un politkorektuma vārdā esot bijis progresīvs, Daugavas lejtecē esot organizējis pāris pirmo akmens mūra celtņu izbūvi tagadējās Latvijas valsts teritorijā un sludinājis šodienai tīkamo eiropeisko Kristus mācību.
Samērā skopas ziņas vēsta par citiem svētā Meinarda labajiem darbiem Daugavas krastos, taču skaidrs ir viens, ka šī sludinātāja misija bija vēstīt citādu dzīves veidu un ticību Daugavmalas ļautiņiem.
Te gan jāpiezīmē, ka lietuviešu baltu ciltis iemanījās mūra celtnes uzbūvēt bez meinardveidīgiem praviešiem un bez Kristus sludinātājiem, kā arī vēl pāris gadsimtus pēc Meinarda kāva Kristus mācības sludinātājus Žemaitijā un lielā mērā protolatviešu ciltis paglāba no asimilācijas. Šai ziņā prūšu tautai gāja krietni bēdīgāk.
Visdrīzāk tolaik protolatviešu ciltīm tāpat kā šodien nebija īpaši lielas izvēles starp pasaules lielvarām – krievu kņazistēm vai katoļu krusta nesējiem. Politiskais aprēķins, lielvaru personību idealizēšana un simbolisms bija neizbēgami mesli dzīvošanai šai pasaules teritorijā, ko nu saucam par Latviju.
Līvi gan šo svētuli 12. – 13 gadsimtu mijā augstā godā neturēja, bet atšķirībā no bīskapa Bertolda, kuru lībieši nokāva kaujas laukā, Meinards, cik noprotams, viņā saulē aizgāja dabiskā nāvē Ikšķiles mūros.
Skopās ziņas par gaismas nesēju Meinardu gan liecina, ka militāra spēka prasījums ietekmes pastiprināšanai Daugavas malas lībiešu zemēs viņam nav bijusi sveša lieta. Šodienas Meinarta piemineklis Ikšķilē šo vīru pozicionē kā latvju tautas mīluli baltā katoļu mācītāja tērpā ar scepteri un mitru galvā. Grūti noticēt, ka Meinarts būtu mitrā ar scepteri staigājis pa Daugavas malu. Visdrīzāk šis karojošais mūks pa Daugavas malu staigāja bruņukreklā, ar bruņotu pavadoņu bariņu, bažījoties, ka dažs līvs neiedod pa bieti.
Tāpat grūti noticēt, ka šis svētulis, kurš 1993. gadā kanonizēts kā katoļu svētais, nāca ar plāceņiem Daugavas līvu būdiņās, stāstīja par īsteno dievu Jēzu Kristu un pa vakariem pirms gulētiešanas līvu bērniem lasīja Bībeli.
Neviens vēstures avots gan nesniedz ziņas par to, ka Meinards būtu slepkavojis un kāvis līvus. Citādi ir ar viņa pēctečiem, bīskapiem Bertoldu un Albertu. Bertolds kaujā ar līviem ņēma nelabu galu, bet Alberts, kurš it kā ir Rīgas dibinātājs, viennozīmīgi atbalstīja līvu, latgaļu un igauņu izkaušanu. Tāda nu ir vēstures īstenība.
Ne jau nu tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji 12. – 13. gadsimtā bija morāli šķīsti un mīlēja kaimiņus. Tā laika militārās demokrātijas sistēma lielā mērā noteica, ka aplaupīt kaimiņu, izkaut ciemu bija normāla parādība. Atbraucot Meinartam uz Māras zemi, neizpalika kolaboracionisms, nodevība un citi senatnes polittehnoloģiski jaukumi, kuri arī šodienas pasaulei nav sveši.
Tomēr “baltā un pūkainā” Meinarta piemineklis uzstellēts Ikšķilē, pie katoļu baznīcas, - tas nav nekas jauns, nelietība un nodevība ir Meinarta un viņa katoļticīgo varas vīru nelietības pēctecība, un tā ir Latvijas teritorijas 13. gadsimta vēsture. Šodien šādu puišu kā Meinarts, Bertolds un Alberts viņpus Zilupes nav ne mazums, un vai viņa pieminekļus mēs arī kādreiz turēsim godā… Okupācijas stabs tiks norauts, bet uz Rīgas domes fasādes noteikti paliks augsti godātais lībiešu, latgaļu un igauņu slepkavotājs bīskaps Alberts. Varbūt vēstures noilguma vārdā tas piederas pie lietas.
Šodienas atlikums
Pagāja 150 gadi kopš Amerikas pilsoņu kara, un tad, kad zaglīgu melnādaino amerikāni nožmiedza ļauni Amerikas Savienoto valstu policisti, ātri vien tika norauti daudzi pieminekļi, tajā skaitā konfederātu ģenerāļa Roberta Lī piemineklis. Jā, Lī kungs atbalstīja verdzību, karoja par dienvidu štatu ekonomiskajām interesēm, un laikam tas ir pareizi, ka cilvēku mocīšana nav savietojama ar pieminekli lielpilsētas parkā.
Vai ir noilgums daža etnosa izkaušanai, - visdrīzāk gan ne. Mēs noliecam galvu ebreju tautas traģēdijas priekšā divdesmitā gadsimta vidū, bet vai noilgums ir dažus simtus gadu vecam genocīdam pasaulē un Latvijā? Kurā gadsimtā novelkams noilgums cilvēces nelietībai?
Vai varam nosodīt to, ka pirms 500 gadiem spāņu konkistadors Kortess izkāva actekus, kuriem sadzīves norma bija upurēt cilvēkus dieva un sabiedrības labklājības vārdā?
Vai varam nosodīt pirms 800 gadiem paveiktos briesmu darbus, ko Austrumeiropā sadarīja hans Batu un viņa karavadonis Subidejs? Fiksēto slepkavību apjoms ir nepārvērtējams. Mēs varam nosaukt daudzus varoņus - slepkavas, kuru simtiem gadus senu “varoņdarbu” pieminekļi slejas daudzās pasaules valstīs.
Kur ir Latvijas vēsturiskās atmiņas posta atlikums, cik liels ir gadsimtu nosodījuma limits?
Diezgan smieklīgs ir nesenās Latvijas pieminekļu kultūras stāsts par Krievijas cara Pētera I pieminekli, kuru Rīgas centrā ļoti vēlējās eksponēt Latvijā pazīstamais uzņēmējs Jevgenijs Gombergs. Turīgais uzņēmējs un tēlniecības mīlis centās Rīgas pilsētai dāvāt Krievijas cara Pētera I Romanova pieminekļa kopiju, kuru 1910. gadā uzstādīja Rīgā. Pirmreizējā pieminekļa atklāšanā Rīgā 1910. gadā klāt pat esot bijis Pētera I pēctecis, divdomīgais moceklis, Krievijas cars Nikolajs II Romanovs, kura ģimeni kopā ar viņu nogalināja Urālos 1918. gadā.
Jebkurā gadījumā šī pieminekļa atklāšana Rīgā bija liels cariskās Krievijas imperiālistisko ambīciju vēstījums gan latvju bauriem, gan baltvāciešiem. Starp citu, piemineklis tika uzstādīts tur, kur pašlaik atrodas Brīvības piemineklis.
19. – 20. gadsimta Rīgas vēstures un tēlniecības mīlis un uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, protams, nepretendēja uz to, ka Pētera I piemineklis tiks uzstādīts Brīvības pieminekļa vietā. Tēlniecības mecenātam bija vēlme šo pieminekli uzstādīt Rīgas centrā, tomēr izrādījās, ka šā ļaundara (Pētera I Romanova) skulptūrai atšķirībā no bīskapa Alberta še nav vietas. Kādu īsu brīdi piemineklis pabija Rīgas centrā Kronvalda parkā, bet nu, cik zināms, Pētera I tēls priecē Jūrmalas iedzīvotāju aci pie Gomberga savrupmājas.
Ziemeļu kara laikā Pētera I karavadonis Boris Šeremetjevs ar cara svētību pilnībā izpostīja tā saucamo zviedru Vidzemi, proti, daļu tagadējās Igaunijas teritorijas un Latvijas Vidzemi. Saskaņā ar Šeremetjeva ziņojumu Pēterim I astoņpadsmitā gadsimta sākumā postīt un zagt šai zemē vairs neesot ko. Visdrīzāk gan daļa latviešu un igauņu zemnieku visdrīzāk samuka mežos, veidoja zemnīcas un izdzīvoja. Vai šiem puišiem pēc 300 gadiem jāslien pieminekļi Rīgas centrā?
Tiesa, Vidzemē vai, precīzāk sakot, Alūksnē Pēteris I ar savu karavadoņu starpniecību ieguva brīnišķīgu trofeju, ar kuru ne viens vien Latvijas vēsturnieks lepojas. Dīvainu, noteikti harizmātisku, seksuāli pievilcīgu Latvijas teritorijā (vēsturnieku versija, ka Ķegumā) dzimušu sievieti Annu Skavronsku, - cik viņai bija poļu, latviešu, zviedru vai citu asiņu, par to ziņu nav. Pēcāk viņa, stājoties laulībā ar Pēteri I un pārejot pareizticībā, pieņēma Katrīnas vārdu un pēc cara Pētera I nāves kļuva par Krievijas carieni Katrīnu I. Varbūt ticam stāstam, ka šī apšaubāmā latviete ir mūsu cariene, un slienam pieminekļus viņai…
Latvju piemineklības – mīluļi un nemīluļi
Neņemos būt par ekspertu, bet tauta runā, ka Brīvības pieminekļa nenojaukšana pēc Otrā pasaules kara bija Rīgā dzimušās pasaulslavenās tēlnieces Veras Muhinas nopelns, kura iebildusi pret šī Kārļa Zāles gara darba nojaukšanu. Paradoksāli, bet okupācijas vara nenojauca Brīvības pieminekli, kaut arī tai bija visas iespējas to izdarīt, sākot ar 1944. un beidzot ar 1991. gadu.
Ja arī Brīvības piemineklis būtu nojaukts padomijas gados, varam būt droši, ka tas tiktu atjaunots pirmajā atjaunotās Latvijas brīvvalsts piecgadē, pat neraugoties uz aizgājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma nabadzību, - šim simbolam latvju tauta naudiņu atrastu.
Latvijā ir virkne padomijas nenojauktu Latvijas Pirmās republikas laika pieminekļu. Gandrīz gadsimtu ir nostāvējis Kārļa Zemdegas piemineklis - Tālavas taurētājs Rūjienā.
Kārļa Jansona pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem gan pēc tā uzstādīšanas 1932. gadā piemeklēja daudz skumjāks liktenis, - vispirms tas nepatika vācu fašistu varai, pēcāk padomju vara to pilnībā nojauca, bet nu jau gandrīz divdesmit gadus tas ir atjaunoti uzstādīts Jelgavas pilsētas centrā.
Man kā padomju laika Tukuma skolniekam allaž ir licies pretīgs Tukuma atbrīvotāju piemineklis (attēlā). Pašlaik mūsu tēlniecības mākslas eksperti vēsta, ka šis piemineklis esot retā padomijas kultūrvēsturiskā vērtība, kuru vajagot saglabāt. Šis 1975. gadā uzstādītais tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis nekad nav bijis tukumnieku mīlēts.
Piemineklis, kurš uzstādīts kalnā, kur savulaik blakus bija padomijas aviācijas kara pilsētiņa, allaž ticis zākāts no tukumnieku mutēm. Piemineklim laikam ir jābūt mīlētam un vietējam cienītam. Tukumā tā nav. Šo pieminekli tautā sauca - trīsgalvainais pūķis vai trīs dzērāji uz ceļa.
No tēlniecības saprotu kā sivēns no aviācijas, bet Artas Dumpes veidotais Lestenes brāļu kapu centrālais tēls, stilistiski šķiet krietni neagresīvāks, un stilistiski līdzīgāks Latvijas Pirmās republikas tēlniecības tradīcijām. Varbūt katrai varai mesli ir jāmaksā, un tas jau apliecina tēlnieces talantu.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
