Kur Krievija kļūdījās, un kā Ukraina izmantoja savas priekšrocības: kā sagatavoties neaizsargāto valstu aizstāvēšanai

Citas revizionistiskās lielvaras, kas apsver agresijas iespējas, uzmanīgi vēro Krievijas neveiksmes, lai izvairītos no tādām pašām kļūdām, un valstis, kuras tās apdraud, lūkojas uz Ukrainas piemēru, lai uzzinātu, kā atvairīt lielāku un labāk apbruņotu pretinieku.

Taču ir arī mācība Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV aizsardzības līderiem ir jāapsver, ko rezultāti Ukrainā nozīmē ne tikai tam, kā Vašingtona novērtēs pretinieku militārās spējas nākotnē, bet arī tam, kā ASV un tās sabiedrotie var izmantot pretinieku vājās puses. Militārajām struktūrām, kas nav pārbaudītas kaujās, var būt grūti apmācīt karavīrus reālajiem apstākļiem, ar kādiem tiem nāksies saskarties karā, efektīvi cīnīties kā apvienotiem spēkiem un reālajā laikā pielāgoties pretinieka taktikai.

Maskavas kara centieni ir bijuši ļoti nepilnīgi, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Ukrainas spēkiem ir tik labi veicies. Tie ir spējuši izmantot Krievijas vājās vietas, daļēji pateicoties palīdzībai, ko tie ir saņēmuši no Rietumiem. Ukrainas bruņoto spēku ievērojamie panākumi ir tiešs rezultāts daudzu gadu ilgajiem drošības palīdzības pasākumiem, ko ASV un to NATO sabiedrotie īstenoja kopš Krievijas 2014. gada iebrukuma Krimā.

Šo astoņu gadu laikā sniegtais atbalsts ekipējuma, apmācības un plānošanas palīdzības veidā pārveidoja Ukrainas armiju par daudz spējīgākiem kaujas spēkiem. Pēdējo trīs mēnešu laikā vienotā Rietumu palīdzība ir devusi rezultātus arī kaujas laukā. Desmitiem valstu ir apvienojušās, lai apmainītos ar izlūkdatiem, piedāvātu militāro un ekonomisko palīdzību un uzliktu Krievijai nopietnas ekonomiskās un politiskās izmaksas.

Ukrainā Vašingtonas rīcībā tagad ir darba modelis, kā stiprināt savu sabiedroto un partneru spējas aizsargāties un, iespējams, atturēt no turpmākiem konfliktiem. Tai nevajadzētu gaidīt, kamēr kāda cita spēcīga valsts apdraudēs mazāku kaimiņvalsti, lai rīkotos saskaņā ar šī kara mācībām.

Kur Krievija kļūdījās?

Krievija ir pieļāvusi daudzas kļūdas pirms un pēc februāra iebrukuma, un šo problēmu cēloņu noskaidrošana sniedz norādes, kā no tām izvairīties vai tās pārvarēt. Maskava un citi iespējamie agresori mācīsies no šīm neveiksmēm, un arī Vašingtonai vajadzētu mācīties no šīm kļūdām, ņemot vērā veidus, kā nākamā valsts, kas uzsāks agresijas karu, varētu censties mainīt Krievijas pieļautās kļūdas Ukrainā.

Daudzas no Krievijas kļūdām izriet no vadības klimata Kremlī. Autoritārie līderi necieš domstarpības vai nevēlamas ziņas, un Krievijas diktators Vladimirs Putins nav izņēmums. Kā tas bija redzams viņa televīzijas pārraidītajā sanāksmē ar saviem galvenajiem nacionālās drošības padomniekiem pirms iebrukuma Ukrainā, V. Putins ir radījis klimatu, kurā padotie baidās iebilst vai pat apšaubīt viņa pasaules uzskatu. Patiesības teikšana Putinam ir recepte publiskai pazemošanai, atlaišanai vai vēl ļaunāk – nāvei.

Kara kontekstā rezultāts ir tāds, ka līderi nepārbauda savus pieņēmumus, un viņu plāni ir atšķirīgi no realitātes. Putina sākotnējā pārliecība, ka Krievijas bruņotajiem spēkiem ir pārliecinošs pārsvars un ka ukraiņiem trūkst gribas un spēju ātri cīnīties, izrādījās maldīga, taču Kremlis savu pieeju nekoriģēja. Tā vietā Putina toksiskā vadība un trauslais lēmumu pieņemšanas process radīja apstākļus neveiksmīgajam centienam ieņemt Kijivu.

Neiecietība pret domstarpībām un diskusijām ir autoritāru sistēmu raksturīga iezīme, taču demokrātijas nekādā ziņā nav imūnas pret šo problēmu. Amerikas Savienotajās Valstīs kļūdaini pieņēmumi un slikta plānošana traucēja ASV 2003. gada iebrukumu Irākā.

Militāro profesionāļu vidū ir teiciens, kas bieži tiek piedēvēts Omaram Bredlijam, amerikāņu ģenerālim, kurš pēc Otrā pasaules kara bija Apvienotā štābu priekšnieku priekšsēdētājs: “Amatieri runā par stratēģiju. Profesionāļi pēta loģistiku.” Krievijas militārā loģistika šajā karā ir bijusi pilnīgi neadekvāta. Ukraiņi izmantoja šo trūkumu, sabotējot priekšējās vienības un vāji aizsargātās apgādes līnijas, kad Krievijas armija mēģināja sasniegt Kijivu pa sauszemi. Maskavas spēkiem ātri beidzās degviela, pārtika un citas pamatpreces.

Vai tas, ka iebrukuma spēki nespēja nodrošināt loģistikas atbalstu un operatīvo drošību, bija nepietiekamas plānošanas sekas? Vai korupcija un kukuļošana izsmēla resursus? Vai tā bija pilnīga nekompetence? Iespējams, ka viss iepriekš minētais. Krievijas trūkumi šajā jomā un tās nespēja pielāgoties uzbrukuma apstākļos ir atklājuši kritisku ievainojamību, ko Ukrainas spēkiem būtu jāturpina izmantot. Tās neveiksme kalpo arī kā brīdinājums jebkuram nākamajam agresoram, kas cenšas projicēt spēku lielos attālumos vai strīdīgā apvidū.

Vēl viens pārsteigums bija Krievijas gaisa spēku nespēja iegūt kontroli pār Ukrainas debesīm vai sekmīgi veikt kopīgas operācijas ar karaspēku uz zemes, lai gan to flote ir lielāka nekā Ukrainai. Tiek lēsts, ka tikai pirmajos divos kara mēnešos Ukrainas spēki ir notriekuši 172 Krievijas lidmašīnas. Krievijas pilotus ierobežo tas, ka viņu rīcībā ir maz precīzi vadāmo tālas darbības rādiusa raķešu, kas nozīmē, ka viņiem bieži ir jādarbojas Ukrainas pretgaisa ieroču darbības zonā.

Līdz šim Krievijas gaisa spēki ir veikuši apzinātus triecienus militārajiem un civilajiem mērķiem (pēdējie ir veicinājuši apsūdzības kara noziegumos), bet ciešu gaisa atbalstu sauszemes spēkiem kaujās ir snieguši maz vai pat necik. Bez izlūkošanas un triecienlidmašīnām gaisā karavīri ir daudz neaizsargātāki un mazāk efektīvi.

Krievijas spēki arī izrādījās nepietiekami apmācīti tāda veida operācijām, kādas tiem tika uzdots veikt. Sauszemes spēki nebija sagatavoti intensīvai cīņai, kas ir raksturīga pilsētu karadarbībai. Tāpat tie nebija gatavi sastapties ar Ukrainas pretinieku, kurš ir gatavs sabotēt iebrucēju spēkus vai sarīkojot nelielu vienību aplenkumus, lai iznīcinātu augstākos Krievijas militāros komandierus un viņu sakaru tīklus.

Visbeidzot, Krievijas armijas vājie rezultāti un plaši izplatītie kara noziegumi liecina par tās vadības slikto kvalitāti. Kaujas laukā izšķiroša nozīme ir profesionālajai ētikai. Taču Krievijā trūkst profesionālu karavīru, tā paļaujas uz iesauktajiem karavīriem ar vāju sagatavotību un zemu morāli, un tā klaji ignorē starptautiskās tiesības un militāro ētiku.

Kopā šīs kļūdas veido plašāku neveiksmi stratēģiskā līmenī. Putina kļūdainais aprēķins noved pie nākotnes, no kuras viņš baidījās, proti, vienotākas un apņēmīgākas transatlantiskās alianses, Somijas un Zviedrijas vēlmes pievienoties NATO. Rezultāts ir spēcīgāka NATO un vājāka, izolētāka Krievija.

Kā Ukraina izmantoja savas priekšrocības

Turpretī Ukrainas armijas sniegums šajā konfliktā līdz šim ir pārspējis gaidīto. Tā nav tā pati armija, kas 2014. gadā nespēja novērst Krimas okupāciju. Kas mainījās?

Pirmkārt, vairāku gadu laikā kopš Krievijas veiktās Krimas okupācijas Ukraina koncentrējās uz to, lai kļūtu, kā savulaik izteicās bijušais ASV Speciālo operāciju pavēlniecības komandieris ģenerālis Tonijs Tomass, vairāk līdzīga “dzeloņcūkai”, kas nav sagremojama Krievijas lācim. Ar Amerikas Savienoto Valstu un citu NATO dalībvalstu palīdzību Ukraina sāka apmācīt un apgādāt savus spēkus, lai labāk kavētu un atvairītu Krievijas iebrukumu.

Šajā procesā Ukrainas bruņotie spēki kļuva veiklāki un inovatīvāki. Tā ir apguvusi raķešu sistēmas “Javelin” un nelielu bezpilota lidaparātu izmantošanu, lai iznīcinātu Krievijas tankus, kā arī raķetes “Stinger” un citas zeme-gaiss raķetes, lai notriektu Krievijas lidmašīnas. Tā ir iemācījusies veikt ļoti efektīvas sabotāžas operācijas tumsas aizsegā. Ukrainas ieguldījumi savu spēku pārorientēšanā karadarbībai pašreizējā konfliktā nes lielas uzvaras. Tagad Amerikas Savienotās Valstis un to sabiedrotie var pētīt Ukrainas piemēru, lai atkārtotu ilgstošu apmācību un konsultēšanu mazākām, neaizsargātākām valstīm.

Kopš 2014. gada ASV un citas rietumvalstis Ukrainai piegādā arī modernāku un nāvējošāku militāro aprīkojumu, nekā tas bija Ukrainas rīcībā iepriekš. Šajā laikā ASV ir sniegušas militāro palīdzību vairāk nekā 2,5 miljardu ASV dolāru apmērā. Daudzi apgalvoja, ka tas nav pietiekami ne kvantitātes, ne kvalitātes ziņā. Taču Rietumu partneri kopš februāra ir kompensējuši lielu daļu no šī trūkuma, ievērojami palielinot svarīgā militārā aprīkojuma piegādi. Amerikas Savienotās Valstis vien ir nosūtījušas Ukrainai militāro palīdzību vairāk nekā 3 miljardu ASV dolāru apmērā. Kanāda, Vācija, Apvienotā Karaliste un citas valstis ir piegādājušas ieročus un preces simtiem miljonu dolāru vērtībā.

Šis militāra aprīkojuma pieplūdums pēdējo trīs mēnešu laikā ir bijis iespējams, jo Ukrainai ir kopīga sauszemes robeža ar NATO valstīm, kas atrodas tālu no tās robežas ar Krieviju. Turpmākajos konfliktos labvēlīga ģeogrāfiskā stāvokļa dāvana var nebūt iespējama, tāpēc proaktīva palīdzība drošības jomā būs obligāti nepieciešama, lai izvairītos no situācijas, kad ASV un tās sabiedrotie pēc krīzes izcelšanās būs spiesti aizpildīt radušās nepilnības.

Tikpat svarīgi kā pats ekipējums ir tas, kā Ukraina to ir izmantojusi. Piemēram, militārie vēsturnieki šo karu varētu uzskatīt par pagrieziena punktu bezpilota lidaparātu izmantošanā kaujas laukā, jo tūkstošiem izlūkošanas un trieciena bezpilota lidaparātu pārvietojās pa Ukrainas debesīm.

Taču ASV un to sabiedrotie varēja pielikt vēl lielākas pūles, lai sagatavotu Ukrainas aizsardzības spēkus šim karam. Dažu valstu vilcināšanās sniegt Kijivai nāvējošu palīdzību pirms Krievijas iebrukuma nozīmēja to, ka Ukrainas spēkiem nācās iziet ārkārtas kursus par to, kā rīkoties ar jauno aprīkojumu, tikai dažas dienas vai stundas pirms tā izmantošanas kaujā. Tas, protams, nav ideāli, un šāda pēdējā brīža apmācība turpmākajos konfliktos var nebūt iespējama. Tāpēc svarīgajai apmācībai ir jānotiek ilgi pirms tam, kad noticis iebrukums.

Ukraina ir guvusi labumu arī no savas eksistenciālās ieinteresētības uzvarēt šajā karā un no tā izrietošās lielākas apņēmības. Nav spēcīgākas motivācijas karot kā aizstāvēt savu ģimeni, mājas un valsti. Tikmēr daudzi Krievijas karavīri nesaprot, kāpēc Krievija vispār devās karā, dažiem ir ģimenes un kultūras saites ar Ukrainu. Šī apņēmības atšķirība izpaužas kaujas laukā. Nav pārsteidzoši, ka pat rūdīti kaujinieki no Vāgnera grupas (Krievijas algotņi, kas bēdīgi slaveni ar savu brutālo taktiku Lībijā un Sīrijā) saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu ziņām ir atteikušies dienēt Ukrainā. Un Ukrainas tautas gatavība pretoties Krievijas agresijai ir iedvesmojusi starptautisku atbalstu, kas sniedz taustāmu labumu, sākot no drošības palīdzības un militārā ekipējuma līdz ekonomiskajai un humānajai palīdzībai un būtiskām sankcijām pret Krieviju. Gribai cīnīties ir nozīme vairākos aspektos.

Koalīcija, kas atbalsta Kijivu

Amerikas Savienoto Valstu un to sabiedroto līdzšinējais ieguldījums Ukrainas panākumos ir paraugs, ko var izmantot turpmākajos konfliktos. Īpaši jāatzīmē Baidena administrācijas bezprecedenta izlūkdienestu izmantošana. Ātra informācijas deklasificēšana krīzes sākumā, lai cīnītos pret Krievijas propagandu ar neapgāžamiem faktiem, liedza Putinam iespēju veidot nepatiesu naratīvu un radīt pamatojumu karam. Apmainoties ar izlūkdatiem ar partneriem, Vašingtonai bija vieglāk apvienot plašu un efektīvu starptautisko koalīciju, jo tās sabiedrotie un partneri varēja izstrādāt vienotu apdraudējuma novērtējumu. Un, ja plašsaziņas līdzekļos izskanējušās ziņas, ka ASV ir nodrošinājušas izlūkdatus Ukrainas spēkiem, ir patiesas, Vašingtona neapšaubāmi ir paaugstinājusi to efektivitāti kaujas laukā, ļaujot tiem kavēt Krievijas progresu un vērsties pret Krievijas spēku koncentrāciju.

Baidena administrācijas plašās konsultācijas ar sabiedrotajiem un partneriem atmaksājās ne tikai saistībā ar izlūkdatu apmaiņu, bet arī sākotnējā reakcijā uz Krievijas iebrukumu. Augsts sadarbības līmenis gan loģistikas, gan politikas līmenī ir ļāvis panākt ievērojamu transatlantisko vienotību sankciju pastiprināšanā un labi koordinētu militārā aprīkojuma plūsmu, lai aizpildītu kritiskās nepilnības Ukrainas arsenālā, sākot no Krievijā ražotām pretgaisa aizsardzības sistēmām, ko nodrošināja Austrumeiropas valstis, un beidzot ar artilēriju, mīnmetējiem, munīciju, pretkuģu raķetēm, bruņotiem droniem un bruņumašīnām no citām valstīm.

Sinhronizēta vairāku piegādes līniju izmantošana no NATO frontes valstīm uz Ukrainu ir ļāvusi izvietot jauno aprīkojumu rekordīsā laikā. Neskatoties uz visiem panākumiem, militārās palīdzības Ukrainai pieaugums ir atklājis arī ASV aizsardzības rūpnieciskās bāzes ievainojamību, piemēram, pretgaisa raķešu “Stinger” krājumi ir ievērojami izsmelti, un to aizstāšana prasīs laiku. Vašingtonai būs jānostiprina vājie posmi, bet kopumā tā var uzskatīt Ukrainas gadījumu par labi strādājošas ciešas koordinācijas paraugu.

Svarīgākais ir tas, ka ASV un tās sabiedrotie ir saglabājuši stingru atbalstu Ukrainai, neizraisot plašāku karu starp Krieviju un NATO. Kamēr Krievijas līderi kārtējo reizi draudēja ar kodolkaru, ASV reakcija bija mierīga un apzināta. ASV un NATO ir ievērojušas piesardzīgu robežu, kad runa ir par militāru iesaistīšanos, noraidot priekšlikumus par lidojumu aizlieguma zonu, lai izvairītos no sava personāla tieša kontakta ar Krievijas spēkiem, vienlaikus vēlreiz apliecinot apņemšanos aizsargāt “katru centimetru” NATO teritorijas. Laiks rādīs, vai šis līdzsvars ir ilgtspējīgs. Ja izrādīsies, ka Krievijas spēki ir ceļā uz sakāvi, un Putins izmantos ķīmiskos vai taktiskos kodolieročus, lai mēģinātu atgūt iniciatīvu, vai ja Krievija pārrēķināsies un uzbruks apgādes līnijām NATO teritorijā, šāda skaidra eskalācija būs pārbaudījums alianses mērenajai nostājai.

Karš nākotnē

Ja Amerikas Savienotās Valstis un to sabiedrotie partneri vēlas būtiski stiprināt savas spējas atturēt un sakaut Krievijas, Ķīnas un citu autoritāru valstu uzbrukumus nākotnē, viņi var daudz ko mācīties no kara Ukrainā. Galvenokārt šīs krīzes agrīnā trajektorija skaidri parāda, ka Vašingtona nevar un tai nevajadzētu gaidīt, kamēr tuvojas konflikts, lai sāktu stiprināt savas spējas novērst agresiju un apdraudēto partneru spējas sevi aizsargāt. Drošības palīdzība būtu jāpaātrina un jākoncentrē uz spēju nodrošināšanu, kas pašas par sevi nav provokatīvas, bet gan pārvērš neaizsargātos partnerus par “dzeloņcūkām”, kuriem ir grūti un dārgi uzbrukt.

Šīs atziņas visredzamāk var piemērot Taivānas gadījumā, kur Ķīnas vadība var apsvērt turpmākas militāras darbības, lai iekarotu šo salu. Centieni stiprināt ASV atturēšanas pozīciju Indoklusā okeāna reģionā būtu jāīsteno roku rokā ar palīdzību Taivānai stiprināt daudzslāņainu aizsardzību, sākot no jūras un gaisa pieejas līdz kiberdrošībai un lielāko pilsētu drošībai. Vašingtonai būtu jāpalielina svarīgāko aizsardzības spēju nodrošinājums, tostarp pretkuģu raķetes, jūras mīnas un pretgaisa un pretraķešu aizsardzība. Tai būtu arī jāpiedāvā plašākas apmācības nemiernieku un tautas pretestības jomā, lai Ķīnas uzbrukuma gadījumā Taivāna varētu iegūt laiku, kas starptautiskajai sabiedrībai ļautu efektīvi reaģēt.

Kamēr šis karš turpināsies, Amerikas Savienotajām Valstīm un to partneriem būtu rūpīgi jādomā par to, kā atturēt un, ja nepieciešams, gūt pārsvaru nākamajā karā. Tās var būt drošas, ka arī viņu pretinieki gūs mācību.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu: