Krievijas dienesti izmanto nevalstiskās organizācijas, domnīcas un zinātniskos institūtus kā piesegu savām izlūkdarbībām, kā arī ietekmes operāciju īstenošanai

Gapoņenko vadītais “Eiropas pētījumu institūts” bija viņa kabatas domnīca, kuras mērķis bija ļaut Kremļa interešu aizstāvim izskatīties daudz maz pieklājīgi, kā “neatkarīgam ekspertam”. Nu eksperts ir tik tālu aizrunājies “NVS valstu institūta” 4. februārī rīkotā pasākumā “Krievijas tautiešu etnocīds Baltijas valstīs”, ka būs jāatbild par vārdiem likuma priekšā. Kremļa lakstīgalas minētajā pasākumā cita starpā sprieda arī par to, kā okupēt Baltijas valstis.

Krievija ilgus gadus ir finansējusi ārvalstīs dzīvojošo tautiešu aktivitātes. Arī Gapoņenko vadītais “Eiropas pētījumu institūts” ir saņēmis finansējumu no Krievijas nodibinājuma “Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu aizstāvības un atbalsta fonds”. Arī Tatjanas Ždanokas vadītā “Latvijas Cilvēktiesību komiteja” ir saņēmusi naudu no tā paša fonda. “Fondi”, “domnīcas” un “institūti” lieti noder Krievijas ārpolitikas un izlūkošanas mērķu sasniegšanai.

Konstantīns Zatuļins – Krimas anektētājs

Kas ir “NVS valstu institūts”, kura pasākumā februārī piedalījās Aleksandrs Gapoņenko? Domnīca ir dibināta 1996. gadā, un to vada Krievijas Valsts domes deputāts Konstantins Zatuļins. Institūta galvenais mērķis esot “pētīt Krievijas tuvās ārvalstis”, kas ietver bijušās padomju režīma okupētās valstis, tostarp – Baltijas valstis.

Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta 2024. gada pārskatā (līdzīgi kā 2023. g.) vēstīts, ka “NVS valstu institūts” ir ilgstoši bijis cieši saistīts ar Krievijas Federālo drošības dienestu (FSB), konkrēti – Operatīvās informācijas departamentu (pazīstams kā 5. dienests).

Zatuļina palīgu amatos ir bijuši vairāki FSB virsnieki. Piemēram, Maksims Lobanovs, kura pienākumos ietilpa Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) interešu aizsardzība Ukrainā; Valērijs Soloha, kuru “Dosje centrs” identificēja kā 5. dienesta Moldovas nodaļas vadītāju. FSB 5. dienestam, kas sadarbojas ar Gapoņenko draugiem “NVS valstu institūtā”,  bija svarīga loma, konsultējot Krievijas ārpolitikas veidotājus, pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. 

Institūta direktors – deputāts un TV raidījuma “Russkij vopros” vadītājs Konstantīns Zatuļins ir krievu impērists, kurš tiešā veidā piedalījās Krimas anektēšanā kā saziņas cilvēks starp Vladimira Putina padomnieku Sergeju Glazjevu un vietējiem Krimas noziedzniekiem, kuri piedalījās hibrīdkarā pret Ukrainu 2014. gadā.

Abu anektēšanas organizētāju telefonsarunas ir iespējams noklausīties t.s. Glazjeva ierakstos (Glazyev Tapes). “NVS valstu institūts” ir tikai viens gadījums, kas ilustrē Krievijas plašo ietekmes instrumentu un metožu klāstu. Mūsdienu kara specifika dod iespēju krievu “politologiem” un “tautiešu aktīvistiem” kļūt par agresijas īstenotājiem.

Izlūku metode

Deviņdesmitajos gados Krievijā tika izveidotas uz ārpolitiku orientētas domnīcas, kuras ārēji cenšas līdzināties savām Rietumu līdziniecēm. Lai gan demokrātisko valstu domnīcu mērķis ir izcelt problēmu jautājumus un nodrošināt politikas veidotājiem neatkarīgu ekspertīzi, Krievijas pētniecības institūti ir pakļauti valsts aparāta vajadzībām. Šī tendence ir vēl vairāk padziļinājusies agresijas pret Ukrainu laikā, pārveidojot šīs institūcijas par instrumentiem Kremļa un izlūkdienestu norādījumu izpildei.

Federālais drošības dienests (FSB) un Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) kā aizsegu izmanto arī Krievijas rūpniecības un finanšu uzņēmumu ārējo sakaru nodaļas. Tas nodrošina Krievijas uzņēmējiem starptautiskus biznesa kontaktus un ļauj viņiem izplatīt vēstījumus “par labu attiecību ar Krieviju nepieciešamību” un izplatīt aicinājumus “nejaukt biznesu ar politiku”. Esam jau bieži dzirdējuši arī citus saukļus “Nejauciet vēsturi ar politiku!” un “Nejauciet sportu ar politiku!”. Šos aicinājumus izplata Kremļa ietekmes aģenti, kuri paši ar lielu pārliecību “jauc” uzņēmējdarbību, vēsturi un sportu ar politiku. Meli un liekulība ir mūsdienu Krievijas varas vizītkarte.

Piesegorganizācijas

 Krievijas izlūkošanas un drošības dienesti izmanto nevalstiskās organizācijas, domnīcas un zinātniskos institūtus kā piesegu savām izlūkdarbībām, kā arī ietekmes operāciju īstenošanai. Nevalstiskā organizācija kā piesegs izlūkdienestam var kalpot kontaktu veidošanai ar ārvalstniekiem, kas, piemēram, apmeklē starptautiska mēroga diskusijas, konferences un seminārus Krievijā. Šādi kontakti var būt noderīgi “krievu pasaules” ideoloģijas izplatīšanai ārpus Krievijas, izlūkinformācijas iegūšanai, kā arī citu Krievijai labvēlīgu vēstījumu nogādāšanai, tai skaitā Eiropas Savienības valstīs. Domnīcu eksperti palīdz Kremlim ģenerēt jaunas idejas un racionalizēt Putina lēmumus, skaidrojot tos Krievijas TV diskusiju šovos plašākai sabiedrībai.

Tie Krievijas politologi, kuri nebija gatavi pakļauties Kremļa cenzūrai, ir vai nu pametuši Krieviju, vai mainījuši darba vietas. Daļa Krievijas zinātnieku ir pakļāvušies Kremlim un uzvedas atbilstoši varas “ģenerālajai līnijai”, līdzīgi, kā padomju laikos. Līdz ar Krieviju pametušajiem ekspertiem, Rietumu augstskolas un domnīcas ir ieguvušas jaunus darbiniekus, kas palīdz labāk izprast Krievijā notiekošo. Vairums šo cilvēku labāk redzētu Putinu ejam nekā nākam, tāpēc viņi nav bīstami Rietumiem. Tomēr ne visi Krieviju pametušie runā patiesību, jo starp viņiem ir arī Krievijas dienestu savervētie aģenti. Tepat netālu no mums 2024. gada vasarā ilggadējs Tartu Universitātes pētnieks Vjačeslavs Morozovs tika atzīts par vainīgu spiegošanā Krievijas labā. Morozovs ir Krievijas pilsonis, kurš pameta Sanktpēterburgu, lai kļūtu par Tartu Universitātes profesoru.

Politologi – Kremļa sakarnieki

Pirms dažiem gadiem Krievijā no ASV atgriezās Kremļa “balodis” Dmitrijs Saimss, kurš 1973. gadā pārcēlās no PSRS uz dzīvi ASV. Te fragments no mana 2020. gada raksta blogā Latvijasdrosiba.lv: “Saimss ieņēma dažādus ārlietu padomnieka un pētnieka amatus ASV. Kļuva par domnīcas “Nacionālo interešu centrs” vadītāju un izdevuma „The National Interests” redaktoru. 2015. gada februārī Saimss Maskavā tikās ar Vladimiru Putinu. Kā domnīcas vadītājs viņš tajā laikā sarīkoja ASV amatpersonu tikšanās ar Krievijas Centrālās bankas pārstāvi Aleksandru Toršinu un viņa atbalstīto Mariju Butinu, kura vēlāk tika arestēta un notiesāta par slēptu Krievijas valdības interešu virzīšanu ASV. Saimss sarīkoja arī D. Trampa runu 2016. gada 27. aprīlī Mayflower viesnīcā Vašingtonā, kur Krievijas vēstnieks Sergejs Kisļaks cita starpā klausījās arī par to, kā Tramps uzlabos attiecības ar Krieviju.”[1]

VDK izlūks Jurijs Švecs, kurš savulaik darbojās spiegu rezidentūrā ASV galvaspilsētā Vašingtonā, intervijā Ukrainas žurnālistam Dmitrijam Gordonam 2020. gada 2. aprīlī stāstīja, ka Dmitrijs Saimss ir bijis VDK aģents, kuru kūrējis Jevgēņijs Primakovs (vēlāk – KF ārlietu ministrs). Pēc Šveca vārdiem, Saimsa iefiltrēšana ASV esot bijis spīdošs Primakova darbs. Saimss steidzīgi pārcēlies uz Maskavu, laikā, kad notika ASV īpašā prokurora Roberta Millera ziņojuma gatavošana par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta 2016. gada vēlēšanās. Maskavieši lielās, ka savējos nepamet, un Dmitrijam Saimsam 2018. gadā tika uzticēts vadīt Kremļa kontrolētā Pirmā kanāla politisko diskusiju šovu “Lielā spēle” kopā ar “Russkij mir” fonda vadītāju un politiķi Vjačelavu Ņikonovu.

Viena padomju spiega (Šveca) teiktais, protams, nav tas pats, kas tiesas spriedums, bet Saimsa darbība, viņa runātais un rakstītais lielā mērā sakrīt Kremļa “baložu” vēstījumiem Putina valdīšanas laikā un jo sevišķi pēc 2014. gada. Ja “vanagi” sola uzbrukt, tad “baloži” (kuri, iespējams, ir pat bīstamāki par vanagiem) pauž it kā draudzīgus vēstījumus: “neskatoties uz domstarpībām, ir jāsadarbojas ar Krieviju”, “lielajiem jārunā”, “sēžamies pie galda, citādi būs traki”, “nevajag iedzīt Krieviju (Putinu) stūrī, tas ir bīstami”, utt. Vārdu sakot, ļaujiet Maskavai okupēt un atņemt kaimiņvalstu teritorijas. Jo, vispār jau nedrīkst, bet ja ļoti gribas, tad drīkst.[2]

Gorčakova rēgs staigā pa Eiropu

Krievijas aģents Vjačeslavs Morozovs uzsāka darbu Tartu Universitātē 2010. gadā, tas ir tas pats gads, kad tika dibināts “Aleksandra Gorčakova publiskās diplomātijas fonds”, ko izveidoja toreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir fonda Padomes priekšsēdētājs. Fonda valdes locekļu vidū ir ASV sodītais oligarhs Ališers Usmanovs, kā arī aģentūras “Rossotrudņičestvo” vadītājs Jevgeņijs Primakovs. Fonds tika nosaukts Aleksandra Gorčakova vārdā, kurš bija Krievijas ārlietu ministrs no 1856. līdz 1882. gadam.

Eiropas Savienība 2022. gadā noteica sankcijas Krievijas valsts finansētajam “Gorčakova fondam”, norādot, ka tas ir atbildīgs par aktīvu atbalstu Krievijas Federācijas valdībai, kas ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju. 2015. gadā Ukraina slēdza “Gorčakova fonda” biroju Kijivā pretvalstiskas propagandas izplatīšanas dēļ. Arī “Gorčakova fondam” ir idenficētas saiknes ar  FSB; tā darbības mērķa grupa ir nevalstiskās organizācijas un jaunieši ārvalstīs.

It kā ierasta publiskās diplomātijas prakse, tomēr ikvienam, kas sazinās ar Krievijas federālajām vai reģionālajām iestādēm, pētniecības iestādēm vai stratēģiskiem uzņēmumiem, ir jāņem vērā, ka viņu starptautiskās attiecības, īpaši ar Rietumvalstīm, lielākoties kontrolē Krievijas izlūkdienesti. “Aleksandra Gorčakova publiskās diplomātijas fonds” ir viens no Krievijas asās varas[3] instrumentiem, kas izplata Krievijas ietekmi caur studentiem, akadēmisko vidi un medijiem.

Ēnu diplomātija

Pēdējo trīs gadu laikā ēnu diplomātijas loma ir ievērojami pieaugusi. Līdz ar oficiālo kontaktu starp Krieviju un “nedraudzīgo” valstu pārstāvjiem faktiski iesaldēšanu, Kremlis un tā izlūkdienesti diskrētai saziņai ar Rietumu diplomātiem un ietekmīgu domnīcu pārstāvjiem arvien vairāk paļaujas uz atsevišķiem Krievijas ekspertiem. Ar šo starpniecību Kremlis ir apzināti raidījis maldinošus signālus Rietumu lēmumu pieņēmējiem, piemēram, par iespējamu kodolieroču eskalāciju, ja Rietumi sniegtu Ukrainai pārmērīgu atbalstu.

Krievijas specdienesti izmanto domnīcu starpniekus, lai savāktu vērtīgu informāciju par Rietumu politikas veidotāju un viedokļu līderu valdošo noskaņojumu. Piemēram, viņi meklē ieskatu “sarkanajās līnijās”, kara noguruma apmēros un apstākļos, kādos varētu būt iespējams dialogs. Par atsauksmēm, kas saņemtas no Rietumu partneriem uzticamā vidē, pēc tam tiek ziņots prezidenta administrācijai un specdienestiem.

Nobeigumā

Krievijas dienestu lietoto instrumentu un metožu klāsts ir plašs, varētu vēl rakstīt par KF Ārlietu ministrijai pakļautās aģentūru “Rossotrudņičestvo” un tās pārstāvniecību ārvalstīs – Krievijas pētniecības un kultūras centru darbību, ko FSB un SVR izmanto kā aizsegu savu virsnieku darbam.

Būtu vērts arī atgādināt, ka “Krievijas Stratēģisko pētījumu institūts” (RISI) darbojās SVR pakļautībā līdz 2009. gadam. No tā laika institūts ir oficiāli pakļauts prezidenta administrācijai, tomēr RISI vienmēr vada bijušie augsta ranga SVR virsnieki, pašlaik to vada bijušais SVR direktors Mihails Fradkovs. Pirms viņa “pētniekus” pieskatīja SVR ģenerālis Leonīds Rešetņikovs.

Varētu arī vēl rakstīt par “Tautiešu atbalsta un tiesību aizstāvības fonda” un “Russkij mir” fonda nedarbiem, bet vienam rakstam tas būtu par daudz. Svarīgi ir atcerēties, ka Krievijas dienesti neliekas mierā un meklē, kā Rietumos iefiltrēt “nelegāļus” – spiegus bez diplomātiskā aizsega. Un, protams, ārvalstīs atrodas arī tādi Krievijas “tautieši” kā Gapoņenko, kuri ir gatavi sadarboties ar agresīvo impēriju, jo viņu sirdis joprojām pukst Maskavas virzienā.

[1] Kudors A. Vanagi un baloži. Latvijasdrosiba.lv, 20.04.2020.  https://www.latvijasdrosiba.lv/post/vanagi-un-balo%C5%BEi

[2] Turpat.

[3] Par aso varu lasi vairāk: Kudors A. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. NY: Routledge, 2024. https://www.routledge.com/Russia-and-Latvia-A-Case-of-Sharp-Power/Kudors/p/book/9781032534923

Novērtē šo rakstu: