Iesaki rakstu: 
Eiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Piekritīsit, šodienas Latvijas iedzīvotāja ausij Lindblata lietotais vārdu savienojums „komunistu kolaborants” skan visnotaļ nepierasti, pat nedaudz ekstrēmi. Nacistu kolaboranti, jā, - tādus mēs zinām un vienbalsīgi nosodām, bet ar komunistu kolaborantiem ir nedaudz sarežģītāk. Tiesāts tāds mums neviens nav, ja neskaita Alfrēdu Rubiku, taču arī viņa grēki acīmredzami nebija nekādi nopietnie, jo pretējā gadījumā viņš šodien jau cēli nepārstāvētu mūsu valsti Eiropas parlamentā.
Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija - visi (izņemot PSRS laika iebraucējus) atzīst, ka okupācija bija, taču šīs okupācijas īstenotāju - okupantu un kolaborantu - nav. Ir tikai kaut kādi mistiski čekas ziņotāji un arī to vārdi vēl ar vien, izmantojot dažādus ieganstus, tiek turēti slepenībā, tādējādi kultivējot maldīgu uzskatu, ka īstie vainīgie par PSRS okupāciju droši vien būs tais maisos. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ziņotāji nebija galvenie PSRS okupācijas realizētāji Latvijā.
Galvenie biedri, kas rūpējās, lai PSRS okupācija šeit noturētos maksimāli ilgi, bija Latvijas komunistiskās partijas vadītāji, LKP CK locekļi. Tieši viņi deva pavēles čekai. Tieši viņi vadīja un koordinēja čekas represijas pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Arhīva dokumenti par to nepārprotami liecina.
Es zinu, ka daudzi vēl arvien godā bijušos LKP CK vadoņus, jo viņi atjaunoja Latvijas valsti. Diemžēl tā ir taisnība. Esošā Latvijas valsts patiešām tika veidota komunistiskās partijas funkcionāru vadībā. Es gan to nesauktu par valsts atjaunošanu. Korektāk acīmredzot būtu runāt par LPSR valdošās elites plūstošu transformāciju kapitālisma apstākļos pēc PSRS sairšanas. Ja tādās valstīs kā Čehija un Polija pēc 1990. gada lietas pārņēma bijušie politieslodzītie, tad Latvijā - tā pati vecā LPSR varas elite.
Komunistisko funkcionāru un viņu draugu privātīpašumā pamazām pārceļoja valsts manta, savukārt atjaunotā Latvijas Republika kļuva par vienu no vistrūcīgākajiem un atpalikušākajiem apvidiem visā Eiropā. Jēdziens „komunistu kolabrants” mūsu 4. maija republikā neiesakņojās, jo bija pretrunā ar 20 gadus plaši kultivēto mītu, ka bez komunistu un čekistu gudrās virsvadības latviešu tauta nekādu brīvību sev izcīnīt nespētu. Kur nu vēl valdīt un organizēt biznesu pēc neatkarības iegūšanas. To, protams, spēja tikai bijušie LKP, VĻKJS un VDK vadības cilvēki, kuri „par laimi” neliedza savu palīdzību.
Aptuveni tā Latvijas neseno vēsturi izprot liela daļa jaunatnes, kura barota ar 4. maija oficiālās historiogrāfijas mītiem.
Domāju, ka šodien, kad atkal aktualizējies čekas maisu jautājums, būtu nepieciešams izskaidrot, kāda tad bija ierindas „stukaču” un kāda LKP funkcionāru loma, piemēram, čekas represiju koordinēšanā laikā, kad gruva Padomju savienība un kad latviešu aktīvisti veidoja pirmās organizācijas Latvijas neatkarības atbalstam (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komitejas).
Tāpēc es atbalstu Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Dr. Ritvara Jansona pausto viedokli, ka būtu nepieciešams zinātnisks pētījums, kurā šie jautājumi būtu salikti pa plauktiņiem. Tas ievērojami mazinātu ažiotāžu ap čekas ziņu pienesēju maisiem un fokusētu starmešu gaismas uz galvenajiem personāžiem - uz tiem, kuri deva pavēles, tiem, kuri vadīja represijas pret Latvijas brīvības cīnītājiem.
Šodien šie biedri, kurus Eiropā dēvē par galvenajiem „komunistu kolaborantiem”, pie mums klusi vada savas vecumdienas komfortablos apstākļos. Siltās čībās pie televizora viņi ar labpatiku noraugās, kā tauta nu jau divdesmit gadus ņemas ap čekas ziņotāju maisiem un, ja Dies’ (jeb Ļeņins) dos, ņemsies vēl 30 gadus saskaņā ar pēdējiem ierosinājumiem. Kas notiks pēc tam, tas viņus vairs īpaši neinteresē. Ja kāds ļoti gribēs, varēs tad arī publiskot un pētīt, galvenais, lai tagad liek mieru. Vismaz gadus desmit, divdesmit, jeb, vislabāk ar rezervi - trīsdesmit.
Raksts pirmoreiz publicēts apollo.lv 2014. gada 17. janvārī.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
