Iesaki rakstu: 
Salda mēle visos laikos ir bijis kapitāls, un nav svarīgi, cik tieši vai netieši mēs šo teicienu no Latvijas kino vēstures fenomena izprastu, - koalīcijas prezidents un "Jaunā Vienotība" ilggadējais flagmanis Edgars Rinkēvičs Alekseja Rosļikova mēli novērtē. Nav svarīgi arī tas, cik ļoti kāds seko vai neseko līdzi šīs Ušakova atraugas darbībām, jo viņa regulārais lielīgums pēc katras vizītes pie Rinkēviča bieži vien aizsniedzas arī ārpus viņa sociālo tīklu ārēm. Un, kā izrādās, novērtē ne tikai koalīcijas prezidents, bet arī dažas labas koalīcijas frakcijas vadītājs...
Metam liriku pie malas un sākam iztirzāt visu vairāk vai mazāk hronoloģiskā secībā! 2024.gada 12.septembrī masu medijos parādījās ziņa par to, ka "Nacionālā apvienība" Saeimā ir sākusi vākt parakstus, lai rosinātu divu "Stabilitātei" deputātu - Viktora Pučkas un Jefimija Klementjeva nosūtīšanu uz VISC pārbaudīt savas valodas zināšanas: vai tās ir pietiekamā līmenī, lai pildītu Latvijas Republikas Saeimas deputāta amata pienākumus. Tas nozīmē, ka, savācot 20 deputātu parakstus, šiem deputātiem tiek nozīmēta VISC pārbaude un, ja to neiziet vai neapmeklē, abi šie ārzemnieki - Viktors Pučka un Jefimijs Klementjevs zaudē savus mandātus.
Drīz pēc tam sociālajos tīklos parādījās un visādi tika karikaturizēta Rosļikova psihoze (runas par viņa atkarībām ir bijušas jau sen) par to, ka šis ir genocīds pret Saeimas deputātiem, pilnībā ignorējot to faktu, ka abiem deputātiem valoda būtu jāzina arī ne tikai tāpēc, ka ir no lapiņas noburtojuši zvērestu, kur daļa no tā skan šādi: "... zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu...", bet arī, lai elementāri pildītu savus amata pienākumus. Līdz ar to ļoti viegli izskaidrojams ir arī tas, ka abi šie kungi ir divi no trijiem 14.Saeimas deputātiem, kuri ne reizi nav kāpuši uz tribīnes, izņemot, kad burtoja zvērestu, uz kuru viņi tāpat uzspļauj (vai arī nesaprot, par ko tur īsti ir runa).
Kā jau ierasts – kad briest s...di, Rosļikovs uzreiz skrien klanīties pie koalīcijas prezidenta Edgara Rinkēviča, un arī šī reize nebija izņēmums. Drīz pēc šīs vizītes apstājās arī "Nacionālās apvienības" sāktā parakstu vākšana, jo... to neparakstīja neviena no koalīcijas partijām - "Jaunā Vienotība", "Progresīvie", "Zaļo Zemnieku savienība" un lielākā daļa "Apvienotā saraksta" deputātu. Pēdējais nepārsteidz, jo, lai arī formāli šī ir opozīcijas partija, runas par viņu vismaz daļēju pievienošanos mangāna rūdas koalīcijai vai arī rokādi ar "Progresīvajiem" pilsētā klīst jau sen.
Apbrīnas vērta ir šo koalīcijas partiju publiskā taisnošanās un minstināšanās. "Jaunās Vienotības" frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics presei atbildēja, ka prasīšot Valsts valodas centram (VVC) par to, kā tad tur īsti ir ar abiem "Stabilitātes "deputātiem. Vispār sen klīst runas par viņa un Rosļikova regulāro saziņu Saeimas telpās... krieviski. Avots šīm runām - pustrakais Ruslans Straķis varbūt nav pats uzticamākais, taču nav dūmu bez uguns, un arī Jurēvica divdomīgā rīcība šajā situācijā liek aizdomāties.
"Apvienotais saraksts", kas tik dedzīgi skaitīja katru Kariņa nolidoto centu, spēja saorganizēt tikai trīs deputātu parakstus. Kāpēc tika pieminēti Kariņa lidojumi – jo abi šie deputāti Viktors Pučka un Jefimijs Klementjevs par nekā nesaprašanu un klusēšanu Saeimā pusotra gada laikā algās un kompensācijās pa abiem kopā ir nopelnījuši 129 857 €. "Apvienotā saraksta" frakcijas vadītājs Edgars Tavars saka, ka abiem deputātiem ir nozīmēta parastā VVC pārbaude oktobrī un neesot vajadzības pēc parakstiem. Savukārt "Progresīvie" un Lemberga "ZZS" liekus komentārus neprasa, par viņiem viss ir skaidrs.
Kopumā dīvaini, ka visi iepriekšminētie personāži vilcinās, mēģina kaut ko vēlreiz skaidrot, attaisnoties, jo tas pats VVC jau vairākkārtīgi medijiem ir minējis, ka Jefimijs Klementjevs pēc ilgas izvairīšanās pie viņiem tomēr atnāca, taču viņa zināšanas neesot bijušas pat pamatlīmenī, kamēr Viktors Pučka turpina izvairīties. Ar pēdējo vispār ir ļoti interesanti, jo vasarā viņš esot aizbildinājies ar aizņemtību, tādēļ neapmeklēja VVC, taču, atsākoties Saeimas sesijai septembrī, uzreiz paņēma nedēļas atvaļinājumu un šobrīd ievieto bildes no Dubajas. Lai gan nekā dīvaina tur nav, jo šāda situācija spilgti iezīmē, kāda varētu izskatīties nākošā koalīcija, un kopumā to, kas ir kas. Tāda, lūk, koalīcijas stabilitāte...
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
