Iesaki rakstu: 
Par klimata jautājumiem vēl ne reizi neesmu izteicies, taču, redzot, cik politizēta šī tēma kļuvusi, kādas ir iespējamās “klimatneitralitātes” sekas un, svarīgākais, kādi argumenti izmantoti, izteikšu dažas, protams, zinātnē balstītas domas.
Pirmkārt, iesaku izlasīt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes ģeoloģijas zinātņu doktora Ojāra Āboltiņa grāmatu “No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai”. Ja nav laika vai citu iemeslu dēļ nevarat izlasīt grāmatu, uzrakstīšu galveno secinājumu – cilvēka ietekme uz globālās sasilšanas izraisīšanu ir krietni pārspīlēta! Protams, ietekme uz vidi ir neapstrīdama, piemēram, plastmasas atkritumi ūdenī utml. gadījumos, taču tam nav saistības ar globālo sasilšanu un CO2 izdalīšanu.
Otrkārt, daži fakti, kam vajadzētu mazināt pašreizējā klimata politikā valdošo paniku, - cilvēki regulārus meteoroloģiskus novērojumus veic tikai aptuveni pēdējos divsimt gadus. Pasaule ir krietni senāka, attiecīgi nevar izdarīt secinājumus par tās sasilšanu, balstoties tik īsā laika nogrieznī. Salīdzinājumam – pirms aptuveni 45 miljoniem gadu Zemes virsmas vidējā temperatūra bija 24-28 grādi, taču šobrīd tie ir 14-15. Vai novērojama sasilšana?
Labi, ne viss ir “melns” vai “balts”, jo varētu teikt, ka sasilšana sākās pirms kādiem 20 tūkstošiem gadu, kad 3,5km biezs ledājs, kas klāja Skandināviju un lielāko daļu Latvijas teritorijas, sāka kust, atkāpties, jo cēlās vidējā gaisa temperatūra. Bet cik daudz rūpnīcu, kas kurinātu ogles vai kūdru, TEC, automašīnas, lielpilsētas, lidmašīnas, liellopu fermas, kas izraisa globālo sasilšanu, varētu nosaukt progresīvo aprindu pārstāvji, kas ļoti mīl atsaukties uz šiem argumentiem?
Un vēl – pirms 7000 gadiem vidējā gaisa temperatūra bija par 2,5 grādiem augstāka nekā šobrīd. Nav jēgas turpināt, jo secinājumi ir skaidri, proti, ilgtermiņā zeme atdziest, taču ir dabiski, ka novērojama klimata mainība, periodiski temperatūrai kāpjot, pēc tam atkal krītoties.
Treškārt, tikai nepārzinot šādas elementāras patiesības, var rasties aplamas idejas par cilvēka “ļauno klimata pēdu”, no kā izriet pat tik absurdas idejas, ka jaunajiem pāriem vajadzētu divreiz padomāt pirms otrā bērna dzemdēšanas, jo katrs cilvēks ir slogs planētai. Varbūt Ķīnā un Indijā, kur cilvēki cieš pārapdzīvotības dēļ, šādas idejas būtu pieļaujamas, taču ne Latvijā, kas saskaras ar demogrāfisko krīzi. Protams, radikāls piemērs, taču mani vairāk uztrauc klimatneitralitātes ideju iespaidā veidotā valsts enerģētikas politika jeb t.s. “Zaļais kurss”.
Nolūkā līdz 2030.gadam samazināt CO2 izmešu apjomu par 55% notiek strauja, pāragra atteikšanās no fosilās enerģijas, nezinot, kā to aizvietot. Kūdra, kas ir dabisks, atjaunojams resurss un spētu nodrošināt Latvijas energoneatkarību, atbilstīgi ES direktīvām vairs nav atjaunojams resurss, attiecīgi nevaram būvēt TEC (tā vietā mums ir neskaitāmas mazās, privātās HES, kas sabojājušas 1200km upju ūdensceļu, traucē zivju migrācijai, bet nodrošina tikai 1% saražotās elektroenerģijas).
Lai katlu mājās, kas nodrošina apkuri pilsētām, dedzinātu kūdru, jāpērk izmešu kvotas. ES drīzumā lems, vai pat šķelda atbilst atjaunojamā resursa prasībām, kas atkarīgs no tās ieguves veida. Katrai ES valstij tiek piešķirtas CO2 kvotas, kas katru gadu sarūk, attiecīgi tiek lobēta vēja un saules enerģija, uz ko nevar paļauties, jo, kā zināms, dažkārt iestājas bezvējš un saule naktīs nespīd. Tas nedrīkst būt enerģētiskais pamats. Savukārt sekas izraisa enerģijas krīzi, cenu pieaugumu un nogremdētu tautsaimniecību, jo ierēdņiem svarīga ir klimatneitralitāte, nevis alūksnieša, rēzeknieša vai talsenieka iespējas uz mājas jumta uzstādīt saules paneli, nevis kurināt savā mežā zāģēto malku.
Nav izprotama dažu politiķu atrautība no realitātes, ja tie nesaprot elementāras cilvēku pamatvajadzības. Kāda jēga no viņiem, ja apstiprina visas ES direktīvas? Protams, ne visi. Tāpēc aicinu domāt. Reti kurš to dara.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
