Iesaki rakstu: 
«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā.
Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!
Mana vēstule ministrijai bija vienkārša kā zeme: «Labdien! Lūdzu izglītības ministri Ilgu Šuplinsku nokomentēt publikāciju. Jūsu atbilde tiks publicēta laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze. Paldies.» Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»
Neviens gan nepaģērēja uz papīra likt šādas ģeķības 1987. gadā, kad drosmīgi cilvēki 23. augustā gāja pie Brīvības pieminekļa, lai nosodītu Molotova - Ribentropa paktu. Bet varbūt tomēr pārliecība spieda? Jo Ilgas mammīte bijusi Krāslavas rajona padomju saimniecības Šķaune kompartijas pirmorganizācijas pirmā sekretāre. Vide nosaka audzināšanu, un te rezultāti parādījās, kā mēdz teikt, uz sejas.
Protams, neviens neapgalvo, ka septiņpadsmitgadīgs bērns jau ir nostiprinājies savos politiskajos uzskatos un ka laika gaitā tie nemainīsies. Kažokus un puskažociņus viens otrs mūža laikā pārmet uz otru pusi vai pat nomaina neskaitāmas reizes (piemēram, JKP vadonis Bordāns ir nomainījis partijas vismaz kādas sešas vai septiņas reizes), savukārt ar komjaunietiskas pagātnes neesamību var palepoties tikai nedaudzi attiecīgā gadagājuma ļaudis: kā smejies, gandrīz visi - varbūt tikai izņemot bezcerīgi nesekmīgo Jānīti - tika savīkšāti buntītēs un apzīmogoti ar ļeņiniskās jaunatnes savienības spiedogu...
Jautājums ir tikai par to, vai 1987. gadā, kad sabiedrība jau tuvojās vārīšanās temperatūrai, ar saprātu apveltītai būtnei vajadzētu rakstīt padomiskas muļķības par «buržuāziskajiem nacionālistiem»...
Bet jaunībā pastrādātas ne tikai tādas vien aplamības. Un, ja kāds nelietīgs kadrs arī atrod dokumentālus pierādījumus par pagātnē spertiem kļūmīgiem soļiem, vispareizāk droši vien būtu atzīt: jā, tā notika, es kļūdījos, piedodiet man jaunības alošanos! Ministre Šuplinska tomēr nenodeva savus jaunīblaiku ideālus un komunistiski atcirta, ka «komentāru nebūs».
Ne jau velti viņas pārstāvēto politpulciņu - JKP - daudzi dēvē par jauno komunistu partiju: «pateicoties» liekulības, melu, puspatiesību un neizpildāmu solījumu kokteilim, ko viņi regulāri piedāvā sabiedriskajā telpā. Pieņemu, ka biedrene Šuplinska bija tik drosmīga ne bez partijvadoņa Bordāna ziņas: nav jau pirmā reize, kad jaunkomunisti parāda savu izpratni par, viņuprāt, normālu saziņu starp varu un medijiem...
«Lai valstī notiktu redzamas, pozitīvas pārmaiņas, pie valsts stūres jālaiž jauni cilvēki, kuriem nav komunistu laika pagātnes,» pirms gada apgalvoja partijvadonis Jānis Bordāns, Ministru prezidenta amata kandidāts no JKP. Nezinu, vai 32 gadus seno komjaunietes Šuplinskas publikāciju var nodēvēt par viņas «komunistu laika pagātni» (pārāk nožēlojams fakts pat tādai mēslu bedrei kā kompartija), bet jēkāpistu divkosība šajā situācijā lec pa priekšu kā kliba aita.
Un tas kārtējo reizi iepriecina. Taču, ja bezkompromisu tiesiskuma nesējiem kaut kas tomēr nepatīk, ir viena, toties droša, izeja: atkal rakstīt gaudu vēstuli ārvalstu vēstniecībām. Bordāna kungam pieredze jau ir, un adreses nebūs ilgi jāmeklē.
* Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
