Iesaki rakstu: 
Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā. Sirmo vīru atmiņā atausīs skaudrie kara laika apstākļi, aukstie un saglumējušie, pērnā sniega ieskautie ierakumi. Viņi atkal atradīsies starp saviem kādreizējiem kauju biedriem, kopā ar tiem stāvēs lietū samirkušos frenčos, un uz viņu rokām kvēlos sarkanbalti sarkano vairodziņu uzšuves.
Kūp pavasara dzestrajā saulē valgā frenču vadmala, spītā, naidā un cerībā kvēlo jaunekļu karstās sirdis. Katrā nesen uzdīgušajā zāles stiebriņā, katrā sniegpulkstenīšu ziediņā vai saulē mirdzošajā pavasara ūdens lāsītē leģionāri redzēja savas mājas – karsti mīļoto un komunistu atņemto Latviju.
Ilgas pēc brīvas Latvijas deva spēku izturēt, spīts ar gaišu liesmu sildīja svešas armijas uniformās ietērptos latviešu jaunekļus.
Karogs sarkanbalti sarkans kritušos un dzīvos klāj, pretim sarkanajam mērim latvju karavīri stāj.
Šogad viņi, vēl dzīvi palikušie, atkal ies. Ies, līdz sarkanbalti sarkans karogs tos klās. Tas ir svēts gājiens, jo īstenībā citur viņiem nav, kur iet. Rīgā valda politiķi, kuri labprātāk rīko orģijas Pārdaugavā pie okupantu uzspiestā uzvaras puļķa, kamēr latviešiem valsts galvaspilsētā gadiem ilgi jāgaida rindā uz latviešu bērnudārzu vai jāved savas atvases uz krievu bērnudārzu.
Latviešu politiskā elite, gļēvi slēpdamās aiz politkorektuma maskas, no leģionāriem vairās un labprātāk redzētu sirmos vīrus dodamies kapu kalniņa virzienā, nevis pie Brīvības pieminekļa.
Trīsdesmit gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas leģionāriem liek iet cauri policijas uzstādītajām barjerām un klausīties tā saucamo antifašistu bļāvienos.
Savā pakalpībā esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas tiesa attaisno antifašistu Aleksandru Giļmanu un liek valstij viņam izmaksāt sešsimt eiro, jo policijai nevarēja rasties aizdomas par to, ka leģionāru gājiena laikā Giļmans izdara administratīvo pārkāpumu, skaļi zākājoties un ākstoties.
Leģionārus nodeva arī tie Latvijas politiķi, kuru ģimenes, lielā mērā pateicoties leģionāru izmisīgi varonīgajām cīņām Kurzemes katlā, Otrā pasaules kara beigās paspēja ar laivām doties pāri jūrai un izglābties no baigā Sibīrijas likteņa. Laukumu ap Brīvības pieminekli pirmo reizi ar policijas barjerām nožogoja Vairas Vīķes-Freibergas laikā.
Jāsecina, ka šodienas Latvijā mūsu pašu galvaspilsētā leģionāriem patiesi nav pie kā iet. Vienīgi pie Mātes Latvijas, ar gaišu sāpi sirdī, atceroties savus jaunības draugus, savu pirmo mīlestību, to skurbinošo sajūtu bērnībā, ka dzīvojam savā – Latvijas brīvvalstī.
Dažreiz aizdomājos – kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem? Izlikties, ka viņu nav? Manuprāt, tā ir mazvērtības sajūta, apziņa, ka leģionāri garā ir stiprāki, ka sirmie vīri, neskatoties uz pazemojumiem un pārciestajām grūtībām, palikuši nesalauzti. Atklāti ieskatīties leģionāriem acīs liedz apziņa, ka pats neesi spējis iztaisnot muguru un pasaulei izskaidrot leģionāru cīņas traģismu, droši iestāties par vīriem, kuri, valkādami svešas armijas mundierus, sapņoja par Latvijas atbrīvošanu no boļševiku ordām.
Par viņu vilšanos un vērmeļu rūgto nosodījuma kausu, ko nācās izdzert atlikušā mūža garumā.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
