Kas jāzina par “Juglas Mitsubishi” tehnisko stāvokli un Andra Kulberga politisko nākotni
Pietiek lasītājs10.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uzmanīgi izlasot vairāk nekā 70 komentārus zem mana teksta par drošas braukšanas cienītāju Andri Kulbergu, biju spiests atzīt, ka lielais vairums no tiem ir emociju izpausmes, kurām nav nekāda sakara ar apspriežamā ceļu satiksmes negadījuma patiesajiem apstākļiem. Tajā pašā laikā atsevišķi viedokļi mani pārsteidza ar savu piezemētību. Tie sniedza kaut kādu mierīgumu, kas lika aizdomāties – vai varbūt tā arī bija?
Piemēram, šis: „Whatup grupā/s klejoja šī Evo zinātāji un galīgi nebrīnījās, par šādām sekām, jo auto esot bijis "konstruktors" ... VIN numurs iemetināts šībi no cita auto, tālāk spriediet paši. ... P.s. aplūkojot šī auto info e.csdd, tehniskās apskates bija kā zobu sāpes...”
Cik šis pieņēmums atbilst realitātei, teksta beigās mums atbildēs pats Andris. Bet pirms tam varam sīkāk aplūkot dažas detaļas, kas bez Andra palīdzības sniedz atbildes uz daudz vairāk jautājumu, nekā var iedomāties.
KRĀSA. Skatoties uz automašīnas motora pārsegu (foto), uzreiz redzams špakteles slānis, turklāt ne īpaši vecs. Arī jāpievērš uzmanība tam, kā nolobījās krāsa tajā pašā pārsega vietā. Parasti, kad nolobās lieli krāsas gabali, tas liecina, ka detaļai pirms krāsošanas bija uzklāta špaktele. Ņemot vērā, ka šī automašīna Andrim pieder jau daudzus gadus, ir ļoti pamatoti pieņemt, ka pārsegs tika nokrāsots jau viņa īpašumā un ka šī automašīna jau vismaz vienu reizi pirms Juglas avārijas ir iekļuvusi frontālā sadursmē.
Interesanti ir arī tas, ka uz iespiestajām vadītāja durvīm ļoti labi redzams, ka zem sarkanās krāsas ir uzklāta melna krāsa un tikai zem tās ir metāls, no kura ir izgatavotas durvis (foto). Šis fakts ir interesants galvenokārt tāpēc, ka sarkanā krāsa tāpat kā uz pārsega atkal nolobījās lielos gabalos, kamēr melnā krāsa palika gandrīz pilnībā savā vietā. Tas viss liek domāt, ka vadītāja durvis visdrīzāk nav no šīs mašīnas un tās arī ir tikušas pārkrāsotas.
SĒDEKĻI. Neskatoties uz to, ka Andra Evo 6 auto sēdekļiem ir gandrīz identisks tonis tiem, kas nākuši no rūpnīcas, patiesībā šie sēdekļi nav oriģināli. Andra Evo 6 automašīnā bija sēdekļi no jaunākās paaudzes – Evo 7 (foto).
Acīmredzamais sēdekļu nomaiņas fakts ir svarīgs, jo sēdekļus no Evo 7 uz Andra mašīnu bez modifikācijām uzstādīt nav iespējams. Labākajā gadījumā ir nepieciešams pilnveidot skrējējus. Sliktākajā gadījumā skrējējus vajag metināt, kas ir pretrunā ar likumu, un, ja esi vienkāršs mirstīgais, tad ar metinātiem sēdekļa skrējējiem tehnisko apskati nekad mūžā nedabūsi.
GAISA SPILVENI. Oriģinālajā komplektācijā Andra automašīna ir aprīkota ar diviem drošības spilveniem (foto). Tajā pašā laikā fotogrāfijās no negadījuma vietas nostrādājuši spilveni nemaz nav redzami.
Nedaudz padziļināti papētot fotogrāfijas, var redzēt ka pasažiera drošības spilvens absolūti noteikti nenostrādāja, par ko liecina vesels spilvena plastmasas pārsegs (foto). Tas, neskatoties uz to, ka tāda spēka sadursmēs strādājošie pasažiera spilveni darbojas absolūti vienmēr.
Tāpat neatradu nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzama stūre un pēc kuras būtu iespējams noteikt, vai negadījuma laikā nostrādāja vadītāja drošības spilvens. Glābēji viennozīmīgi stūri nozāģēja, lai Andri dabūtu ārā no mašīnas. Taču fakts, ka nekur nevar atrast ne pašas stūres, ne plīsušā vadītāja drošības spilvena fotogrāfijas, liek domāt, ka vai nu automašīnai bija uzstādīta nelegāla rallija stūre bez spilvena, vai spilveni bija atslēgti/noņemti.
Ir vērts atzīmēt, ka rallija automašīnām, kuru vadīja Andris, gaisa spilveni faktiski vienmēr mistiski pazūd. Šīs mašīnas pastāvīgi tiek darbinātas ārkārtas apstākļos, un drošības sistēmu klātbūtne ievērojami sarežģī un palielina mašīnu remonta izmaksas. Tāpēc rallija automašīnas īpašnieka un rallija braucēja ar 20 gadu stāžu arguments "Goda vārds, nezināju, ka drošības spilveni ir atslēgti/noņemti!" šķiet ārkārtīgi neticams.
Nu, un ķirsītis uz tortes ir šīs nabagas miskastes apraksts, ko pirms kādiem diviem gadiem Instagramā sniedza pats Andris (foto): „Šis jau sen pie manis, tikai nesen aizlaists pensijā no sacensību trasēm un atgriezsts uz ielas braukšanu (emodži ar smieklu asarām).”
No visa iepriekš minētā varam viennozīmīgi secināt, ka Whatsapp grupu Evo zinātāju viedoklis par Andra satiksmei bīstamo konstruktoru un brīnumaino tehniskās apskates iziešanu ir patiess, jo tas atspoguļo acīmredzamus faktus. Ņemot vērā, ka šis komentārs izrādījās nenoliedzama patiesība, liekot pamatīgi apšaubīt policijas pieņemtā lēmuma objektivitāti, jājautā - cik liela ir iespējamība, ka patiess ir arī šis Pietiek lasītāja komentārs: „Viņš (A.Kulbergs) nevienam nav pateicis, ka pēc divām nedēļām pēc avārijas tika nomainīts inspektors un uzreiz pēc dažām dienām viņš jau bijis ka cietušais.”
Taču traģiskākais šajā stāstā jau nav tas, ka Andris dižojas ar to, kā brauc ar 285 km/h ātrumu, un ne tas, ka viņš publiski atzīstas, ka pa Latvijas ceļiem vadījis sarūsējušu sili, kuru pirms tam ilgus gadus pēc kārtas slepkavoja rallija trasēs.
Traģiskākais var būt tas, ka Saeimā tika ievēlēts daudzsološs nelietis, kuru prese dēvē par satiksmes ministra amata kandidātu un pret kuru, kā man šķiet, pareiziem cilvēkiem jau ir ložu necaurlaidīgs kompromāts. Ja tas nav scenārijs kārtējiem episkiem veiksmes stāstiem, tad es nezinu, kas ir.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
