Iesaki rakstu: 
Jau iepriekš rakstīju par interesanto situāciju ar augstskolu padomju izveidošanu jeb PSRS laiku atgriešanos Latvijā. Tagad seko turpinājums procesam, kas var noslēgties ar Latvijas augstskolu pārveidošanu profeņu līmenī, lai visi var studēt vai nu Krievijā, vai Rietumos. Kā jau rakstīts, turpmāk augstskolas vadīs cilvēki, kas pamatdarbā strādās citur, tiksies apmēram reizi mēnesī, saņems lielas algas, bet būs tie, kas dalīs visu augstskolu naudu.
Dokumentu iesniegšana uz lielāko augstskolu padomju amatiem noslēgusies. Uz 26 izsludinātajām vietām saņemti aptuveni 220 pieteikumi. Paredzēts, ka algas par samērā nelielo darbu būs robežās no 600 (Sporta akadēmija) līdz apmēram 3000 eiro mēnesī. Tie ir ievērojami līdzekļi, ko augstskolām būs jāatrod savā (studentu) kabatā, jo ministrijas solītā Eiropas fondu nauda būs tikai pirmajiem gadiem. Tātad - īpaši svarīgi, kāda būs padomes locekļu atlase, kas to organizēs un cik godīgi tas notiks.
Un, tavu brīnumu, nekā pārsteidzoša – atlases komisijas veidotas “augstā” līmenī. Visi rīkojumi par atlases komisiju sastāvu ir atrodami IZM mājas lapā https://www.izm.gov.lv/lv/augstskolu-padomes#atlases-komisiju-sastavs.
Katra atlases komisija sastāv no
komisijas priekšsēdētāja,
priekšsēdētāja vietnieka,
atlases komisijas locekļiem (ar balsstiesībām),
atlases komisijas neatkarīgajiem ekspertiem (ar balsstiesībām)
un padomdevējiem bez balsstiesībām.
Dīvains dalījums. Sanāk, ka ir neatkarīgie atlases komisijas locekļi, un tad pārējie laikam ir “atkarīgie”. Un tik tiešām!!! Paskatīsimies personālsastāvu… Iespējams, ka netīši, bet patiesība ir izlīdusi laukā.
Gandrīz visās komisijās “atkarīgie” locekļi ir ministrijas vidējā līmeņa ierēdņi, bet neatkarīgie ir no citām organizācijām. Bet – vienmēr saglabāta tāda attiecība, ka neatkarīgie locekļi ir tieši tikpat skaitā, cik “atkarīgie” locekļi - lai nepieļautu nekādus negadījumus, ka komisija varētu nobalsot citādāk, nekā gribētu ministrijas pārstāvji. Jo izšķirošā balss vienādu balsu gadījumā pieder komisijas priekšsēdētājam. Izņemot Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur alga padomes locekļiem ir tik maza, ka, šķiet, nav vērts iejaukties!
Bet pārējos gadījumos viss tiek saglabāts tik stingrā ministrijas kontrolē, cik vien iespējams, lai nekas neplānots nenotiku un lai pilnībā pārņemtu kontroli ne tikai par valsts budžeta līdzekļiem, bet arī par augstskolas pašu nopelnītiem līdzekļiem.
Paskatīsim sastāvus - nospiedošā vairākumā komisijas vada nevis ministre Muižniece, kā varētu gaidīt, ņemot vērā, ka tiek atlasīti ļoti augsta līmeņa pārstāvji vadošajām augstskolām, bet vidējais ierēdniecības līmenis – Dmitrijs Stepanovs, Dace Jansone, Santa Šmīdlere, Jānis Paiders, tikai Latvijas Universitāte ir izpelnījusies, ka komisiju vada valsts sekretāre Līga Lejiņa. Vai tā ir zīme, ka tikai viena universitāte paliks?
Ar augstskolu kaut vismaz nedaudz ir bijis saistīts tikai Stepanovs un arī tikai kā asistents. Toties visi šie cilvēki zināmi kā uzcītīgi pavēļu pildītāji. Daudzas komisijas vada Santa Šmīdlere, kas ir galvenā Eiropas naudas dalītāja. Interesanti, vai ne? Ņemot vērā, ka finansējuma sadali padomēm arī noteiks viņa.
Tad vēl pie “atkarīgo” grupas figurē vairāki pēc nezināmiem kritērijiem izvēlēti pārstāvji no institūtiem, piemēram: Kārlis Agris Gross – Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes vadošais pētnieks (starp citu, arī Dmitrijs Stepanovs, kas vada procesu un komisijas, strādā šajā pašā fakultātē), Jānis Grēviņš – Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktors, Aivars Bērziņš – Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktors. Kāpēc tieši šie pārstāvji? Neviens viņus nav deleģējis. Vienkārši draugi?
It kā nepietiktu ar to, ka nez kāpēc šīm augsta līmeņa padomēm pārstāvjus neatlasa Valsts kanceleja, kas parasti organizē atlasi gadījumos, ja amatpersonas tiek apstiprinātas Ministru kabinetā. Kāpēc tik lielas pilnvaras vienam Štirlicam? Un jautājums paliek – kas aiz tā stāv? Partijas, kas grib tikt pie siles, vai tomēr kaut kādi nopietnāki plāni? Un kādā veidā šie papildu izdevumi birokrātiskai 26 cilvēku vadībai (ceturtā daļa no Saeimas), kas uz sēdēm sanāks vienreiz mēnesī un kam pamatdarbs ir citur, uzlabos augstskolu personāla, profesoru un zinātnieku darbu? Ko iegūs studenti, izņemot augstākas studiju maksas?
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
