Kāpēc politiķi nespēj saprasties ar līdzcilvēkiem un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā?
Gvido Salinieks14.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja mēs vēlamies pasniegt infomāciju, kura nav gluži ikdienas saziņas līmenī ikkatram, tad visi droši vien piekritīs, ka mēs vēlētos, lai šī informācija būtu skaidra un nepārprotama ideālā gadījumā ikvienam klausītājam. Nu un, ja tomēr īsti nav skaidrs, tad pajautāt, lai pastāsta mazliet citādāk - vienkāršāk! Mums taču ir jāsaprot, ko mums kāds saka?
Jautāt, kad nezini, nav stulbuma pazīme! Kratīt galvu, dodot mājienu, ka saprati, bet nesaproti, - tā gan ir stulbuma pazīme! Gadījumā, ja runātājs zina, par ko viņš runā, tad paskaidrot to elementāriem vārdiem cilvēkam, kuram piedēvē lieliskas komunikācijas spējas, nudien nebūtu grūti. Pareizi? Šāda pieeja tiešām raksturotu efektīvu komunikāciju, nevis tukšu vervelēšanu. Tukšu? Kā nu ne! Ja neviens nesaprot, par ko runātājs runā, tad tas ir tas pats, kas bļaut tukšā metāla mucā un cerēt, ka kāds tur Ķīnā Tevi sadzirdēs un sapratīs.
Tomēr ideāla pasaule neeksistē! Nu, teiksim, piemēram, valdība, ministri, deputāti, celtnieki vai jebkurš cits. Tiem, kuri pasniedz informāciju, ir jāiemācās pasniegt informāciju tā, lai nevienam nerastos šaubas vai neizpratnes pilni jautājumi par pateikto. Mēs visi dzīvojam un strādājam savā vidē. Mums sabiedrībā ir ļoti daudz dažādas jomas un amati.
Palūgšu Jūs turpinājumā mazliet ieslēgt iztēli un, iespējams, pasmieties pie sevis. Vai mēs varam iedomāties sabiedriskā transporta kontrolieri, kurš/a runātu kā mūsu valdības vadītājs - premjerministrs? Nē! Bet vai pēc izteiksmes veida un līmeņa mēs varam iedomāties veikala kasieri kā ministru, kurš uzrunātu savu tautu vienkāršiem saprotamiem teikumiem visiem? Noteikti!
Vai mēs varam iedomāties kādas mācību stundas skolotāju, kurš runātu kā mūsu esošais prezidents - Levits? Pēdējais būtu reāla katastrofa iekš mūsu tā jau neefektīvās izglītības sistēmas. “Iedzīvotāju pārstāvji” (vismaz kā viņi paši sevi dēvē) šķietami uzjautrinās par mums - sabiedrību. Mani, Tevi, tiem, kas Tev apkārt. Ja mēs, tauta, nesaprotam, kādu no augstākā līmeņa vadītājiem un valsts pārvaldē “nodarbināto” galvgaļa, tad, redz, mēs esam lohi? Nu tā daļa no viņiem noteikti tā domā!
Ja mēs piekrītam faktam, ka efektīva komunikācija ir tikai un vienīgi tad, kad klausītājam ir nodota ziņa, ko viņš saprot, tad kāpēc mums valdībā un Saeimā ir tik daudz tirliņi, kuri tautai neatšifrējamā formulējumā sarežģi vienkāršu domu tā, ka pat žurnālisti nesaprot viņu kvankšķēšanu? Tas tāds trends? Mode? Vai vienkārši viņu pašu stulbums un vāju komunikācijas spēju pierādījums?
Komunikācija nepārprotami nav vienkārša lieta, ņemot vērā, ka mēs katrs esam citādāks, un tieši tādēļ mūsu vadībai un politiskajai elitei jau nu gan vajadzētu spēt runāt tautai saprotamā valodā (kā piemēru paņemsim izglītības un zinātnes ministres bravūrīgo komunikāciju “no augšas” ar skolotājiem streika laikā). Specifiska komunikācija ir katrā nozarē, katrā darba vietā. Tomēr politiķi vismaz teorētiski pārstāv tautu, un, ja viņi runā ar tautu politiķu valodā, tad KĀ un KAD viņi iedomājas rast jelkādu risinājumu mūsu problēmām? Nekā un nekad! Kā jau to redzam!
Redziet, mēs neesam lohi. Lohi ir viņi - tie, kas izmanto savu “darba valodu”, sarunājoties ar mums - tautu. Mums, tautai, darba valoda arī ir tik dažāda - IT valoda, mūziķu valoda, zinātnieku valoda, ķīmiķu valoda, un, protams, arī vienkāra ikdienas ļautiņu valoda mājās, uz ielas vai tirgū.
Pagriežam šo otrādi. Ja mēs ar saviem līdzcilvēkiem runāsim valodā, kuru viņi nesaprot, kā piemēram, inženieris runās savā valodā ar IT speciālistu un otrādāk. Diez kas nesanāks, ne, ja nepielāgosies viens otram? Tātad mēs ikdienā spējam viens ar otru šādā vai tādā veidā komunicēt - saprasties ar līdzcilvēkiem. Kāpēc politiķi to nespēj un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā? Manuprāt, tas liecina par viņu katastrofālajām komunikācijas spējām un neatbilstību tautas pārstāvniecībai, nevis mūsu stulbumu un nepiemērotību lemt par sevi, kā viņi reizums apgalvo!
Ja šie nekompetentās komunikācijas meistari, “pārstāvot tautu”, nespēj izteikties pat saviem iedzīvotājiem saprotamā valodā, tad kā viņi iedomājas mūs, Latviju, veiksmīgi pārstāvēt uz globālās skatuves?
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
