Kāpēc politiķi cenšas “nokušināt” 600 miljonu eiro Damokla zobena draudus pār 2023. gada valsts budžetu?
Pietiek lasītāja12.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada nogalē medijos un publiskajā telpā ļoti skaļi nozvanīja draudu zvans par to, ka Latvijai saistībā ar “būvnieku karteļa” afēru var tikt piestādīts uzrēķins līdz pat sešsimt miljonu eiro apmērā. No budžeta naudu varētu nākties atmaksāt Eiropas Savienībai. Par to plaši runāja mediji, uztraucās sabiedrība un komentēja eksperti. Vienīgi, kas izvēlējās strausa taktiku, bija mūsu jaunievēlētie politiķi.
Eiropas attīstītajās demokrātijās līdzvērtīgā situācijā valsts politiskā elite uzreiz mestos cīņā, lai gan publiski, gan arī neformāli izdarītu visu iespējamo un novērstu iespējamību, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izrauta no budžeta un aizskatīta uz ES. Jo nerīkošanās tiešā veidā nozīmē naudas atraušanu veselībai, drošībai, izglītībai, utt.
Latvijas gadījums šoreiz ir pavisam īpatnējs – mēs patiesībā redzam pilnīgi pretēju rīcības scenāriju. Bailes, padošanās, gatavība atdot budžeta naudu bez cīņas! Nav pilnīgi neviena politiķa, kas būtu gatavs pacīnīties, lai nauda neaizplūst prom!
Vienīgā manītā aktivitāte – apklusināt žurnālistus (https://jauns.lv/raksts/zinas/537338-zurnalists-izjut-organizetu-spiedienu-pec-raksta-par-iespejamajam-kp-lemuma-sekam-buvnieku-kartela-lieta) un iespējami ātrāk “nostumt” šo jautājumu no mediju uzmanības fokusa. Politiskā elite ir gatava samaksāt ar nodokļu naudu, lai tik paši varētu mierīgi dzīvot tālāk un ātrāk sākt gatavoties, viņuprāt, lielākajam šā gada politiskajam notikumam – valsts prezidenta vēlēšanām.
Sakritība, bet fakts – Levits ir bijušais tiesnesis. Ja šis “Damokla zobens” netiks ātri nostumts malā, tad viņam nāksies skaidrot, kāpēc tā sanācis, ka tautas acīs šī gada galvenie politiskie “sasniegumi” būs algu pacelšana politiķiem un ievērojamas naudas atmaksa Eiropai.
Šobrīd jau varam redzēt jau vairākus brīdinājuma signālus, ka tieši šādu ceļu ir izvēlējusies Latvijas politiskā elite. Pirmkārt, tiesneses Laura Konošonoka, Sandra Gintere un Linda Vīnkalna būvnieku lietu virza trieciena tempos, uzliekot tai dzelžainus laika ierobežojumus, kas liecina par interesi pēc iespējas ātrāk aizvērt šo jautājumu un izņemt no dienas kārtības.
Otrkārt, Valsts kase 10. janvārī visai lepni paziņoja, ka jau ir paspējusi izveidot “drošības spilvenu”, aizņemoties papildus 750 miljonus eiro. Summu “nejaušā” sakritība liek aizdomāties, vai šādi jau netiek gatavota nauda Eiropas Savienībai. https://kase.gov.lv/jaunumi/valsts-kase-emite-5-gadu-obligacijas-starptautiskajos-finansu-tirgos#article-text
Treškārt, tiesā apstrīdētā Konkurences padomes lēmuma aizstāvībai medijos tiek virzīta nu jau bijusī padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. Tomēr viņa tā arī nespēj noformulēt, cik tad viņas politiskā kampaņa izmaksās nodokļu maksātājiem - 10%, 25%, 100% https://xtv.lv/rigatv24/video/mO7rQrZZNMK-09_01_2023_zinu_top. Tas tikai apliecina, ka neviens nezina patieso summu, kura būs jāmaksā no Latvijas budžeta. Tāpēc nauda ir paņemta ar rezervi un maksāt esam gatavi nekavējoties un bez diskusijām. Un 2023. gada budžets tā arī vēl joprojām nav pieņemts!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
