Kāpēc Latvijas pusei bija ienācis prātā, ka uz “Rail Baltica” rēķina varēs atrisināt citas problēmas un politiķu ambīcijas, ir jānoskaidro izmeklēšanā
Aivars Strakšas04.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Rail Baltica” projekts ir iebraucis tādās auzās, ka Satiksmes ministrija beidzot ir spiesta kārtīgi izlasīt Kučinska valdības parakstīto līgumu. Citādi es nevaru saprast, kāpēc Satiksmes ministrijai šobrīd būtu jāsūdzas par līguma nosacījumiem.
Vēl jo vairāk, ja tagadējais satiksmes ministrs Briškena kungs kopš 2014. gada darbojās pa „RB Rail” augstos amatos. Vai tad nebija kārtīgi izstudējis katru līguma punktu? Vai arī no visa līguma tika sapratis tikai to, ka ES finansēs 85% no izmaksām bez jebkādiem nosacījumiem?
Šai līgumā nav nekā neparasta un sarežģīta. Viena puse dod naudu, otra apņemas par šo naudu kaut ko izdarīt. Kāpēc Latvijas pusei bija ienācis prātā, ka uz “Rail Baltica” projekta rēķina varēs atrisināt citas problēmas un dažu politiķu ambīcijas, ir jānoskaidro izmeklēšanas komisijai.
Mēģinājumi attaisnot četrkārtīgu vai pieckārtīgu sadārdzinājumu ar inflāciju ir smieklīgi. Latvijā uzkrātā inflācija kopš 2017. gada janvāra ir 43,8%. Tērauda un vara cenu izmaiņas pret 2017. gadu ir apmēram tajās pašās robežās. Tas pats ar degvielas izmaksām. Tikpat smieklīgi ir mēģināt pataisīt Kučinski par līdzvainīgu.
Cerēt, ka ES piekritīs PVN iekļaut attaisnojamajās izmaksās, ir nekompetences izpausme. Tas, ka apkalpes vietas būs pašiem jāfinansē, bija jāņem vērā pie projekta izdevīguma aprēķina un jāsaprot, ka visas ekstras būs uz pašu rēķina. Par ko tad izbrīns? Līgumā puses ir vienojušās par to, ko kurš maksās, un tā bija arī jāstrādā. Ja līgums sākotnējā variantā Latvijai nebija izdevīgs, tad tāds nebija jāparaksta.
Kā redzam no datiem par 2017. gadā paredzētajām projekta izmaksām pa nozīmīgākajām sadaļām, tad staciju sadaļā tika paredzēts, ka tiks tērēti 300 miljoni eiro uz visām Latvijas pusē esošajām stacijām. Vai nebūtu pieticis, ja projektējot būtu rēķinājušies ar pieejamo finansējumu? Domāju, ka būtu vai sanāktu tuvu tam. Cik tad tur izmaksātu divi funkcionāli un segti papildu peroni un saprātīga sliežu ceļu izbūve katrā stacijā. Iekļautos. Bet kādam gribējās būvēt ar vērienu un lielu “tvērienu”, taču bez finansējuma šim “tvērienam”.
Jau vienas pašas Rīgas centrālās stacijas būvniecības izmaksas pārsniedza staciju sadaļā esošos finanšu līdzekļus par 130 miljonie eiro. Tajā brīdī šis projekts bija jāliek uz bremzēm un jāskaidro, kā finansēt sadārdzinājumu. Taču toreizējais premjers Kariņš ar satiksmes ministru Linkaitu šo problēmu nevēlējās risināt un paslaucīja zem galda.
Tā vietā tika izsludināts jauns konkurss lidostas stacijai un tas viss, apzinoties, ka naudas nav. Katrs nākošais lēmums finanšu stāvokli tikai pasliktināja. Arī Briškena ministrēšanas laikā turpinājās saistību uzņemšanās bez finanšu seguma. Šeit visur ir pilnvarojuma pārsniegšana, uzņemoties finanšu saistības uz savu “galvu”.
Par ambīcijām un reālo ikdienu. Man zināmā dārgākā šajā gadsimtā uzbūvētā dzelzceļa stacija Eiropā ir Berlīnes centrālā dzelzceļa stacija, kas izmaksāja ap 700 miljoniem eiro un bija tobrīd lielākā Eiropā. Gada laikā tika plānots apkalpot līdz 50 miljoniem tālsatiksmes pasažieru un ap 80 miljoniem vietējās satiksmes pasažieru. Berlīne ir ekonomiski spēcīgākās ES valsts galvaspilsēta ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju.
Noliekam pretī 3,3 miljonus plānoto pasažieru pa visu “Rail Baltica” projektu. Var pieņemt, ka trešā daļa, tātad kāds miljons izmantos Rīgas centrālo staciju un lidostas staciju, kuru būvniecība varētu sasniegt apmēram vienu miljardu eiro lielas izmaksas. Vienu miljardu vienā no ES nabadzīgākajām valstīm!!!
Vēl ir jautājumi par ekonomisko pamatojumu?
P.S. Dažu politiķu ambīcijas uz tērēšanos neatbilst mūsu valsts ekonomikas lielumam, un nodokļu celšana šeit nepalīdzēs.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
