Kāpēc Krievija zaudē karu Ukrainā

Tā, piemēram, ASV četrzvaigžņu ģenerālis Barijs Makaffrijs (Barry McCaffrey) ar kaujas pieredzi Irākā (viņā komandētā 24. mehanizētā kājnieku divīzija “Tuksneša vētras” laikā veica operāciju “left hook”, kas lielā mērā noteica Persijas līča kara iznākumu), kurš līdz šim ir bijis visai piesardzīgs savos izteikumos par iespējamo NATO un Krievijas konfliktu, tagad izsakās par iejaukšanos Ukrainas konfliktā. Pēc viņa teiktā, pašreizējā situācijā ASV ar triecieniem no gaisa satriektu Krievijas Bruņotajiem spēkiem (BS) trīsdesmit dienu laikā. Līdzīgi izsakās bijušais NATO spēku Eiropā virspavēlnieks ģenerālis Veslijs Klarks (Wesley Clark).

Tas viss raisa neizpratni - vai tiešām Kremļa žurkas dusmīgi piepūstie vaigi un draudīgi savilktās dūrītes, kad viņš neilgi pirms iebrukuma Ukrainā draudēja Rietumiem “iemaukt tā, ka maz neliksies”, ja šie mēģinās iejaukties, atstāja tādu iespaidu uz pieredzējušiem ģenerāļiem?

Pazīmes tam, ka ar Krievijas BS kaut kas nav kārtībā, varēja manīt jau Sīrijas kampaņas laikā. Prātā nāk izslavētie pretgaisa aizsardzības kompleksi S-400, kuri nevarēja notriekt nevienu no 59 ASV izšautajām spārnotajām raķetēm Tactical Tomahawk pa Asada aviācijas bāzi, toties ar S-200 Asadam izdevās veiksmīgi notriekt krievu radioelektroniskās izlūkošanas lidmašīnu IL-20 ar 15 militārpersonām uz borta. Krievu ģenerāļi kaut ko buldurēja par zemeslodes izliekumu, kas neļāva. precīzi notēmēt. Tad vēl traģiskais incidents virs Doņeckas 2014.gadā, kad ar kompleksu Buk tika notriekts pasažieru Boeing. Ir pierādīts, ka šo zenītraķešu kompleksu apkalpoja militārpersonas no Krievijas BS.

Un kā šeit lai nepiemin draudīgi dūmojošo Krievijas militārās varenības simbolu „Admirāli Kuzju”, ar kura parādīšanos Vidusjūrā vien vajadzētu pietikt, lai liktu ASV 6.flotei paniski bēgt uz savu bāzi. Nu jā, “Kuzjam” izdevās nogremdēt pašam savas ļotenes šī episkā reisa laikā, bet kam negadās.

Tīri hipotētiski pieņemot, ka, ja Kremļa žurka nolemtu veikt mazas jaudas kodoltriecienu pa Kijevu, bet “zemeslodes izliekuma dēļ” raķete trāpītu pa Kremli, tad atzīšos godīgi – es nesērotu.

Un tagad par galvenajām krievu kļūdām un to cēloņiem Ukrainā.

Sākumā atzīmēšu, ka, veicot šo īso analīzi, centos vadīties pēc informācijas no pirmavotiem. Viens no tādiem ir prezidenta Zeļenska administrācijas vadītāja padomnieks Oleksijs Arestovičs (Олексій Миколайович Арестович). Tas ir cilvēks ar militāru izglītību un loģisku spriešanas spēju.. Laika posmā no 1994. līdz 2005. gadam bija Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes štata darbinieks un viens no tiem retajiem, kurš vēl 2014.gadā paredzēja pilna mēroga karu ar Krieviju. Pašreiz viņš faktiski pilda Zeļenska administrācijas runas vīra funkcijas, ik dienu sniedzot operatīvo informāciju. Viņam ir savs kanāls YouTube, tāpat arī sniedz intervijas citiem blogeriem, piemēram, Markam Feiginam.

Protams, ka arī tur saņemtā informācija ir jāfiltrē, jo ir karš un katra puse cenšas pasniegt savus zaudējumus kā mazākus, bet pretinieka lielākus, tomēr atzīšos, ka daudz kas no Arestoviča teiktā sakrīt ar manām atziņām, pie kurām esmu nonācis patstāvīgi. Ja runā par Kremļa kontrolētajiem ziņu avotiem, tad tos izmantoju tikai informācijas iegūšanai par potenciālā pretinieka bruņojuma tehniski taktiskajiem rādītajiem, viss pārējais tur ir 90% meli.

Un tagad pie konkrētām lietām. Kā tas būs redzams tālāk, tad Krievijas politiskā un militārā vadība neko daudz nav mācījusies no ne tik senās vēstures, un šeit ir runa par WWII - kļūdas notikumu prognozēšanā, pretinieka spēku novērtēšanā, plānošanā un BS vadībā.

Kļūda Nr.1 - maldīga informācija par pretinieka reālām kaujas spējām.

Tas attiecas gan uz Ukrainas BS bruņojumu, apmācību līmeni, gan uz motivāciju pretoties agresoram. Par to liecina tas, ka tā saucamā “specoperācija” tika plānota uz dažām dienām - ieņemt Kijevu un lielākās pilsētas ar sekojošu valdības nomaiņu. Sākotnēji tika plānots ar artilērijas apšaudi un aviācijas uzlidojumiem komandcentriem, militārām bāzēm un pretgaisa aizsardzības pozīcijām neitralizēt Ukrainas BS vai vismaz nodarīt tiem nozīmīgus zaudējumus. Tam sekotu diversantu aktivizācija Kijevā, lai radītu paniku, un desanta operācija ar mērķi sagrābt valdības ēkas un stratēģiskos objektus pilsētā ar sekojošu pamatspēku pievilkšanu.

Kā zināms, tad plāns izgāzās, un atbilde, kāpēc izgāzās, ir pašsaprotama, - informācija, kas bija pieejama valsts galvenajam lēmumu pieņēmējam, bija maldīga. Jāpiezīmē, ka pirms kara Ukrainā bija plašs Krievijas aģentūras tīkls - gan labi atalgoti ietekmes aģenti valsts varas ešelonos, gan informatori no 5.kolonnas vidus. Tātad informācija Krievijas izlūkdienestiem bija. Tad kur problēma?

Un šeit laiks atcerēties 1941.gada jūnija notikumus, kad PSRS vadonis Josifs Staļins līdz pēdējam brīdim nespēja noticēt tam, ka Hitlers ir uzsācis pilna mēroga karu, un bija tādā šokā, ka uz vairākām dienam pazuda sava dāčā. Kā atceras savos memuāros Ņ.Hruščovs, bandas (politbiroja) locekļiem ierodoties pie sava šefa, pēdējais bailēs ierāvās krēslā, domādams, ka atnākuši arestēt.

Informācijas par Hitlera plāniem toreizējiem Krievijas izlūkdienestiem bija pietiekoši un no dažādiem avotiem, bet šī informācija tā arī palika šo dienestu zemākajā līmenī, un līdz vadonim nonāca tas, ko viņš gribēja dzirdēt un kas atbilda dižā stratēģa plāniem. Izlūkdienestu vadītāji banāli baidījās izraisīt vadoņa dusmas, ziņojot par reālo situāciju. Piemērojot šo situāciju šodienas Krievijai, iepriekš teikto var papildināt ar korupciju visos līmeņos.

Klūda Nr.2 - Ukrainas iedzīvotāju kopējā noskaņojuma maldīgs vērtējums.

 Šeit pietiks ar vienu piemēru - Harkivas pilsēta, kur liela daļa iedzīvotāju ir etniskie krievi, bet kur, kā zināms, ziedi okupantam izpalika un pilsēta arvien nav ieņemta. Iemesli šai kļūdai ir identiski iepriekš minētajam.

Klūda Nr.3 - neefektīva BS vadība un kļūdaina taktika.

Ka atzīmē Arestovičs, tad Krievijas BS vadība ir stingri centralizēta visos līmeņos un augstākstāvošās priekšniecības pavēles tiek pildītas, neskatoties ne uz ko, pat tad, ja taktiskā situācija rāda, ka to izpilde var novest pie katastrofālām sekām. Un atkal asociācijas ar ne tik seno vēsturi. Vērmahta vadība arī bija centralizēta, bet vienlaicīgi arī elastīga visos līmeņos, Tas nozīmē, ka konkrētas apakšvienības komandieris bija tiesīgs atkāpties no saņemtas pavēles un pat nepildīt to, ja konkrētajā situācijā tas bija nepieciešams.

Kā zināms, tad “ģeniālais” karavadonis jefreitors Hitlers arī jaucās savu ģenerāļu plānos, un vēl nav zināms, kā viss beigtos, ja tas tā nebūtu. Tomēr neviens Vērmahta ģenerālis par fīrera pavēles nepildīšanu kaujas laukā nošauts nebija. Citādāk bija ar Sarkano Armiju. Labi zināma ir Staļina pavēle “Ne soli atpakaļ”, pretējā gadījumā arests, tribunāls un nošaušana neatkarīgi no pakāpes un amata.

Par taktiku. No reportāžām redzams, ka uz galvenajiem Ukrainas ceļiem lēni pārvietojās vai stāvēja krievu tehnikas kolonnas pat vairāku desmitu kilometru garumā bez pienācīgas pretgaisa aizsardzības un flangu nodrošinājuma, kļūstot par labu mērķi ukraiņu artilērijai un aviācijai. Loģistika ir traucēta, trūkst degvielas un munīcijas. Pienācīgi neapsargātos degvielas vedējus nosvilina ukraiņu teritoriālie spēki.

Pavisam nav skaidrs, kāpēc nepieciešama tāda spēku koncentrācija viena vietā, ja jau netiek plānota episka tanku kauja ar ukraiņiem. Un vai tad nav iespējams šīs kolonas saskaldīt mazākās, novirzot tās pa lauku ceļiem, vienlaicīgi nodrošinot flangus? Visu ačgārnību operāciju plānošanā vienā īsā raksta aprakstīt nav iespējams.

Slava Ukrainai!

* Literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: