Kāpēc gan jūs negribat mierīgi ļaut mums, „progresīvajiem”, jums visu atņemt un sadalīt, kā mēs gribam?

Kas par to liecina?

Latvijas politiskajā sistēmā šobrīd ir izveidojusies faktiska divvaldība. Ministru kabineta līmenī ir viena koalīcija, ko veido Jaunā vienotība (JV), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Progresīvie (Pro). Šīs koalīcijas šībrīža eksistences mērķis ir pieņemt nākamā gada budžetu. Ārpus budžeta prioritātēm citu patiesi kopīgu mērķu tai vismaz pagaidām nav.

Tikmēr Saeimā ir iezīmējusies cita koalīcija, kuru veido Šlesera partija, Nacionālā Apvienība (NA), Apvienotais saraksts (AS) un ZZS, un savas balsis, kā labi redzams, piespēlē arī Rosļikova partija. Šī koalīcija ir nestabila un situatīva, tomēr to vieno kopīgs mērķis — censties parādīt Ministru kabineta koalīciju kā rīcībnespējīgu. Kādam varbūt ir arī tālejošāki mērķi, bet situatīvais raksturs šai koalīcijai liedz — vismaz pagaidām — izvērsties plašāk.

Kā redzams, vienīgais vienojošais elements abām koalīcijām ir — ZZS. Šīs partijas rīcību ir nepieciešams izvērtēt bez liekām emocijām, jo tieši ZZS — ar savu 25. septembra balsojumu par Stambulas konvencijas potenciālo denonsēšanu — destabilizēja to koalīciju, kuru vada JV. Šis ZZS lēmums sakņojās gan trauksmē par zemajiem reitingiem, gan nespējā saskatīt politiskas uzvaras potenciālu līdzšinējās koalīcijas sastāvā. Tāpēc ZZS lēma spēlēt abās pusēs — gan pozīcijā, gan opozīcijā —, šādi liekot pamatus jaunai koalīcijai, kuras izveide patlaban ir iesaldēta tikai tāpēc, ka daļa ZZS biedru joprojām vēlas spēlēt JV vadītajā komandā.

16. oktobra Saeimas lēmumprojekts, kas uzdeva Ministru kabinetam sagatavot likumprojektu par vardarbības novēršanu, lieliski ilustrē šo politisko absurdu. ZZS līdztekus ar visām opozīcijas frakcijām atbalstīja minēto lēmumprojektu. To neatbalstīja ne JV, ne Pro — divas partijas, kas kopā veido vairākumu Ministru kabineta līmenī. Šobrīd esmu diezgan pārliecināts, ka Ministru kabinets nepildīs Saeimas uzdevumu. Normālā situācijā tas nozīmētu, ka Saeimai jāizsaka neuzticība Ministru kabinetam. Tomēr diez vai tas notiks, jo šādā balsojumā ZZS savukārt atbalstītu Jauno vienotību.

Vai šāds politiskais izkārtojums ir ilgtspējīgs? Manuprāt, tā ir kopumā neveselīga situācija, kurā nav nekā demokrātiska. Politiskie lēmumi ir neprognozējami. Nav zināms, kurš ar kuru vienojas un kādā formātā. Izlikties, ka viss ir normāli, kļūst aizvien grūtāk.

Politiskie lēmumi par un ap Stambulas konvenciju un tās nacionālo variantu ir tikai pirmie priekšgrūdieni, kas norāda uz potenciālām tektoniskām izmaiņām Latvijas politikā. Šajā brīdī ir leģitīmi runāt par vērtību sadursmēm un konfliktiem, kas sagaidāmi turpmākajos gados. To iznākumu šobrīd paredzēt nevar. Taču var iezīmēt dažus vērtību polus, ap kuriem risināsies nākamie politiskie strīdi. Vērts piezīmēt, ka vēsturiski tie nebūt nav jauni.

Viens no tiem ir lokālais pret eiropeisko. Piemēram, Nacionālās Apvienības sagatavotais lēmumprojekts par nacionālo pretvardarbības likumu sakņojas pārliecībā, ka mums pašiem jāspēj tikt galā ar ikvienu problēmu — ka tas ir pašcieņas jautājums. Starptautiskā sabiedrība tiek uztverta kā nacionālās suverenitātes apdraudējums — starptautiskos dokumentos ieslēptās „svešās ideoloģijas” kaitē vietējās sabiedrības mieram.

Turpretī Progresīvo atbalstītā Eiropas Padomes konvencija pret vardarbību uzsver, ka starptautiskā sabiedrība var būt pozitīvs faktors, kas veicina nacionālās valsts attīstību un stiprina tās neatkarību. “Eiropeiskais” netiek uztverts kā drauds, jo pašcieņu nebūt nenosaka spēja tikt ar visu galā pašam. Apziņa, ka tas ne vienmēr iespējams, ir spēka pazīme. Te gan, taisnības labad, jāpiebilst, ka vienlīdz svarīga ir spēja līdzsvaroti izvērtēt, kuriem jautājumiem noteiktā brīdī ir drīzāk nacionāls un kuriem — drīzāk starptautisks mērogs.

Vēl viens vērtību pols, ap kuru risināsies politiskie strīdi, ir jautājums: kas ir sabiedrības pamatvienība? Konservatīvo politiķu pusē tā ir savienība starp vīrieti un sievieti, kam seko bērna radīšana. Viņu ieskatā šī vienīgā “īstā” ģimene ir arī visu morālo vērtību pamats. Šāda ģimene iemieso nepieciešamo sabiedrisko kārtību un hierarhiju: vīrs nodrošina materiālās vajadzības, bet sieva rūpējas par emocionālo labbūtību. Šāda ģimene ir privāta joma, kuru rada un nodrošina valsts, bet kurā valsts iejaukties nedrīkst (līdzīgi kā “starptautiskais” nedrīkst iejaukties “nacionālajā”).

Turpretī progresīvo politiķu pusē sabiedrības pamatvienība ir cilvēks, kurš sevi īsteno plašākā kopienā. Svinēta tiek nevis hierarhija, bet gan daudzveidība. Ģimene ir ikviena kopiena, ko caurvij savstarpējas rūpes. Tā joprojām ir morālo vērtību avots — tomēr tā balstās nevis hierarhijā, bet gan līdzvērtībā.

Jāpatur prātā, ka šobrīd izplatītākā ģimenes kodola forma Latvijā ir “vientuļās mātes ģimene”. Sieviešu tiesību ierobežošana — piemēram, atsakoties no starptautiskas sadarbības vardarbības novēršanā vai aizliedzot abortus — diez vai sekmēs šīs statistikas maiņu. Valsts uzdevums ir veidot pakalpojumus, kas atbalsta ģimenes ikdienā. Demogrāfijas problēmu risinājums nevar būt vardarbīgs — valsts nedrīkst piespiest cilvēkus palikt attiecībās vai piespiest sievietes dzemdēt, izmantojot “morālus” argumentus. Katru cilvēku nepieciešams uztvert kā pašvērtību.

Katra no minētajām nostājām var būt pretrunu pilna un sarežģīti īstenojama. Piemēram, Nacionālajai Apvienībai nav iespējams izbēgt no fakta, ka tās aizstāvētās “konservatīvās vērtības” sludina un iemieso Putina režīms. Ne velti tādas valstis kā Ungārija un Slovākija, kas kļuvušas par Eiropas konservatīvo spēku bastionu, ir draudzīgas Krievijas režīmam. Ne velti Latvijā šobrīd veidojas draudzība starp Nacionālo Apvienību un Šleseru, kurš labprāt sekotu V. Orbāna un R. Fico piemēram — mazinātu demokrātiju, īstenotu kontroli pār sievietes ķermeni un gaidītu izdevīgu brīdi, lai atkal mudinātu sadarboties ar Krieviju valsts ekonomikas attīstības vārdā.

Arī Progresīvo pusē konceptuālo izaicinājumu netrūkst. Kā rast īsto līdzsvaru starp federālo Eiropu un nacionālo valsti? Vai federālā Eiropā nemazinās mūsu iespējas ietekmēt valsts attīstību? Kā regulēt daudzveidību ar valstiskiem instrumentiem, kas tiecas standartizēt un vienādot sabiedrības dažādību?

Šībrīža politiskais strupceļš, ko izgaismo faktiskā divvaldība, ir tikai simptoms plašākām, vēl grūti saredzamām izmaiņām Latvijas politikā. Sagaidāms, ka uz āru lauzīsies dažādi monstri, kas, iespējams, līdz šim tikuši apspiesti. Zemestrīces brīdi nevar paredzēt. Pat priekšgrūdieni bieži nepāraug reālā tektonisko plātņu pārbīdē. Tomēr skats no iekšienes man liek domāt, ka mūs gaida nozīmīgas pārmaiņas. “Progresīvie” tajā brīdī malā nestāvēs. Mēs darīsim to, kas ir mūsu spēkos, lai Latvijas nākotne būtu cilvēcīga, nevis vardarbīga.

Novērtē šo rakstu: