Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

9. un 10. maija kaislību kontekstā runas par sabiedrības integrācijas veiksmi bija nedaudz pieklusušas. Nacionālistiski un konservatīvi noskaņotā sabiedrības daļa to zināmā mērā uztvēra kā zīmi, ka liberāļu gadiem ilgušie mēģinājumi pasniegt integrācijas procesu kā izdevušos ir cietuši neveiksmi un ka šobrīd tas pakāpeniski tiek atzīts. Šo zīmi pavadīja gaidas, ka liberālisma, internacionālisma un multikulturālisma ideoloģija, attiecīgie eksperti un zinātniskās autoritātes kritiski pārdomās savu indevi uzspiest Latvijai ASV sabiedrībā un universitātēs tik populārās idejas.

Taču, lasot interviju atšifrējumus “Asimilācijas pazīmes un katastrofa – ‘Delfi’ pēta Latvijas neveiksmes integrācijā” portālā delfi.lv,[1] kļuva skaidrs, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis vien tehnisko pauzi, lai pārgrupētu spēkus, neatzītu pielaistās kļūdas, stūrgalvīgi darītu to pašu, bet sagaidītu citu rezultātu kaut kad tālā nākotnē. Laiks, protams, lielākoties vājina dzīvā cilvēka gaidas un to nepiepildīšanos, bet vai tas nozīmē, ka visi tie, kuriem sāp Latvijas okupācija, cilvēku salauztie likteņi un savu dzimtu vēsture, ir gatavi gaidīt līdz brīdim, kad izbeigsies viņu vai otras puses kolektīvā atmiņa?

Raksts iesākas jau ar pirmajā rindkopā veltītu kritiku tieši latviešiem, kuru atstāsta rus.delfi.lv žurnāliste Anastasija Jefremova: “Vainota tiek gan Latvijai svešo simbolu nenograušana, gan Krievijas spēja kontrolēt daļu informācijas telpas, gan pārāk lēnas izglītības sistēmas reformas un arī pašu latviešu kūtrums attiecību veidošanā valstiskā un individuālā līmenī ar citādo – galvenokārt krievvalodīgo – kopienu.

Uzmanību piesaista pēdējais uzskaitījuma punkts. Latvieši esot pārāk kūtri un neesot gribējuši veidot attiecības ar krievvalodīgo kopienu. Bet vai tiešām tāda piesardzība un kūtrums ir tik pārsteidzošs un nosodāms, ja esam kaut nedaudz iedziļinājušies 20. gadsimta Latvijas vēsturē?

Šis pārmetums kūtrumā balstās pieņēmumā, ka latviešiem ir “jāgrib” veidot attiecības ar krieviem. Jā, okupācijai beidzoties, krieviem tika dota iespēja palikt valstī, bet vai tas nozīmē, ka latviešiem ir “jāgrib” veidot attiecības individuālā līmenī? Tas nav jāgrib nevienam, kas to nevēlas, vienalga, kāds būtu cilvēka nevēlēšanās iemesls.

Cilvēkam individuālā līmenī ir tiesības negribēt veidot attiecības ar kādu cilvēku vai cilvēku grupu, īpaši, ja šis cilvēks vai cilvēku grupas pārstāvji ir, piemēram, izsūtījuši lielāko daļu viņa senču. Šie dzimtu stāsti nekur nav zuduši, un latviešu kolektīvā atmiņa vēl ir pietiekami svaiga. Karš Ukrainā šīs atmiņas pacēla no dzīlēm daudz augstākos apziņas slāņos. Kolektīvā atmiņa par krievu imperiālisma noziegumiem varētu stiepties vismaz līdz Livonijas kara laikiem. Tādējādi nav pārsteidzoši, ka latvieši izturas visai rezervēti.

Latvietim Latvijā nav pienākuma uzņemt citādo. Šāds pienākums ir multikulturālisma atziņa. Arī Satversmē nav teikts, ka Latvijas valsts mērķis būtu veidot multietnisku un multikulturālu valsti, izprast citādi domājošos, iepazīt svešo, uzņemt pie sevis. Tieši otrādi, Satversmes preambulā lasāms,[2] ka identitāti veido latviešu tradīcijas un latviskā dzīvesziņa. Tur nav sacīts, ka cittautieši no Latvijas būtu jāpadzen, bet nav paredzētas arī citas dzīvesziņas un to veicināšana – ne krieviskā, ne poliskā, ne ukrainiskā, neviena.

1918. gadā, kad tika dibināta Latvijas valsts, Latvijā pastāvīgi dzīvoja vairākas mazākumtautības, taču bija skaidrs, ka valsts ir dibināta kā neatkarīga latviešu valsts. Šo mazākumtautību pēctečus var uzskatīt par pilntiesīgiem mazākumtautību pārstāvjiem Latvijas teritorijā, taču to nevar teikt par okupācijas laikā iebraukušajām personām. Šādu ieceļošanu pat aizliedz starptautiskās tiesības (1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas 49. pants),[3] un persona, pārceļoties uz dzīvi okupētā teritorijā, nekļūst par mazākumtautības pārstāvi. Tas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam, kurš pieder pie citas tautas vai ar to identificējas, bet vēlas dzīvot Latvijā un integrēties, ir jāpieņem latviešu valoda, latviskās tradīcijas, dzīvesziņa un latviskās normas, kas veido sabiedrību. Savukārt privātā līmenī nekas netraucē izzināt citādo un svešo.

Satversmes preambula uzsver, ka Latvija ir dibināta, lai garantētu latviešu nācijas, latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu. To darbos un arī karalaukā apliecināja latviešu senči, liekot pamatus šai valstij. Mēs to varam ignorēt un izvirzīt citus mērķus, bet tad tam būtu jābūt brīvas gribas paustam tautas lēmumam. Ja mēs izvirzītu citus mērķus, nāktos mainīt arī Satversmi.

Visticamāk, tas prasītu referendumu, kurā visi pilsoņi skaidri paustu savu gribu, ka nacionāla valsts nav vajadzīga un ka turpmāk ir veidojama ASV līdzīga kopiena, kuras pamatvērtība būtu multikulturālisms un kura būtībā ir gatava iekļaut ikvienu gribētāju. Latvijas integrācijas speciālisti, kuri intervēti minētajā rakstā, skaļi atturēsies to teikt, taču gala rezultāts, ja veicinātu viņu piedāvāto virzību, loģiski novestu pie šāda iznākuma.

Minētajā rakstā lasām pētnieka Klāva Sedlenieka apgalvojumu: “Pilsoņiem ir dažādi viedokļi. Dažādi viedokļi nenozīmē, ka viņi nav integrēti. Daļai pilsoņu šķiet, ka jāpievienojas citai valstij. Daļai šķiet, ka ir atzīmējama valsts bruņota apvērsuma gadadiena. Vai viņi ir slikti integrēti? Te svarīga ir saliedētība, un to var skatīties caur to, vai cilvēki ir priecīgi, laimīgi, apmierināti un tā tālāk. Ar to nav gājis gludi. Arī starp latviski runājošajiem ne visi vēlas dzīvot Latvijā, jo dažādu iemeslu dēļ nejūtas šeit laimīgi.”

Jāpiebilst, ka šāds uzskatu plurālisms, kas šeit aprakstīts kā pašsaprotams, ir pretrunā Latvijas Republikas krimināllikuma 81. pantam.[4] Par aicinājumiem pievienot Latviju citai valstij pants paredz sodu līdz pat brīvības atņemšanai. Tas ir klajā pretstatā Latvijā integrēta cittautieša skatījumam un ir pretrunā integrācijas uzdevumam.

Turpina pētnieks Deniss Hanovs: “Tas, kas patlaban notiek, ir visu kopējo diskusiju telpu un tiltu sairšana un iznīcināšana, lai sabiedrība maksimāli radikalizētos.

Te jājautā, par kādiem saglabājamiem “tiltiem” ir runa? Kādi “tilti” ir jāveido ar cilvēkiem, kuri atbalsta Krievijas Federācijas iebrukumu Ukrainā ar sekojošo izvarošanu, laupīšanu un slepkavošanu? Nenāk prātā neviens pieņemams forums vai diskusiju vide, kur tādus cilvēkus aicinātu izteikt savu viedokli un attaisnot noziegumus. Atbalsts okupācijai, militāram uzbrukumam neatkarīgai valstij un tās valstiskās iekārtas graušanai ir krimināli sodāms.

Noziegumu noliegšanu, atsacīšanos pieņemt acīmredzamo realitāti, kurā šādi noziegumi tiek akceptēti un pat veicināti, nekādi nevar uzskatīt par “radikalizēšanos”. Tā to var vērtēt tikai galēji liberālas sabiedrības, kas principā atrodas uz visatļautības, anarhijas, cinisma un nihilisma sliekšņa. Jā, tādās sabiedrībās prasība ievērot likumus vai sabiedrības normas varētu tikt uzskatīta par “radikalizēšanos”. Tā dēvētie radikāļi neprasa neko citu, kā vien ievērot civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas, kas ir spēkā visā pasaulē.

Deniss Hanovs prāto: “Ir jāatjauno “LTV7”, kur bija dzirdami Latvijai lojālie vēstījumi krievu valodā. Lai cilvēkus atrautu no Putina, viņiem jāpiedāvā alternatīva.” Un vēl: “Nav politiskās gribas runāt ar, piemēram, manas mammas paaudzi. Tādējādi mūsu politiskā elite ir atdevusi tūkstošiem cilvēku Putina ideoloģijai, jo nevar pieņemt, ka ar viņiem vajadzētu runāt viņu valodā, lai caur to viņus iekļautu latviešu kultūrtelpā.”

Jāatgādina, ka 2012. gadā notika tautas nobalsošana par valsts valodu.[5] Rezultāts ir viennozīmīgi skaidrs, tas nav izteikts vēlmju formā. Latvieši grib, nevis vēlētos, lai valsts valoda būtu latviešu valoda un būtu obligāta saziņas valoda publiskajā telpā. Tātad tam ir jābūt arī integrācijas mērķim. Integrācija bez šīs kompetences latviešu izpratnē nav integrācija un pilnībā ignorē valodas referenduma rezultātu.

Pirmkārt, ne vien nav jāatjauno LTV7 krievu valodā, bet arī krietni jāsamazina krievu radio staciju skaits Latvijā, kas ir ļoti bagātīgs.[6] Kā jau minēju, Satversmē nav nekas minēts par multikulturālu vai multietnisku valsti un ir pagājuši 10 gadi kopš valodas referenduma. Pēc būtības politikas veidotāji un parlaments nav izpildījuši tautas doto uzdevumu padarīt informācijas apriti publiskajā telpā latvisku.

Uzturēt praktisku divvalodību ir netaisnīgi pret latviešiem, un uz krievu valodu nevar attiecināt tradicionālo izpratni par multikulturālismu un dažādu kultūru respektēšanu. Krievu valoda latviešu vēsturiskajā izpratnē ir kolonizatoru valoda, tā nes līdzi krievu šovinismu un imperiālistiskas tieksmes, kolektīvā atmiņā ierakstītus pāridarījumus un netaisnības. Tā liedz iespēju savā zemē dzīvot latviskā vidē, realizēt mērķi, kam tika radīta valsts. Nav iespējama nekāda integrācija, ja krievi neatzīs, ka viņu vecvecāki, tēvi un mātes ieradās nelegālas ieceļošanas rezultātā.

Otrkārt, Deniss Hanovs attēlo krievus nevarīgu bērnu lomā – kā politiskās elites spēļmantiņu. It kā krievus kāds varētu paņemt un “atdod” Krievijas diktatora ideoloģijai. Nē, tā ir paša cilvēka brīvprātīga izvēle – jo īpaši, dzīvojot Latvijā. Latvijā dzīvojošs krievs pats izdara izvēli pieslieties “krievu pasaulei”, bet, ja tāda izvēle ir izdarīta, tad ir visai dīvaini brīnīties, kādēļ latvieši nevēlas dzīvot kopā ar “krievu pasaules” pārstāvjiem. Runājot ar krieviem krievu valodā, viņi nekādi nenonāk latviešu kultūras telpā.

Deniss Hanovs turpina: “Tas, ko spridzina vai nojauc, būs vēl klātesošāks, stabilāks un redzamāks publiskajā telpā. Tā vietā piemineklim, kas iezīmē okupāciju un katras ģimenes traģēdiju, varēja radīt jaunu stāstu, to pārceļot, pārveidojot vai papildinot. Intelektuāļiem klusējot, diskusija ir nodota politisko radikāļu rokās. Hanovs atzīmē, ka Igaunijā 2007. gadā līdzīgas nozīmes piemineklis Tallinā netika nojaukts, bet pārcelts.” Un – “Latvijā tikmēr nav bijušas diskusijas ne par to, kāpēc piemineklis jānojauc, ne par to, kā lai sabalansē riskus”.

Sejā uzplaukst smaids, iedomājoties visas tās vēstures liecības, kas gadsimtu gaitā ir zudušas vēsturei, bet kuras kļuvušas vēl “klātesošākas”. Katrs ceļotājs, dodoties uz Irāku, sajūt Babilonas gaisa dārzu klātbūtni, un, nojaucot okupekli, nešaubāmi šāda okupekļa aura saglabāsies arī Rīgas centrā. Nē, nesaglabāsies. Latvija beidzot nostāsies uz okupācijas zīmju nokratīšanas ceļa, tā kļūs par Latviju bez okupekļiem.

Nav iespējams radīt nekādu jaunu stāstu par okupācijas periodu un tā pieminekļiem. Vienīgais iespējamais ir Krievijas un Padomju Savienības kriminālo nodarījumu godprātīga atzīšana. Tas var būt sākums. Sākums piedošanai. Bet tas nekādi nenozīmē aizmiršanu vai jaunu stāstu radīšanu, kas izliktos, ka Latvijas okupācija ir kaut kas nebūtisks, nejauša vēstures epizode, ka krievi atrodas Latvijā pilnīgi normālu vēsturisku apstākļu sakritības rezultātā vai ka krievi ir mazākumtautība.

Deniss Hanovs apgalvo, ka intelektuāļi ir klusējuši. Nē, nav klusējuši. Visi šīs sarunas dalībnieki ir regulāri sabiedriskās televīzijas un parlamenta komisiju viesi. Pats Deniss Hanovs noteikti nav klusējis – viņš ir īpaši biežs viesis. Vai nav tā, ka tas, ko Delfi sarunas dalībnieki sauc par politisko radikālismu, ir sekas tam, ka šādi universitāšu mācībspēki ir gadiem ilgi mēģinājuši atrunāt politiķus rīkoties un pildīt 2012. gada tautas nobalsošanā lemto?

Vai nav tā, ka tieši viņi pludina sabiedrībā kreisā internacionālisma idejas par “iekļaujošu sabiedrību”, upurējot Latvijas valsts dibināšanas mērķi? Par Latviju kā vietu, kur, svešu varu un tautu netraucēti, latvieši varētu dzīvot, kopt savu valodu un kultūru? Jo vairāk to centīsieties noliegt, jo stiprāka kļūs pretestība. Nesen šādu tautas atdzimstošo spēku jaunajā paaudzē redzējām gājienā, kas aicināja atbrīvoties no padomju mantojuma. Tas lielā mērā ir tieši protests pret līdzšinējo integrācijas politiku un to virzošajiem intelektuāļiem.

Diskusijas par pieminekļa nojaukšanu neesot bijušas? Par ko tieši diskutēt? Latvija kā valsts nebija Otrā pasaules kara dalībniece nevienā no karojošām pusēm. Abas valstis, kas izraisīja karu, sadalot Poliju un Baltiju un noslēdzot savienību, nerēķinājās ar Latvijas valstiskumu. Tās ļauni izmantoja latviešus kā lielgabalu gaļu, kā darbaspēku un Latvijas zemi padarīja par karalauku.

Neviena no pusēm uz Latvijas zemes nav pelnījusi nekādu pieminekli ne par uzvaru, ne par zaudējumu. Diskusija par šāda okupekļa atstāšanu, nozīmes maiņu vai pārvietošanu ir lieka. Okupeklis nekādi neattiecas uz Latviju kā valsti arī tad, ja daļai krievu tā ir svētuma un kulta vieta. Tāpat Latvijai nav saistošas Saladīna uzvaras kaujās pār kristiešiem. Nav saistošas un viss, jo tā nav mūsu veidota vēsture. Vienīgās piemiņas vietas, Latvijai saistošas, ir šo abu neģēlīgo režīmu upuriem.

Klāvs Sedlenieks tālāk saka: “Mums, latviešiem, ir vienkāršāk, jo identificējamies ar Latviju un mūs neinteresē, ko saka tur. Krieviem tā nav, viņiem trūkst tādas kā dabīgās vietas Latvijas valsts naratīvā. Šur un tur izskan, ka krievs šeit ir svešais. Tas, ka šī ir latviešu valsts, ko tagad uzsver arī preambula, norāda, ka krieviem, kamēr viņi ir krievi, šeit īsti nav ko darīt. Tas kopienai rada arī sajūtu, ka Latvija neaizsargā Latvijas krievus. Kas aizsargās? Paliek Krievija. Te arī veidojas emocionālā saikne ar to.

Satversmes preambulā nekas tāds, ka krieviem šeit nav, ko darīt, neizskan. Šis apgalvojums ir manipulācija ar sabiedrisko domu. Preambulā ir viennozīmīgi skaidri uzrakstīts, ka valsts pastāvēšanas primārais mērķis ir latviešu valodas un kultūras pastāvēšana. Tātad tā ietver prasību, lai Latvijā dzīvojošs, integrēts krievs vai citas tautības cilvēks atzītu, kas ir Latvijas pastāvēšanas virsuzdevums. Tā nav īpaši liela prasība. Tieši tāda pati prasība būtu pret ikvienu cilvēku, kas ierastos un apmestos uz dzīvi, piemēram, Krievijā. Ja cilvēks to nespēj atzīt, tad viņš pēc būtības neatzīst Latviju par leģitīmu valstisku veidojumu.

“Sākotnēji pašiem skaidri jānorāda, ka citi ir gaidīti kā politiskās nācijas daļa. Šobrīd no valsts augstākajām amatpersonām nav izskanējis nekas tāds, kas ļautu adaptēties,” skaidro sociālpsihologs. Viņš atzīmē, ka no Latvijas puses netiek piedāvāts nekas, kas varētu aizvietot piederību savai etniskajai grupai, ne arī empātiska sapratne, ka šī grupa domā citādāk.

Nekas netiek piedāvāts, apgalvo Ivars Austers. Kā ar Šengenas valsts dokumentiem un piederību Eiropas Savienībai, nevis diktatūras saindētajai Krievijai? Vai tas ir maz? Ir cilvēki, kas būtu gatavi no ļoti daudz kā atteikties, lai iegūtu šādus labumus. Nav un nebūs nekādas empātiskas izpratnes par Latvijas okupācijas noliegšanu un “domāšanu citādāk”, tā ir absolūti nekaunīga prasība. Tas būtu tas pats, ja briti “domātu citādāk” par savu koloniālisma vēsturi. Attiecībā uz vēstures faktiem viedokļu plurālisms nav pieļaujams.

Nav arī izprotama Ivara Austera vēlme veidot “politisko nāciju”. Vai ir tautas mandāts tādu veidot? Ja ar to saprot pilsonības iegūšanu, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedriskajā dzīvē un politikā, tad tāda iespēja pastāv jau kopš 1995. gada. Ir plašas iespējas šo iespēju izmantot.

Hanovs arī pauž, ka netiek pieļauts modelis, ka varētu tikt veidota līdzvērtīga telpa mazākumtautībām, kas saglabā savu daudzveidīgo identitāti. “Tagad tiek paredzēts apgūt latviešu valodu, bet netiek skaidrots, kāpēc gan viņi kopā turpmāk dzīvotu ilgi un laimīgi. Nav diskusijas par vērtībām, citu valodu pieņemšana publiskajā telpā. Politika “iemācieties valodu un esat neredzami” izsauc tādu pašu nacionālistisku diskursu no krievu puses”.

Latvijas valsts mērķis nav nodrošināt “līdzvērtīgu telpu mazākumtautībām”. Mērķis ir nodrošināt lielāku un pārāku telpu latviešu valodai un tradīcijām. Tas neizslēdz iespēju mazākumtautību pārstāvjiem piedalīties deju kolektīvā vai dziedāt korī, izkopjot savas tautas tradīcijas, bet tā nekādā ziņā nevar būt “līdzvērtīga telpa”.

Diemžēl rakstā nav identificēts, kas ir šo vārdu autors, bet pēc konteksta pieņemu, ka Deniss Hanovs: “Pat pieņemot, ka valsts institūcijas nekavējoši spers pareizos soļus integrācijas virzienā, jāapzinās, ka identitātes veidošana ir ļoti ilgs process, kas var prasīt gadus un pat paaudzes. Izņēmumi gan var būt, piemēram, tāda notikuma, kā kara Ukrainā dēļ, gan individuālā līmenī.

Vai kāds ir akceptējis šādu mokoši garu integrācijas procesu? Nepārliecina argumenti, ka daudzo gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas cilvēki nav spējuši izlemt, kuras valsts pilsoņi viņi vēlas būt, vai arī viņus neviens nav informējis par šādu iespēju. Ja šī izvēle nenotiek, tas nozīmē, ka ir ērti atrasties nepilsoņa statusā un ikdienas dzīvi tas netraucē. Ko vēlas Latvijas pilsoņi? Latviskāku Latviju, ko apliecina valodas referendums. Tas nozīmē, ka cilvēks vai nu izvēlas iegūt Latvijas pilsonību, vai izvēlas iegūt citas valsts pilsonību, bet nebūtu īpaši gudri šo procesu izstiept garumā, jo tas nekādi neveicina vienotas vērtības. Tas uztur spriedzi sabiedrībā, tērējot laiku procesiem, ar kuriem varētu nenodarboties.

Mums jāpieņem citādais, jāatver latviešu kultūrtelpa, bet tā ir slēgta. Tai ir jāatveras tūlītēji, un cilvēki jāpiesaista nevis ar sodiem, bet jābūt gataviem gaidīt, kad viņi paši jutīs, ka vēlas tai piederēt.

Denisa Hanova apgalvojums ir absurds. Atverot latviešu kultūrtelpu, tā vairs nebūs latviešu kultūrtelpa, jo “citādais” to izmainīs. Pavisam savādāk ir, ja “citādais” pieņem latviešu kultūrtelpu, kāda tā ir. Latvieši nekautrējās “atvērt durvis” un uzņemt tos, kas vēlas piedalīties, bet visa pamatā ir latviešu noteikumu, tradīciju un izpratnes pieņemšana – nevis otrādi.

Šo apgalvojumu ievirze atgādina Tatjanas Ždanokas prasību atzīt otru oficiālo valsts valodu. Tas nav nekas cits, kā vien krievu šovinisms, ko mēģina realizēt impērijas bijušajā provincē, tikai ietērpts pieklājīgā un inteliģentā valodā, pieprasot krievus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Daļai cilvēku valsts, robežas un valoda neko nenozīmēs un latviešu vēsturiskās traumas šķitīs smieklīgas, jo tie taču ir meli.

Tiem, kuriem šķiet smieklīgs genocīds pret tautu, kuras zemē viņš dzīvo, varbūt nevajadzētu dzīvot šajā sabiedrībā un vajadzētu doties uz citu valsti, kur šādu izsmieklu pieņem. Šī sabiedrības daļa nav integrējama, jo Latvijas identitāti definē gan valoda, gan robeža, gan latviskās tradīcijas, gan mūsu nežēlīgie vēsturiskie notikumi. Nenotiks atteikšanās no šīm vērtībām un atmiņām par labu krievu šovinistiem izdevīgajam internacionālismam.

Iepazīstoties ar šo rakstu un analizējot daļu no pieaicināto ekspertu vērtējumiem pēc Krievijas uzsāktā kara, diemžēl jāsecina, ka izvēlētie eksperti nepiedāvā neko jaunu. Tā ir tā pati Sabiedrības integrācijas fonda vadītā integrācijas politika, kas ar sliktiem rezultātiem jau notikusi daudzus gadus. Šos sliktos rezultātus cita starpā apliecina 2022. gada 9. un 10. maija notikumi.

Sarunā pārsteidz izteiktā kreisi internacionālā ievirze, kas vispār noliedz iespēju, ka valsts labākajās interesēs būtu nelokāmi nacionāli mērķi. Šāds redzējums netiek pat apskatīts! Netiek apskatīts arī, vai multietniskā viedokļu plurālisma vīzija sakrīt ar Latvijas pilsoņu vairākuma nostāju. Vai varbūt ir runa tikai par nelielu, starptautiski finansētu NVO ietekmē esošu, kosmopolītiski noskaņotu pilsoņu grupu? Publiskajās diskusiju darba grupās būtu jāiekļauj nacionālistiski noskaņoti cilvēki, un no nodokļu maksātāju līdzekļiem uzturētajai integrācijas darbībai ir jābūt vērstai uz to, lai tā saskanētu ar valsts dibināšanas mērķiem.

Piebildīšu, ka nekur visā interviju atšifrējumā ne ar pušplēstu vārdu nebija minēts, kā jūtas un ko domā latvieši savā zemē. Viņiem bezgalīgi un atkal no jauna jānožēlo savi grēki un jāatveras “citādajam”, it kā viss vēstures smagums un vaina būtu uz viņu pleciem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/asimilacijas-pazimes-un-katastrofa-delfi-peta-latvijas-neveiksmes-integracija.d?id=54365828

[2] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

[3] https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/565

[4] https://likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums

[5] https://www.cvk.lv/lv/tautas-nobalsosanas/par-grozijumiem-latvijas-republikas-satversme-2012

[6] https://www.neplpadome.lv/lv/sakums/komercialie-mediji/komercialie-radio/

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nenopietnā rotaļa

FotoVasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brīdi sastingst, lai ceļu pretī gaismai mainītu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ietekmē ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arī uzskatus. To, ka pašā dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespējams uztvert nopietni. Nenopietnība kļūst par būtisku Līgo svētku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta.
Lasīt visu...

21

Atkal "Bolt" taksists: kā policija reaģēs uz kārtējo naida noziegumu?

FotoVakar “Krustpunktā” bija diskusija, vai patiešām tiesībsargājošās iestādēs realitāte ir nulles tolerance pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm. Liels paldies zvērinātam advokātam Laurim Liepam par principiālas pozīcijas paušanu. Jācer, ka Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas izstrādātais algoritms darbosies arī praksē. Taču šobrīd izskatās, ka viss tik gludi gluži neiet.
Lasīt visu...