Iesaki rakstu: 
Šorīt tieslietu ministrs Jānis Bordāns intervijā LTV raidījumam “Rīta panorāma” dalījās ievērības cienīgās atziņās, kuras tiesībsargājošajām institūcijām noteikti derētu izmeklēt. Pirmkārt, tieslietu ministra rīcībā esot fotogrāfijas, kas apliecina, ka vakar Ventspils domē sēdi esot vadījis Aivars Lembergs, kuram to darīt ir liegts. Otrkārt, Bordāns paziņoja, ka 14. Saeimas vēlēšanās ir uzvarējusi Krievija. (“Ja mēs runājam par to, kas uzvarēja vēlēšanās, tad vēlēšanās uzvarēja Krievija. Un viņa nāk atpakaļ.”) Treškārt, Krievija to esot izdarījusi likuma ietvaros (“Krievija prot uzvarēt arī demokrātiskās vēlēšanās.”)
Ceturtkārt, četras Saeimā ievēlētās partijas varētu būt saņēmušas Krievijas finansējumu. Piektkārt, jauns tieslietu ministrs, ja nebūs no “Jaunās vienotības” (JV), būšot milzīgs drauds tiesiskumam Latvijā. Sestkārt, Bordāns nosauca līdzšinējo valsts pārvaldi ar Bordānu kā tieslietu ministru, Egilu Levitu kā valsts prezidentu un Krišjāni Kariņu kā ministru prezidentu par “režīmu”, kuru kāds mēģinot nomainīt.
Informācija par Lembergu tikai apliecina, ka Bordāns tā arī nav izpildījis un joprojām nepilda savu galveno priekšvēlēšanu solījumu, proti, cīņu ar oligarhiem, tā vietā mēģinādams tiesu spriest ar plātīšanos medijos un nevis prasību celšanu tiesiskā ceļā. Bordāns arī lieku reizi atzinās, ka sankcijas Lembergam bija nevis kaut kāds ASV iestāžu lēmums, bet šīs valdības darba rezultāts.
Atziņas par JV kā vienīgo tiesiskumu aizstāvēt spējīgo partiju un nožēla par “režīma” nomaiņu ierindo Jāni Bordānu starp tādiem progresīviem demokrātijas adeptiem kā, piemēram, Aldis Gobzems, kas tic iekārtai tikai ar sevi varas pozīcijā. Kaut kā neviļus nāk prātā Bordāna pavasarī paustais par “valstij nelojālu cilvēku neitralizēšanu”. Būtu interesanti uzzināt Egila Levita un Krišjāņa Kariņa domas par “režīmu”. Nevaru tā bez skatīšanās uzreiz atminēties nevienu pantu Satversmē, kurā būtu minēti vārdi “Bordāns”, “Levits” vai “Kariņš”.
Bet visinteresantākās, protams, ir atziņas par Krievijas uzvaru vēlēšanās. Vai Bordāna kungs ar “Krieviju” domā Krievijas Federāciju un ar “vēlēšanām” domā 1. oktobrī notikušās Latvijas Republikas 14. Saeimas vēlēšanas? Ja es pareizi saprotu, tad Latvijā parlamenta vēlēšanās ir uzvarējusi valsts, ar kuru mēs esam pastarpināti faktiskā kara stāvoklī. Nē, nē, neuztveriet to aplami — Krievija nav iekarojusi Latviju. Es arī no sākuma tā padomāju. Bet nē. Viss ir kārtībā. Kā precizēja mūsu tieslietu ministrs, jurists pēc izglītības, Krievija to ir paveikusi demokrātiskās vēlēšanās.
Cerams, ka attiecīgie dienesti izmeklēs tieslietu ministra rīcībā esošo informāciju, aizliegs visas pretvalstiskās partijas un ātri vien iesēdinās cietumā tos, kas pieļāva šādu partiju piedalīšanos vēlēšanās un tādējādi padarīja šo demokrātiskās iekārtas centrālo notikumu par farsu. Tas, protams, pieņemot, ka tieslietu ministrs nav nekrietns demokrātijas spēlētājs, kurš nemāk pieņemt zaudējumu vēlēšanās. Visādi jau var būt saskaņā ar “režīma” nolikumu, bet domāsim to labāko. Skaidrs, ka politiķis zaudēt māk. Atzina taču vēlēšanu sakāvi ceturtajā dienā pēc vēlēšanām. Sameloja par partijas valdes atkāpšanos (trešdienā tvītoja, ka pirmdien valde atkāpusies, lai gan patiesībā pirmdien tikai divi valdes locekļi atkāpās, pārējie trešdien), bet atkāpās taču!
Nē, tieslietu ministrs ir goda vīrs. Un tātad nekas no šīs skandalozās informācijas nebija viņa rīcībā pirms vēlēšanām vai pirms “Rīta Panorāmas” raidījuma. Tas viss bija nācis gaismā caur atklāsmi, studijas slieksni šķērsojot. Vai durvju stenderē ietriecoties. Jo tieslietu ministrs taču nevarētu pat vēl dienu palikt amatā, ja izrādītos, ka viņš pieļāva, ka vēlēšanās startē pretvalstiski spēki. Jo tieslietu ministrs taču neliktu uz spēles Latvijas valstiskumu. Jo tieslietu ministrs taču nav tāds kā valsts prezidents Egils Levits, kurš mierīgi noskatās, kā Saeimas vēlēšanās startē nedemokrātiski spēki un savāc trešdaļu balsu. Sak’, gan jau būs labi. Nu, ja nebūs, tad nebūs. Ko tad? Jā, ko tad? Ko mēs darītu, ja vēlēšanās 51 vietu Saeimā iegūtu “Stabilitātei!”, “Latvijas Krievu savienība” vai vienalga kas cits, kas tiek publiskajā telpā uzskatīts par atklātu pretvalstiskas programmas virzītāju?
Kādi īsti ir spēles noteikumi, ja spēlē var it kā piedalīties arī nepareizie? Tas ir, kamēr vien viņi neuzvar. Vai gadījumā tad nesanāk tā, ka šie nepareizie tiek pielaisti spēlei tieši tāpēc, lai iznīcinātu jebkādas reālas opozīcijas iespējamību? Vai varbūt es vienkārši esmu naivs muļķis, kurš nesaprot politiskās retorikas noteikumus? Sak’, neviens jau pa īstam pretvalstisks nav, mēs tā viens otru tik pa jokam saucam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
