Kad prokuratūra sarīkojusi paraugprāvu par lietām, no kurām neko nejēdz, bet "Pfizer" vakcīnām izšķiestos desmitus miljonu eiro "neredz"
Ilze Viņķele14.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kārtējā tiesas sēde, kurā skatīja manu lietu par it kā bezdarbību Covid 19 vakcīnu iepirkumā. Klausoties bijušo kolēģu liecības, vienā brīdī gribējās raudāt par notiekošā bezjēdzību. Apsūdzībai interesē tikai viens iepirkums, vispār neskatot kontekstu, un tas, kādēļ vakcīnu loģistikai nepiesaistīja armiju.
Kolēģu liecības atmiņā atsvaidzina 2020. gada notikumus, kas nu jau padzisuši. Neziņa, informācijas trūkums, krīzes centralizēta nevadīšana, kurā Veselības ministrija pirmo Covid gadu airēja par visiem, liecības par nenormālo pārslodzi, stresu un izdegšanu, par politiķu kaprīzēm… Bet jautājums paliek – a kāpēc nepiesaistījāt armiju…
Un kolēģu pacietība liecībās apsūdzību izglītot par epidemioloģijas pamata konceptiem. Par to, kas ir “vakcinācijas aptvere” – a kā jūs tā izdomājāt, cik jāvakcinē?, “pūļa imunitāte”, ka vakcinējamo prioritārās grupas pēc riska (ne politiskās konjunktūras, kur daži krita gar zemi, jo vajadzēja valdību vakcinēt pirms pensionāriem) nav Viņķeles izdomājums, bet imunizācijas kā tādas koncepts. Un vēl un vēl…
Šoks un totālais apjukums pēc raganu medību pirmā cēliena 2021. gada sākumā par vakcīnām ir atkāpies, politiski un citu interešu dēļ uzkultās putas noplakušas, un paliek liecības no cilvēkiem, kas savu zināšanu, kompetences un godaprāta ietvaros totālā informācijas trūkuma apstākļos ik dienu, ik stundu pieņēma lēmumus, cenšoties izdarīt labāko.
Liecības tiesā arī iezīmē, cik būtiski katrs mēnesis un pat nedēļas nesa klāt jaunu informāciju, kas īsā laikā mainīja pieņēmumus, lēmumus un rīcības. Bet apsūdzības jautājums - a kāpēc tomēr nepiesaistījāt armiju? Un liecinieku dažādos toņos un intonācijās vaicātais pretī – jūs tiešām neko nesaprotat?
Kad prokurors vienā no manis pratināšanām izmeta frāzi – klausījos parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdes un tā arī nesapratu, ko vispār Veselības ministrija 2020. gadā darīja. Mana sejas izteiksme pēc tā lika advokātei iegrūst dunku sānos un nošņākt – lūdzu, nē, lūdzu neko nesaki.
Mana iztiesāšana vilksies pāris gadus. Un, jā, tā ir paraugprāva. Un, jā, es tur stāvu arī par saviem kolēģiem, par to, lai mēs varam no krīzēm mācīties, bet ar paraugprāvām neparalizējam politiskās un valsts pārvaldes spēju reaģēt un lemt citās krīzēs, kurās būs līdzīga neprognozējamība, informācijas trūkums un neskaidrība.
Tomēr paliek viens jautājums – kā ar tām Pfizer vakcīnām, ko pēc ļaunuma saknes izravēšanas vieglu roku par nodokļu maksātāju naudu desmitiem miljonu vērtībā sapirka bez sāta, lai gan jau bija zināms, ka tās nevarēs izlietot.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
