Iesaki rakstu: 
Jau trīsdesmit gadus es ciešu no parazītiem. Šajā rakstā es viņus salīdzināšu arī ar pirātiem. Tā ir politiski ekonomiskā hunta, kleptokrātija, kura Latvijā ir sagrābusi varu un metodiski iznīcina tās valstiskumu, tautu un resursus. Tīšām rakstu “es”, nevis “tauta”. Cieš tautas daļa. Lielākā daļa. Lai lasītājs pats sevi identificē, kurai tautas daļai viņš pieder, jo daudzi no tautas nebūt necieš. Tieši pretēji – daudzi ir iekārtojušies “siltās” vietiņās un jūtās visai omulīgi.
Latvijā uz tās niecīgo iedzīvotāju skaitu ir aptuveni 300 000 saucamo “budžetnieku”. Un tikai daļa no viņiem dod pienesumu Latvijas iedzīvotājiem. Mediķi, skolotāji, retumis – policisti utt. Pārējie “budžetnieki” apkalpo pirātus, par ko tiek atalgoti no tautas naudas.
Varai lojāli ierēdņi ir bijuši visos laikos. Tie ir bezprincipiāli cilvēki, noderīgi visām varām. Kā suņi, kuri kalpo saimniekam, kurš to baro. Vienalga, vai saimnieks labs vai ļauns. Galvenais, ka baro. Tā kā viena no prasībām civildienestā, kā ierēdniecību visai precīzi apzīmē, ir spēja nedomāt, bet truli pildīt pavēles/rīkojumus/noteikumus utt., šie cilvēki nesatraucas par to, ka viņu algas tiek maksātas no aizņemtas, Latvijai neesošas naudas.
Viņi nesaprot vai negrib saprast to, ka aizņemtā nauda būs jāatdod viņu bērniem darba vai iztirgotu Latvijas dabas bagātību veidā. Ņemot vērā lielo huntai lojālo vai vismaz neitrālo Latvijas iedzīvotāju īpatsvaru, neredzu iespēju atbrīvoties no parazītiem/pirātiem klasiskā veidā – ar dezinfekcijas palīdzību. Kā Ķīnā, piemēram...
Uzskatu, ka ir pārkāpts saucamais “neatgriešanās punkts” - robeža, līnija, pēc kuras pārkāpšanas vairs nav iespējams atgriezties sākotnējā stāvoklī.
Tātad – pirāti uz kuģa ar nosaukumu “Latvija” ir sagrābuši varu. Viņi ir ieņēmuši komandtiltiņu, sagrābuši stūri, apspieduši komandu un nu pārliecinoši stūrē kuģi uz gigantisku atvaru, kurā pazudušas jau daudzas valstis un tautas.. Vai viņiem nav bail iegāzties tajā ar visiem kuģa pasažieriem un komandu? Nav, jo viņi jau sen sev sagatavojuši glābšanas laivas. Kā G odmanis, piemēram. Vai D ombrovskis. Vai K ariņš. Vai L evits. Pēdējie divi pirāti pat īpaši neslēpj savu piederību citai zemei un nolūkus, ar kādiem sagrābuši skaisto kuģi ar nosaukumu “Latvija”.
Un nu hrestomātiskais jautājums - “KO DARĪT”? Lūk, trīs varianti:
1. Tradicionālais ceļš - “atutošanās”, “atcērmjošanās”, piesūkušos ērču izņemšana. Praksē tas notiek dažādās valstīs dažādi. Piemēram, iepriekšminētajā Ķīnā tas notiek visai vienkārši – korumpantiem/blēžiem/tautas ienaidniekiem iešauj galvā lodi. Starp citu, kad biju Austrumsibīrijā, Krievijā, netālu no Ķīnas, vietējie stāstīja, ka pēc tam lodi izvelk un nosūta radiniekiem kopā ar rēķinu. Arī soda izpilde nedrīkst cirst robu valsts budžetā. Saprotams, ka šādam pasākumam ir vairāk preventīva un audzinoša nekā ekonomiska nozīme.
Lai gan, iztēlojoties pretkorupcijas cīņas Ķīnas modeļa ieviešanu Latvijā, rodas zināma emocionāla labsajūta, man ir pamatotas bažas, ka iepriekš minētais “neatgriešanās punkts” ir garām. Nav vairs tautas tiesas; tiesu sistēma ir sapuvusi visos līmeņos un taisnību Latvijā panākt kļuvis teju neiespējami. To pierāda milzum daudz skaļu krimināllietu, kuras visas ir izčākstējušas. Vai nozagti Latvenergo miljoni, vai apkrāpti banku klienti, vai masveida nāves Zolitūdes traģēdijā, vai... - sarakstu varētu turpināt gandrīz bezgalīgi.
Noziedznieki Latvijā ne tikai nav pakļauti taisnīgai tiesai, bet pat kļūst “sekmīgi” un taisa karjeru – ekonomiskos noziegumos apsūdzētais B ondars, piemēram, ir kļuvis par... Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāju. Un tas arī saprotams – katrs nelietis uz pirātu sagrābta kuģa tiek par savu nelietību apbalvots un var virzīties pa karjeras kāpnēm. Kā P erevoščikovs, piemēram. Vai V iņķele. Kā viņa vispār iekļuva ministra krēslā?! Viņai pieder antirekords – visvairāk izsvītrotā persona vēlēšanu farsa biļetenos.
Pārējie – godīgie kuģa pasažieri vai komandas locekļi - agri vai vēlu tiks izmesti aiz borta. Jo tas ir pirātu sagrābts kuģis. Aiz borta un zem citu valstu karogiem jau peld trešā daļa Latvijas iedzīvotāju – kopš ”neatkarības atgūšanas”/kuģa “Latvija” sagrābšanas Latviju pametuši aptuveni 800 000 iedzīvotāju. Tātad – neskatoties uz pieaugošajiem protestiem, “atutošanās” scenārijs ir maz ticams, īpaši, ņemot vērā ievērojamo svešzemju karaspēka klātbūtni Latvijā. Nav arī ziņu, ka kāds parazīts būtu labprātīgi atstājies no sava upura (medicīnā – saimnieka) vai ka pirāti būtu masveidā nožēlojuši grēkus un labojušies. Ne velti šo nelāgo ieradumu – pirātismu - ne tik sen vēl ārstēja ar tautas līdzekli – karātavām. Nav ziņu, ka pēc šādas ārstēšanas kāds atkārtoti būtu nostājies uz noziedzības ceļa.
Vēlreiz – “atutošanās” ir maz ticama. Atgūt kontroli pār kuģi spēka ceļā ir neracionāli pirātu ekonomiskā un militārā pārsvara dēļ. Arī garīgu un ētisku apsvērumu dēļ fiziskas konfrontācijas ceļš nav ejams – ar teroru cīnoties pret teroru, var gūt tikai īslaicīgu un nenoturīgu uzvaru, kura var neatnest gaidīto emocionālo un materiālo labklājību visai tautai. Un šādam cīņas veidam ir vēl viens būtisks trūkums – tas prasa cilvēku upurus. Bieži vien – labākos no labākajiem...
2. Atjaunot iepriekšējo valsti/republiku ar tās sociālistisko sistēmu. Šīs variants man ļoti patīk savas vienkāršības dēļ. Esmu ievērojis, ka daudzi baidās no vārda “sociālistisks”. Vienlaicīgi viņiem ļoti patīk vārds “sociāls”. Sociālās programmas, sociālā palīdzība, sociālais dzīvoklis utt. Visi zina, ka Zviedrija ir ļoti “sociālistiska”. Bet visiem patīk.
Dažkārt mūsu pagātnes traumas neļauj mums bezkaislīgi un objektīvi attiekties/uztvert idejas un vārdus to pavadošo asociāciju dēļ. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai mēs varētu izvērtēt gan pagātni, gan tagadni pietiekami objektīvi. Ir teiciens, kurš latviski skan mazliet neveikli – “visu izzina salīdzinot”. Tad, lūk, - salīdzinot ar mūsdienu realitātēm, “nolādētās padomijas” periodā es atrodu arvien vairāk un vairāk laba. Arī tautai kopumā.
Protams, tiem, kuri piedalījās tautas īpašumu izkrāpšanā un sadalē, šie – jaunie – ir vienkārši “zelta laiki”, bet sociālistiskā pagātne – drūms murgs. Par tautas īpašuma zagšanu vai izkrāpšanu “toreiz” varēja dabūt 15 gadus vietās, kurās labprātīgi neviens nedzīvo. “Jaunajos” laikos sākās noziegumu brīvība, notika polarizācija ar tai sekojošu degradāciju, kas ir neatņemama kapitālistiskās sabiedrības iezīme. Sociāli un ekonomiski sašķeltā sabiedrībā jau pēc definīcijas nevar būt vispārēja, tautas labklājība.
Vienkāršums šajā – otrajā variantā izpaužas tādējādi, ka lielzagļiem un visiem citiem blēžiem beztiesas un bezierunu kārtībā jāatdod visas tautai nozagtās vērtības vai to ekvivalents. Ārzemniekiem iztirgotā Latvijas tautai piederošā zeme un meži ieskaitot. Jo tauta nevienam to – savus īpašumus - nav pārdevusi. Tie ir nelietīgi izkrāpti, izblēdīti, izshēmoti.
Tautai juridiski atgūstot īpašumtiesības uz visu teritoriju, izbeigsies pazemojums, kad jāmaksā ārvalstu uzņēmumam naudu par uz SEV PIEDEROŠAS IELAS VAI LAUKUMA novietotas automašīnas stāvēšanu. Bet, pats galvenais, kas ir izblēdīts, – tautas tiesības pašnoteikties un lemt savā zemē. Vārdu sakot – atjaunojot iepriekšējo valsti/republiku, pirāti paliek aiz borta.
3. Jaunas valsts dibināšana. Šis ir “vistrakākais” punkts, bet nesteidzieties to atmest. Pirmkārt – ir precedents. Arī toreiz, pirms ne tik tālā 1918. gada tādas valsts – Latvijas - nemaz nebija. Bet bija cilvēki, kuri sapņoja par savu valsti. Valsti, kurā latvieši var dzīvot arī Rīgā, valsti, kura palīdz tautai ieņemt savu vietu citu pasaules tautu vidū. Kādēļ lai mēs, kuri grib dzīvot brīvībā, neapvienotos un nedibinātu savu organizāciju – valsti, kura radīta mūsu ērtībām, drošībai un labklājībai? Mums pat nosaukums nav jāizdomā – latviešu dižgars Rainis to ir uzrakstījis: LATVE!
Lai cik traki tas neizklausītos, man jau ir domubiedri, kuri gatavi kļūt par taisnīguma un labklājības zemes Latves pilsoņiem. Mums potenciāli ir jau sava teritorija – mūsu lauku īpašumi. Jo pirātiskā SIA LV, kura sagrābusi varu pār mums un mūsu īpašumiem, neko nevarētu iebilst pret cilvēka vēlēšanos ar visiem saviem īpašumiem atrasties citas valsts jurisdikcijā. Jo, iebilstot, nāktos atzīt, ka viņi blefo attiecībā uz iedzīvotāju īpašumtiesībām – NĪN (nekustamā īpašuma nodoklis) nenomaksas gadījumā (kam un kādēļ jāmaksā par SAVU īpašumu?!) formālā īpašnieka īpašums tiek ATSAVINĀTS, lasi: atņemts. Tātad – viņam nepieder. Tas kļūst par “valsts” īpašumu. Tiešām?
Es personīgi domāju, ka arī atņemts/nolaupīts/izkrāpts/nozagts īpašums pieder tā īpašniekam un NEKAD nevar kļūt par noziedznieka/pirāta īpašumu. Tas, cik zinu, atrunāts pat Krimināllikumā.
Tātad – mēs veidojam savu valsti, ieejot tajā ar savām teritorijām. Pat dzīvokļu īpašnieki varēs to darīt! Arī teritoriāli precedents jau ir – Vatikāns. Valsts valstī... Saka, ka vēsture iet pa spirāli. Iespējams, jo kā gan citādi varētu izskaidrot šī vairāk nekā pirms simt gadiem, vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas tapušā uzsaukuma aktualitāti:
“Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā! Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!”
Nu, ko - “Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā!”...Kur vēl labāk pateikt?!
Jāteic, ka jau labu laiku sabiedrībā jūtami strāvojumi par atdalīšanos no “sistēmas”. Veidojas daudzas un dažādas grupas, kurām visām ir viens mērķis – atkratīties no parazītiem, kļūt maksimāli neatkarīgām no pirātu pārvaldītās sistēmas, dzīvot pārticībā, labklājībā un mierā. Grupu dalībnieki gan intuitīvi, gan apzināti vēlas radīt savu – laimes pasauli. Pasauli, kurā gods ir gods, tiesa ir taisnīga. Kur cilvēks cilvēkam ir brālis vai māsa, nevis vilks. Kur cilvēks cilvēkam lūko, kā palīdzēt, nevis, kā to izmantot. Un tas ir apsveicami un atbalstāmi. Bet ideja par jaunu – Taisnīguma un labklājības valsti - varētu apvienot tās visas. Un tajā būtu laipni aicināti visu tautību labas gribas cilvēki.
Es padalījos ar sapni. Tālāk – darbs juristiem un organizatoriem.
Un vēl - jaunajā valstī nebūtu vietas ne pirātiem, ne blēžiem, ne varmākām, ne sodomijas sludinātājiem. Tie visi paliktu ārpusē un varētu plēsties, kamēr viens otram pārkostu rīkli. Viņi varētu viens otru ievēlēt, krāpt, izmantot un apbalvot.
Bet mums... mums gar viņiem vairs nebūtu nekādas daļas. Mēs atkal dzīvotu SAVĀ – labklājības un laimes zemē. Utopija? Tā izklausās. Bet... Ja kāds man pirms trīsdesmit gadiem būtu stāstījis vai aprakstījis šodienas dzīvi Latvijā, tas izklausītos daudz neticamāk par manu sapni. Tātad – dzīve rāda, ka var kļūt reālas visneiedomājamākās lietas.
Kādēļ lai tā nenotiktu šoreiz – tikai ar “plus” zīmi?...
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
