Kad negribas apskatīt kopējo ainu, toties ļoti gribas to aprakstīt: selektīvā pieeja svešu valstu socioloģijai
N. Andersons05.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nav nekāds retums redzēt krieviski rakstošajos medijos selektīvus “datus” no Krievijas “oficiālajiem” (faktiski — propagandas) kanāliem, taču Ukrainas sabiedrības nomelnošanas tendencei dažreiz gadās pieslēgties arī tādiem cilvēkiem, no kuriem to it kā nevarētu gaidīt.
Piektdienas Dienā Andis Sedlenieks publicējis ārzemju notikumu apskata sleju ar nosaukumu “Socioloģija neatkarības gadskārtas priekšvakarā”, kas atsaucas uz Ukrainas socioloģijas firmas Reiting aptauju. Reaģējot uz nesen Kremļa publicēto, Vladimiram Putinam piedēvēto eseju, ka “ukraiņi un krievi esot vēsturiski viena tauta,” cita starpā Ukrainas iedzīvotājiem bija uzdots jautājums, vai viņi uzskata par pareizu izteikumu “українці і росіяни – один народ, який належить до одного історичного тa духовного простору” (jautājums speciāli atstāts oriģinālrakstībā).
Uz šo jautājumu 55% no respondentiem atbildējuši, ka pilnīgi noteikti ukraiņi un krievi nav viena tauta, kam būtu viena vēsturiskā un garīgā piederība. Tēzei piekrituši tikai 41% aptaujāto.
Toties Andis Sedlenieks no šiem acīmredzamajiem rezultātiem izdara pretēja rakstura secinājumus, ka “daudzi Ukrainas pilsoņi turpina simpatizēt Krievijai, turklāt viņu skaits ne tikai nesamazinās, bet pat sāk pieaugt. […] Iepriekš minētais ne tikai slikti saskan ar oficiālās Kijevas ģeopolitisko kursu uz Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi, bet arī liecina par to, ka Ukrainā tā arī nav izdevies izveidot vienotu politisko nāciju”.
Kā tad ir patiesībā? Tajā pašā Ukrainā visiem zināms, ka socioloģijas jēga ir parādīt ne tikai skaitļus, bet galvenokārt to dinamiku — kādā virzienā tie virzās. Jau pirms gada Razumkova centra (vēl pazīstamāks socioloģijas kantoris nekā Reiting) aptauja uzrādīja šādus “šokējošus” datus: ja nekavējoties tiktu izziņots referendums par Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā, tad PAR balsotu 57,9%, kamēr PRET — tikai 26,9% pilsoņu. Ievērosim: tas ir situācijā, kad Ukraina pat vēl nav sākusi formālo iestāšanās sarunu procedūru, kas ilgs aptuveni desmit gadus, tāpat kā mums!
Savukārt par vēsturisko mantojumu tās pašas Reiting aptaujas laikā, kuras rezultāti tika publicēti vienā reizē ar Anda Sedlenieka citētajiem, Ukrainas iedzīvotāji saka tā: senās Kijivas Rusas slāvu tautu konfederācijas (oriģinālā — Київська Русь, ko latviski nav nekāds pamats atveidot ar padomju laiku mākslīgo konstruktu “Krievzeme”) mantiniece esot Ukraina (75%), Krievija (8%) vai neviena no viņām (9%). 2008. gadā šie cipari attiecīgi bija 54%, 25% un 3%. Tāda, lūk, reālā dinamika Ukrainas iedzīvotāju vērtējumam par savu vēsturisko mantojumu.
Ukrainas iedzīvotāju faktisko attieksmi pret visu, kas nāk no Krievijas, ilustrē arī, piemēram, tāds sīkums: 63% ukraiņu pilnībā vai daļēji neatbalsta Sputņik—V vakcīnas apstiprināšanu vai lietošanu, un tikai 23% ir daļēji vai pilnībā par šīs vakcīnas legalizāciju laikā, kad vakcīnu joprojām pietrūkst.
Ļoti labu analīzi vienu dienu pirms tam, kad Andis Sedlenieks sacerēja savu tekstu, publicējis Petro Šuklinovs, viens no mediju grupas ЛIГА БiзнесIнформ redaktoriem, parādot “vidusmēra ukraiņa politisko portretu tagad un pirms 20 gadiem”. Tā 2001. gadā 32% iedzīvotāju Ukrainā uzskatīja — valstij jāapvienojas ar Krieviju, jādod krievu valodai otras valsts valodas statuss (44% plus vēl 37%, kas to pašu gribēja vismaz atsevišķos apgabalos). Turpretī uzlikt par pienākumu valsts amatpersonām runāt ukrainiski — tādu domu atbalstīja tikai 15% respondentu par spīti faktam, ka visa rakstveida dokumentācija Ukrainā vienmēr bijusi tikai ukrainiski un ierēdņiem valoda jāzina jebkurā gadījumā, lai rakstītu papīrus.
Gadu vēlāk 43% gribēja Krievijas un Ukrainas savienības izveidi, kamēr virzīties uz ES un NATO — tikai 16%. Bet 2003. gadā šie cipari bija attiecīgi jau 76% pret 7,5%. Ja būtu vēlreiz referendumā jābalso par Ukrainas neatkarību tā kā 1991. gadā, tad to darītu vairs tikai knapi puse no vēlētājiem.
Pārlecot uz 2021. gadu, Ukrainas un Krievijas apvienošanos jelkādā formā gribētu vairs tikai 6% iedzīvotāju, savukārt 89% vēlreiz balsotu par valsts neatkarību, ja tāda nepieciešamība būtu. 51% respondentu atbalsta eiroatlantisko integrāciju, tikai 12% — virzību atpakaļ uz Krieviju. 66% ir par valsts valodas pilnīgu nostiprināšanu un lietošanu visās sfērās (arī privātajā biznesā, klientu apkalpošanā, medijos, kino un teātrī utt.), pret — tikai 11%. Tēzei, ka Otro pasaules karu izraisīja kopīgi Hitlers ar Staļinu, iebrūkot Polijā pēc abpusējā Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas, par pareizu atzīst 48% Ukrainas respondentu, kam pretī ir 29%. Kaimiņvalsts līdera Putina politikai uzticas tikai 10% respondentu, neuzticas — 82%, utt.
Ukrainas tautas rietumniecisko nostāju (tieši tautas, ne politiķu nostāju) parāda pēdējās prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Prezidentu vēlot 2019. gadā, trīs populārākie kandidāti bija Volodimirs Zelenskis, Petro Porošenko, Jūlija Timošenko — trīs rietumnieciski orientējušies kandidāti, un tikai nepilnus 12% spēja savākt pretēju ģeopolitisku orientāciju pārstāvošais Jurijs Boiko. Uz Krieviju orientētie kandidāti pa visiem kopā spēja savākt ap 24% un nebija tuvumā otrajai kārtai, kurā cīnījās divi tautas vairākuma viedokli paudoši kandidāti — Porošenko un Zelenskis. Līdzīgs iznākums bija pēdējās Augstākās Radas vēlēšanās: no vismaz sešām partijām ievēlētie deputāti ir eiroatlantiski savā ārpolitikā, kamēr tikai divas prokremliskas partijas (Oppobloks un OPZŽ, ieskaitot Rabinoviču no Odesas) var atskaitīties Kremlim par astoņreiz mazāku mandātu skaitu un nulles ietekmi.
Ja Moldovā, Baltkrievijā, Armēnijā un pat Gruzijā prezidentu un parlamenta vēlēšanās vienmēr sacenšas prokremliskie un rietumnieciskie kandidāti, pie kam rezultātu ne vienmēr var prognozēt, tad Ukrainā jau ir citādi — te visi kaut cik jaudīgie politiskie spēki ir orientējušies uz ES un NATO, kamēr “vatainais” elektorāts ir sarūkošs un to pārdala arvien lielāks skaits ar sīkpartijām, kas vairāk ienīst nevis “pindosus un gejropiešus”, bet gan viena otru.
Kāpēc to visu ignorē Andis Sedlenieks? Cerēsim, ka viņam nebūs raksturīgi pagrābt pirmo, kas iekrīt acīs, un “pamatot” savu viedokli ar to. Tā dienu iepriekš savu sleju par ASV iekšpolitikas tendencēm viņš pamatojis ar socioloģijas datiem no “Bright Line Watch, kas ASV tiek uzskatīta par nopietnu kompāniju…”. Patiesībā tā nav pat kompānija, bet gan pirms gadiem pieciem dibināta privāta biedrība, kas cenšas nodarboties ar “smadzeņu tanka” funkcijām un nestāv ne tuvu īstajām socioloģijas un tirgus pētniecības firmām Nielsen, Gallup, Harris Poll un pat ne Pew Research.
Ne ASV, ne Ukrainas gadījumā skaļu secinājumu balstīšana uz vienas aptaujas cipariem, vienlaikus neaplūkojot to dinamiku no iepriekšējiem gadiem, nedos saprotamu ainavu. Savukārt attiecībā uz vienotas politiskās nācijas dzimšanu Ukrainā kādreiz izskanēja humoristisks teiciens (un tam autori nebija pat odesieši): “Ukrainas valstiskums ir mēģinājums sakausēt vienā valstī Kalugas guberņu ar Lietuvas Republiku.”
Lai cik savdabīgs nebūtu šāds uzdevums, ar katru gadu tas izdodas arvien labāk.
Vēl par šo tēmu: Kā Ukrainas prezidents ar vienu palīgteikumu atsēdināja Putinu, un kā Kremlim pēc tam nācās murgus sacerēt par “ukraiņu un krievu vienotību” https://pietiek.com/raksti/ka_ukrainas_prezidents_ar_vienu_paligteikumu_atsedinaja_putinu,_un_ka_kremlim_pec_tam_nacas_murgus_saceret_par_ukrainu_un_krievu_vienotibu/
Avoti:
https://www.diena.lv/raksts/viedokli/dienaskomentars/amerikanu-secesijas-regs-14265703
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
