Iesaki rakstu: 
Š.g. 17. augustā plkst. 15;00 iepazinos ar ziņām Latvijas masu medijos (lsm.lv un Facebook Jēkabpils Radio1 lapā) par policijas amatpersonām piemērotajiem disciplinārsodiem Rusiņa lietā. Rakstā bija minēts, ka sodītas piecas Valsts policijas amatpersonas par savu dienesta pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu pienākumu pildīšanu, kā rezultātā ir iestājušās smagas sekas, t.i. sievietes nāve.
Šajā gadījumā viena Valsts policijas amatpersona sodīta ar pazemināšanu amatā, bet pārējām Valsts policijas amatpersonām izteikti brīdinājumi, rājieni un aizrādījumi. Manā ieskatā šie sodi pēc policijas darbinieku pārbaudēm ir neadekvāti mazi, un uzskatu, ka par amatpersonas dienesta pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu darbu, kā rezultātā iestājas smagas sekas, ir piemērojams bargāks sods vai kriminālatbildība.
Apkopojot savus uzskatus, uzrakstīju Facebook Jēkabpils Radio1 lapā komentāru zem raksta “Sievietes slepkavība Jēkabpilī” ar aicinājumu cilvēkiem neklusēt un doties protestēt, izvēloties sev pieņemamu protesta veidu (diskutējot, informējot citus sabiedrības locekļus, utt.), ievērojot vispār pieņemtās sabiedrības normas un Latvijas republikas likumdošanu.
Plkst. 16:00 ierados pie Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa Jēkabpilī, Brīvības ielā 122 un novietoju izgatavotos plakātus, netraucējot nevienam. Nekavējoties pie manis no policijas iecirkņa izskrēja četri policijas darbinieki, nestādoties priekšā, aicināja mani pārtraukt manas nelikumīgās darbības (Valsts policijas darbinieku subjektīvā ieskatā) un doties līdzi uz policijas iecirkni.
Paralēli notikumiem ieinteresēta sieviete (man nezināma persona) pienāca man klāt un jautāja par notiekošo, un es viņai sniedzu objektīvu informāciju un iepazīstināju ar plakāta saturu, kā arī atbildēju uz viņas jautājumu. Pēc mirkļa policijas darbinieki mani nogāza uz zemes, pielietojot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un saslēdzot roku dzelžos.
Tiku nogādāts policijas iecirknī paskaidrojumu sniegšanai un aizturēts uz četrām stundām policijas izolatorā. Pie paskaidrojumu sniegšanas policijas amatpersona L. Austriņš negribīgi man ļāva sazināties ar advokāti Annu Nori, ar kuras palīdzību pēc sniegtās konsultācijas atguvu savas optiskās brilles, kas man ir nepieciešamas, jo esmu redzes invalīds.
Policijas darbinieki ļoti labi apzinājās par manu invaliditāti, jo bija pie mantu izņemšanas atraduši manā naudas makā invalīda apliecību un optiskās brilles, kuru izņemšanu arī bija fiksējuši attiecīgajā protokolā, bet pēc vairākiem maniem lūgumiem atteica man izsniegt brilles, lai varētu sevi aizstāvēt (iepazīties ar lietas materiāliem) pie paskaidrojumu sniegšanas.
Paskaidrojumu sniegšanā notikumu vietā un policijas telpās vairākkārtīgi uzsvēru un informēju policijas darbiniekus, ka notikušais nav protesta akcija, bet gan manis viena paša objektīvi publiski pausts viedoklis.
Valsts policijas uzskatā tiesiskais pamats manai saukšanai pie administratīvās atbildības – Par sapulcēm, gājieniem un piketiem 1. panta ceturtā daļa: pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem, transparentiem vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus (piemēram, par dažādiem sabiedriski nozīmīgiem politiska, ekonomiska un sociāla rakstura jautājumiem), bet kuru gaitā netiek teiktas runas vai uzrunas.
Uzskatu, ka minētā LR Administratīvā likuma pārkāpumā neesmu sodāms, jo neteicu ne runas, ne aicinājumus man pievienoties, bet biju informējis apkārtējo sabiedrību (arī garām ejošo sievieti) par publiski pieejamu informāciju. Un paudis savu brīvu viedokli.
Protesta akcija nav notikusi plkst. 17;00, kas bija lasāms manā komentārā Facebook. Minētajā laikā pēc Valsts policijas amatpersonas teiktā nebija ieradusies neviena persona. De facto tiku aizturēts plkst. 16;10, un atbrīvots no administratīvā apcietinājuma plkst. 19;47, rezultātā fiziski nevarēju piedalīties minētajā protesta akcijā, bet gan biju vienatnē plkst. 16;00 paudis savu viedokli, atsaucoties uz LR Satversmes 100. pantu, kas dod man iespēju sev pieņemamā veidā paust brīvu viedokli, nevienu neaizskarot, ievērojot visas sabiedriskās kārtības pieņemamās normas un LR likumdošanu.
Rezultātā esmu sodīts par neatļautu protesta akciju rīkošanu ar izteiktu BRĪDINĀJUMU un nepakļaušanos policijas darbiniekiem ar piemērotu naudas sodu 100 eiro. Minētie sodi ir apstrīdēšanas stadijā. Uzticos Valsts policijas augstākstāvošām amatpersonām un administratīvajai tiesai uz viņu objektivitāti, izvērtējot visus notikušā apstākļus.
Kas ir vārda brīvība, ja ne, paužot savu viedokli un neklusējot par sabiedrībai nozīmīgiem procesiem? Mans nodoms nav aicināt apkārtējo sabiedrību uz masu protestiem vai nekārtībām. Mans nodoms ir aicināt sabiedrību neklusēt un izteikt savu viedokli sev pieņemamā veidā – ievērojot vispār pieņemtās sabiedrības normas, lai ierēdņi mūsos ieklausās un sāk rīkoties vai pamet darbu valsts pārvaldē. Mana viedokļa paušanas mērķis ir dzīvot labākā valstī.
Prieks, ka Jēkabpils Valsts policijas darbinieki ir kibernoziegumu speciālisti, veicot apzinīgi savus pienākumus, pētot Facebook ierakstus par objektīvi vērstu kritiku pret sevi un tērējot valsts resursus. Lai gan tajā pašā laikā varētu cīnīties ar naida runu interneta vidē. Vai arī ietu uz mežu un meklētu Rusiņu, lai sabiedrībai būtu drošāka apkārtējā vide.
P.S. Video materiālu no Valsts policijas darbinieku Body kameras nevaru pievienot, jo esmu ar savu parakstu apstiprinājis ierobežotas pieejamības informācijas neizpaušanu.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
