Kā uztvert fantāzijas par esošās "sistēmas" izmainīšanu un jaunas valsts izveidi

Tas ir pozitīvi, ka cilvēki domā, kā labot nebūšanas valstī, un arī man dažos drūmos un varbūt dažos jaunības brīžos ir bijušas līdzīgas domas. Visos laikos būs pa kādai grupiņai cilvēku, kas lolos tādas fantāzijas. Ļoti retu reizi diemžēl šīs fantāzijas piepildīsies, daudz kas tiks iznīcināts, daudzi aizies bojā, daudzas gadu desmitiem slīpētas kārtības tiks īsā laikā neatgriezeniski sagrautas, un visa vietā tiks radīta varbūt īslaicīga anarhija, un tad vēl nežēlīgāka mežoņu pārvaldīta "sistēma". Un starp citām valstīm mītošai tautai bez jauno "sistēmu" nosargāt spējīgas armijas tas visdrīzāk nozīmēs drīzu suverenitātes galu. Bet es te negribu daudz kavēties pie šī maz iespējamā un daudziem droši vien labi zināmā scenārija. Es gribu tikai atzīmēt šādu fantāziju neleģitimitāti.

Murdziņiem par "sistēmas" sagraušanu un nomaiņu pamatā ir ļoti primitīvs priekšstats par to, kas veido "sistēmu", kam tā kalpo un kāpēc tā ir tāda — neideāla. Godīgi sakot, šādi "sistēmas" nomainītāji ir tādi paši globālisti tehnokrāti, kuri ir savā šaurpierībā izdomājuši, ka zina labāk par visiem pārējiem, kā būs labāk visiem pārējiem. Un ka viņiem ir kādas tiesības pārējiem uzspiest šo pašu izdomāto jauno kārtību jebkādiem iespējamiem līdzekļiem. Un nevajag sev stāstīt, ka kāds jaunās "sistēmas" atribūts (piemēram, radikāla decentralizācija) leģitimē tās uzspiešanu.

Pati fantāzija — iedomātais galamērķis — stāvoklis, kurā, pateicoties kaut kādai jaunai politiskai iekārtai, lielākajai daļai tautas būs sajūta, ka vara patiešām kalpo tautai un ka tādējādi "tautai ir teikšana" ir pavisam objektīvi iespējams stāvoklis. Kas nav iespējams, ir nonākšana no jebkādas esošas sistēmas uzreiz pavisam citā, visu sabiedrību radikāli citādāk politiski organizējošā stāvoklī ar tiesiskiem līdzekļiem. Runa nav tikai par kaut kādu esošās valsts likumu pārkāpšanu (ja likums prasa rīkoties netaisnīgi, tad likums ir jāpārkāpj — tas būtu sīkums). Runa ir par daudzu cilvēku pievilšanu, sagraujot to, uz ko paļaujoties viņi ir iekārtojuši savas dzīves.

Ja jaunās sistēmas pirmais solis ir sagandēt tūkstošiem cilvēku dzīves, izjaucot viņu plānus, piemēram, par iespēju sūtīt bērnus skolā, saņemt veselības aprūpi, pensiju, tad kāpēc lai cilvēki tai uzticētos, kāpēc lai cilvēki vēlreiz sāktu būvēt tur savas dzīves no jauna, ja ar šo vienu precedentu ir ieviesta "tradīcija" reizēm "visu" pārskatīt? Ja viena paaudze "sistēmu" var nomainīt, kādas ir šīs paaudzes tiesības prasīt no nākamās, lai tā neievieš savu vēl jaunāku un vēl "labāku" piedāvājumu?

Konservatīvisma leģitimitāte slēpjas tajā, ka netiek iznīcināts labais mantojums. Mēs neiznīcinājām savu priekšteču atstāto, tātad, ja nākamie tomēr izvēlēsies revolūcijas ceļu, viņi būs pirmie un nesīs par nodarījumu visu atbildību. Kad saprot šo "sistēmas" nomaiņu cenu, tad arī sāk apjēgt jebkādu esošajā sistēmā pieņemtu likumu faktisko svaru un tad tiem pieiet ar citu atbildības sajūtu.

Sistēma neieviešas vienā dienā, visiem reizē izlasot sistēmas ieviešanas instrukciju likumos. Pirms jebkuras sistēmas, kas nav totalitāras varas uzspiesta, vienmēr ir pastāvējusi cita sistēma, kuras būtība ir iemiesota cilvēku paražās, praksēs, iedibinājumos. Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka likumi ir dzīvi (uz tiem regulāri atsaucas, tos pārlasa) ļoti nelielā mērā. Lielākā daļa likumu vienkārši krāj putekļus.

Lai arī starp likumdevējiem mēdz būt "programmētāji", kuriem patīk nokodēt arī nevienam nevajadzīgas iespējas, proti, likumdevēji, kas izstrādā likumus vienkārši tāpēc, lai būtu izstrādājuši kādu likumu, vairums likumu tomēr top tikai tajās sabiedrības darbošanās vietās un dimensijās, kur aktīvi tiek atklātas jaunas iespējas, tiek mēģināts ierobežot kādu netaisnīgu neregulētā stāvokļa izmantotāju, kur taisnīgs regulējums vēl nav sasniegts. Tur, kur taisnīgs regulējums ir sasniegts un kur nelieši nemēģina tādu izjaukt, likumi pamazām tiek aizmirsti. Bet cilvēki tāpēc nepārstāj tos ievērot. Rakstītos likumus aizvieto prakses un iedibinājumi, kas rodas sabiedrībai reaģējot uz likumu.

Ja likumi ir tādi kā šķēršļi pļavā, tad prakses un iedibinājumi ir ap tiem iestaigātās taciņas. Kad šķēršļus pēc daudziem gadiem aizvāc un likumi ir bijuši labi, cilvēki turpina staigāt pa iestaigātajām taciņām. Kad vienu valsti nomaina jauna, tā var izvēlēties ērtības labad vairumu likumu formāli atstāt vietā, bet ar to nebūs gana, ja būs noārdītas iepriekš iestaigātās taciņas, un tas diemžēl nereti notiek, kad nomaina "sistēmu".

Noturīga un tiesiska valsts ir tāda, kas nejaucas atklātajās taciņās (kas visas ir tādi kā kompromisi, taisnīgākā iznākuma receptes). Noturīga valsts ir tāda, kas veidota no taciņām, kuras pastāv arī bez redzamiem, varas uzliktiem šķēršļiem (likumiem).

Aicinātājiem uz kaut kādu radikāli citādāku tautvaldību (jāatzīst, ka neesmu iepazinies ne ar vienu radikālo piedāvājumu detaļās; mani iebildumi ir par jebkādas sistēmas civilizētas un jaunajai sistēmai leģitimitāti nelaupošas nomaiņas neiespējamību) jāsaprot, ka vienīgais taisnīgais veids, kā var kaut kā radikāli mainīt "sistēmu", ir būvējot to daudzu gadu, varbūt pat paaudžu garumā no apakšas, sākot ar savu ciemu, savu pagalmu, savu priekšpilsētu.

Ja grib ko mainīt lielākā mērogā, tad ir jāspēlē pēc Latvijas Republikas Satversmes noteikumiem, jo tas ir visaugstākais mūs vienojošais likums, kura ievērošanu mēs varam prasīt no visiem debates dalībniekiem. Ja jūs neatzīstat šos spēles noteikumus, pēc kādiem visiem saistošiem noteikumiem jūs grasāties spēlēt? Pēc tiem pašiem, pēc kuriem spēlē globālisti?!

Ko nozīmē spēlēt pēc Latvijas Republikas Satversmes noteikumiem? Tas nozīmē sacensties ideju artikulācijā, piedalīties vēlēšanās, balsot vēlēšanās un cīnīties par iespēju realizēt šīs idejas tiktāl, cik piedāvātie likumprojekti ir pieņemami vairākumam Saeimas, tiktāl, cik sabiedrība tos saprot un pieņem. Nevajag mēģināt atrisināt izjustu netaisnību ar netaisnību.

Mēs esam mantojuši visiem saistošus spēles noteikumus — Satversmi. Ja mēs no tiem atteiksimies šajos laikos (kad baznīca vairs netiek universāli atzīta), tad mēs pazaudēsim ne tikai vienīgo kopīgo priekšrakstu ar visiem saviem tautiešiem, bet arī pēdējo trumpi attiecībā pret pašreizējās "sistēmas" puves galvenajiem vaininiekiem — tehnokrātiem, jo paši būsim kļuvuši par tādiem — sava ģenerālplāna uztiepējiem.

P.S. Es centīšos tikt kādā vēlēšanu sarakstā kandidēšanai uz 14. Saeimu.

Novērtē šo rakstu: