Iesaki rakstu:

Latvijā virmo diskusijas par vÄ“sturi un tās mācÄ«šanu skolās. PÄ“c jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vÄ“sture netiks mācÄ«ta atsevišÄ·i no citām disciplÄ«nām/zinātnÄ“m. ArÄ« atsevišÄ·a Latvijas vÄ“sture ne, bet tā tiks mācÄ«ta pasaules vÄ“stures kontekstā. Lai plašÄkai publikai palÄ«dzÄ“tu saprast diskusiju, vÄ“lÄ“tos dalÄ«ties ar to, kas ir vÄ“sture, kāpÄ“c tā jāmāca un kādu vÄ“sturi vajadzÄ“tu mācÄ«t mÅ«su skolās.

Esmu vÄ“sturnieks pÄ“c izglÄ«tÄ«bas (specializÄ“jos Austrumeiropas vÄ“sturÄ“ ar uzsvaru uz Baltijas vÄ“sturi), pensionÄ“ts akadÄ“miskais bibliotekārs pÄ“c amata. Augstskolā mācÄ«ju vÄ“sturi sešus gadus. 

Kas ir vēsture?

VÄ“sturnieki nav vienās domās par to, kas ir vÄ“sture. RespektÄ«vi, nav vienas vienkāršas definÄ«cijas. Viena lietderÄ«ga definÄ«cija bÅ«tu, ka vÄ“sture ir “the record of the past experiences of humankind, based upon surviving evidence (or records)”.  ŠÄ«s liecÄ«bas var bÅ«t rakstiskas, mutvārdu vai fiziskas (piemÄ“ram, arheoloÄ£iskie izrakumi). Bez šiem avotiem mÅ«su zināšanas par pagātni bÅ«tu ļoti vājas.

Taču vÄ“sture ir daudz vairāk nekā faktu kopojums. Manuprāt, to varbÅ«t varÄ“tu salÄ«dzināt ar arhitektÅ«ru. ArhitektÅ«rā ir svarÄ«gi zināt praktiskas un tehniskas lietas, t.i., inženieru zinātnes, bet arhitektÅ«ra ir arÄ« māksla. Tāpat ir ar vÄ“sturi. Tai arÄ« jārāda saikne starp notikumiem, ieskaitot, piemÄ“ram, iemeslus un kā agrākie notikumi veidojuši vÄ“lāk notikušo.

VÄ“sturniekam uzmanÄ«gi jāstudÄ“ ne tikai liecÄ«bas, lai uzzinātu, kuri fakti ir pareizi (ja tas ir izdibināms), vai tikai daļēji pareizi, kā arÄ« mÄ“Ä£ināt izdibināt, kuru faktu trÅ«kst, bet pāri visam viņam vai viņai jātulko fakti, lai palÄ«dzÄ“tu mums labāk saprast pagātni. VÄ“sturniekam jācenšas ne tikai attÄ“lot, kas notika un kā tas notika, bet arÄ« kāpÄ“c. Darot šo, viņam ne tikai jāsaredz citu aizspriedumi (vai subjektivitāte), bet arÄ« jāapzina savÄ“jie. Vienalga, cik objektÄ«vs viņš ir, pÄ“tnieks ir laikmeta un vietas, kurā viņš dzÄ«vo, iespaidots – no tās vÄ“rtÄ«bām, attieksmÄ“m/nostājām un lietu saprašanas.

VÄ“sturniekiem arÄ« jācenšas izvairÄ«ties no tā. Proti, ir attaisnojami dažreiz saredzÄ“t pagātni no šodienas redzesloka vai perspektÄ«vas, bet jāsaredz lietas, kā tās Ä«sti notika pagātnÄ“, vai tas mums patÄ«k vai ne. PiemÄ“ram, nevajag iedomāties, ka šodienas redzesloks vai motivācijas piemita cilvÄ“kiem pagātnÄ“ – piemÄ“ram, ka cilvÄ“ki domāja “nacionāli”, kad Ä«stenÄ«bā viņi saredzÄ“ja pasauli no lokālās perspektÄ«vas, kur galvenā lojalitāte bija Ä·Ä“niņam, nevis kādai noteiktai etniskai grupai. Cits piemÄ“rs – Amerikā un vispār Rietumos akadÄ“miskās aprindās pÄ“c Otrā pasaules kara bija tieksme “samest” Krieviju un Austrumeiropu kopā. Tas pareizi atspouļoja pÄ“ckara politisko situāciju, bet vÄ“sturiski neatbilst patiesÄ«bai, jo Austrumeiropa – vismaz Centrāleiropa, ieskaitot Baltijas telpu, piederÄ“ja pie Rietumu civilizācijas jau gadu simteņos.

Ir dabiski, ka, lai arÄ« vÄ“sture ir pamatota faktos, bÅ«s citādu faktu interpretācijas, kas atšÄ·irsies un mainÄ«sies, t.i., katrai paaudzei bÅ«s sava interpretācija un saprašana par vÄ“sturi. Tā, piemÄ“ram, visi zinām, ka bija Pirmais un Otrais pasaules karš. Tie ir fakti. Bet kāpÄ“c tie sākās, notikumu nozÄ«mei ir dažādas interpretācijas. PiemÄ“ram, pats uzskatu ka Pirmais pasaules karš savā ziņā bija pilsoņu karš Rietumu civilizācijā, kuras rezultāts bija – sabruka vecas (radniecÄ«gas pat Ä£imenes lÄ«menÄ«!) monarhijas (Vācija ar savu koloniālo impÄ“riju, Habsburgu impÄ“rija, Krievijas impÄ“rija…), bet Otrais pasaules karš bija tā turpinājums (angļu vÄ“sturnieks A.J.P. Taylor lÄ«dzÄ«gi domā par Otro pasaules karu). Rezultāts – sabruka vecās Eiropas impÄ“rijas, kuras valdÄ«ja pār pasauli gandrÄ«z 500 gadu. UzvarÄ“ja nomale vai ārpus Eiropas valstis – Amerika un Krievija. Tā ir subjektÄ«va interpretācija, cita perspektÄ«va, bet ir arÄ« objektÄ«vais – bija kari, tie plosÄ«jās pasaules mÄ“rogā utt.

VÄ“stures gaitā bijušas vairākas filozofiskas pieejas tai. TrÄ«s galvenie bÅ«tu cikliskais, providentiskais un progresa skats uz vÄ“sturi. Cikliska pieeja saskata, ka visa vÄ“sture atkārtojas ciklos. Vārdi, datumi un cilvÄ“ki varbÅ«t mainÄ«sies, bet periodiski tas, kas reiz notika, atkārtosies atkal. Providentiska vÄ“stures filozofija uzsver Dieva loma vÄ“sturÄ“ un cilvÄ“ka dzÄ«vÄ“ vispār. Progresa filozofija modernajos laikos (kopš ApgaismÄ«bas) ir bijusi vispopulārākais skats uz vÄ“sturiskiem notikumiem. Proti, cilvÄ“ce pastāvÄ«gi kļūst arvien labāk un labāk civilizÄ“ta ar katru paaudzi. Ik paaudze it kā bÅ«vÄ“ uz iepriekšÄ“jās paaudzes panākumu pamata un veido labāku pasauli.

Šai filozofijai daļēji ir taisnÄ«ba – sevišÄ·i, kas attiecas uz tehnoloÄ£isko progresu. Bet kā lai izskaidrojam, piemÄ“ram, nacismu? Vācija bija viena no civilizÄ“tākajām zemÄ“m 20. gadsimtenÄ«, tomÄ“r ieslÄ«dÄ“ja barbarismā un masu slepkavÄ«bās. Viens progresa skats uz vÄ“sturi bija marksisms, kas pamatā uzsvÄ“ra ekonomisko lomu vÄ“sturÄ“. Galu galā daži  uzsver indivÄ«da lomu vÄ“sturÄ“, uzsverot, ka “lieli vÄ«ri” nosaka cilvÄ“ces gaitu vÄ“sturÄ“.

Tāpat kā ir dažādas vÄ“stures filozofijas, ir arÄ« dažādas pieejas vÄ“stures pÄ“tÄ«šanai un mācÄ«šanai. PiemÄ“ram, varam dalÄ«t vÄ“sturi hronoloÄ£iski, t.i., ar “laika perspektÄ«vu”. PiemÄ“ram, dalām vÄ“sturi senvÄ“sturÄ“, viduslaikos un modernajos laikos. Jāuzsver, ka šie laika dalÄ«jumi ir derÄ«gi tikai Rietumu civilizācijai, bet ne vienmÄ“r atbilst vÄ“sturiskajai patiesÄ«bai citām civilizācijām, piemÄ“ram, Japānai, kur feodolālais laiks (viduslaiki) beidzās tikai 19. gadsimteņa vidÅ«.

Ir arÄ« svarÄ«gi nedomāt, ka šie pieņemtie laika atdalÄ«jumi ir totāli. DrÄ«zāk tās ir saites garā Ä·Ä“dÄ“. Katrs laikmets ir savienots ar agrāko. Tā, piemÄ“ram, Amerikas revolÅ«cija 1776. gadā un jaunas demokrātijas tradÄ«cijas, kas izveidojās tajā, ir tieši saistÄ«ta ar agrākiem notikumim Anglijā (lÄ«dz pat viduslaikiem) un Eiropā (piemÄ“ram, ApgaismÄ«bā).

MÄ“s varam pieiet vÄ“stures studÄ“šanai arÄ« no Ä£eogrāfijas perspektÄ«vas – piemÄ“ram, studÄ“t kādu pašreizÄ“jo vietu vai valsts vÄ“sturi, vai agrāk pastāvošo valstu (piem., Amerikas, Anglijas, Krievijas vai  Romas vÄ“sturi).

MÄ“s varam pieiet vÄ“stures studÄ“šanai tematiski,proti, studÄ“t politisko, sociālo, intelektuālo, kulturālo, ekonomisko, militāro, diplomātisko vai citu vÄ“sturi – pat Ä£imenes vÄ“sturi (angliski – geneology). Uzlabot lielus robus mÅ«su saprašanā par vÄ“sturi varam arÄ«, pÄ“tot, piemÄ“ram, sievietes lomu vÄ“sturÄ“ utt.

Visbeidzot, domājot par to, kas ir vÄ“sture, ir jautājums – kur pieder vÄ“sture kā zinātne. Daži saka, ka tā ir sociālā zinātne, citi – humanitāra zinātne. PersonÄ«gi domāju, ka tā atrodas kaut kur pa vidu abiem – savā veidā kā tilts starp abiem.

Kāpēc studēt vēsturi?

Ir jautājums – kāpÄ“c studÄ“t vai mācÄ«t vÄ“sturi?

Dažreiz varbÅ«t daudzi no mums domā, ka dzÄ«ve gandrÄ«z vai iesākas tikai tad, kad parādāmies šajā pasaulÄ“, ka tas, kas notika pirms tam, nav svarÄ«gs. Taču tā nav. MÄ“s visi piedzimstam noteiktā laikā un vietā. Viss, kas notika pirms mÅ«su parādÄ«šanās, iespaido mÅ«s un pasauli, kurā dzÄ«vojam – mÅ«su vÄ“rtÄ«bas, ticÄ“jumus, vai dzÄ«vojam brÄ«vÄ«bā vai verdzÄ«bā, esam bagāti vai nabagi utt. Visi esam daļa no continuum – tas, kas notika pirms mums, dziļi iespaido mÅ«s un palÄ«dz veidot pasauli, kurā dzÄ«vojam. Daži rakstnieki norādÄ«juši, ka atmiņa ir katram cilvÄ“kam, vÄ“sture ir visai cilvÄ“cei. Kas notiek cilvÄ“ka bÄ“rnÄ«bā, bieži izskaidro viņa vÄ“lāko dzÄ«vi. Tāpat tas, kas notika cilvÄ“ces bÄ“rnÄ«bā, var palÄ«dzÄ“t saprast tagadni. Visi esam pagātnes mantinieki, iemantojuši tās idejas un ticÄ“jumus, iestādes, kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bas, zinātnes atklājumus un tehnoloÄ£ijas.

VÄ“sture ir cilvÄ“ces kolektÄ«vie piedzÄ«vojumi. Tā var palÄ«dzÄ“t mums saprast tagadni un varbÅ«t izvairÄ«ties no dažu pagātnes kļūdu atkārtošanas. Spāņu filozofs Santajana teica: “Tie, kuri nevar atcerÄ“ties pagātni, ir notiesāti to atkārtot.” Vai tas ir pareizi vai ne, pagātne ir atstājusi mums problÄ“mas, ar kurām saduramies šodien, un tās ir jāatrisina. Pagātnes studijas var palÄ«dzÄ“t mums labāk saprast tagadni, lai sagatavotu mÅ«s nākotnes problÄ“mu risināšanai.

VÄ“stures mācÄ«ba skolās, ja skolÄ“ni tiek iepazÄ«stināti ne tikai ar faktiem, bet arÄ« ar viedokļu dažādÄ«bu, var palÄ«dzÄ“t jaunajiem pilsoņiem veidot kritisko domāšanu. Ja tas palÄ«dz viņiem “iegÅ«t prasmi veidot savu attieksmi pret bÅ«tiskiem notikumiem” vai jautājumiem vÄ“sturÄ“, “argumentÄ“t un aizstāvÄ“t savu viedokli“, arÄ« palÄ«dz uzlabot komunikācijas spÄ“jas, kas palÄ«dzÄ“s jaunajiem cilvÄ“kiem visu mūžu.

Kāda vēsture jāmāca Latvijas skolās?

Globālā laikmetā, kurā visi  dzÄ«vojam, bÅ«tu nepieciešams visiem bÅ«t kaut kādām pamatzināšanām par pasaules vÄ“sturi. Latvija ir tikai maza daļa no pasaules. MÅ«sdienu globālajā ciemā, kad pasaule kļūst arvien mazāka un mazāka, kad tautas nonāk arvien tuvākā kontaktā, bÅ«tu svarÄ«gi zināt ne tikai par mÅ«su civilizāciju, bet arÄ« par citām, par mÅ«su lÄ«dzcilvÄ“kiem, kuru piedzÄ«vojumi, kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bas un ticÄ“jumi bieži krasi atšÄ·iras no mÅ«sÄ“jiem. Jāpiemin arÄ«, ka mÅ«su pašu, t.i., Rietumu civilizācija un kultÅ«ra vÄ“stures gaitā nav pastāvÄ“jusi pilnÄ«gā izolācijā, bet iespaidojusi un tikusi ietekmÄ“ta no citām civilizācijām, piemÄ“ram, islāma vai musulmaņu civilizācijas (piem., islāma devums renasansei ir liels).

Ja tas ir pareizi, kāpÄ“c lai skolās nemācām tikai pasaules vÄ“sturi? Domāju, kā tauta un kā valsts esam daļa no Rietumu civilizācijas. Esam bijusi daļa no tās cauri gadu simteņiem. LÄ«dz ar to mÅ«su piedzÄ«vojumi, vÄ“rtÄ«bas, ticÄ“jumi, ideāli, tradÄ«cijas un iestādes ir bijušas stipri ietekmÄ“tas vai veidotas tās iespaidā. Lai saprastu mÅ«su mantojumu, ir svarÄ«gi arÄ« mācÄ«t par civilizāciju, pie kuras piederam.

Visbeidzot domāju, ka bÅ«tu svarÄ«gi latviešiem un cittautiešiem Latvijā (ne tikai skolÄ“niem) iedot vismaz pamatzināšanas par mÅ«su kultÅ«ru, vÄ“rtÄ«bām, tradÄ«cijām, kurām ir saknes vÄ“sturÄ“, lai sevi saprastu.

Itāļu sociologs Franco Ferraritti savā grāmatā Kāre aizmirst (The Temptation to Forget) nodaļā par holokaustu saka: “Memory preserves. But it also recreates. It is endowed with a dynamic aspect. It develops. It preserves the image of the past, but also makes the future grow and guarantees it. To attack and damage the memory of a people means to attack its roots, puts its vitality at risk along with the bases of its identity, community, ability to make history.”

Domāju, ka vÄ“l labāk to ir pateikusi mÅ«su bijusÄ« prezidente Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga: “VÄ“sture manā izpratnÄ“ ir neatkarÄ«gas nācijas viena no nepieciešamÄ«bām. Savas tautas, savas valsts, savas nācijas vÄ“sture ir neatņemama daļa no nacionālās pašapziņas, no nacionālas sevis izpratnes. Tā ir nepieciešama, lai uz pagātnes kā pamata varÄ“tu veidot tagadni un nākotni. VÄ“stures izpratne pÄ“c iespÄ“jas objektÄ«vi ir nepieciešama arÄ« sabiedrÄ«bas kopÄ«go piederÄ«bas sajÅ«tu veidošanai, agrāko konfliktu vai pretrunu nolÄ«dzināšanai, sāpÄ«go pāridarÄ«jumu izpratnei un ar laiku arÄ«, ja ne piedošanai, tad samierināšanas procesam.”

Ne par velti, kad kāda zeme ir okupÄ“ta vai kāda tauta vai citu cilvÄ“ku grupa paverdzināta, viena no pirmajām lietām, ko tie, kuri valda, mÄ“Ä£ina izmainÄ«t, ir grupas vÄ“stures atmiņa. Kā vÄ“sturnieks Guntis ZemÄ«tis pareizi norādÄ«jis: “VÄ“sture lielā mÄ“rā ir mÅ«su kolektÄ«va atmiņa, un tā lielā mÄ“rā nosaka mÅ«su izpratni, kas savukārt ietekmÄ“ cilvÄ“ka uzvedÄ«bas modeli.” Latvieši un citas tautas Eiropā un pasaulÄ“ (piemÄ“ram, afroamerikāņi) cieta no šÄ« sagrozÄ«tā vai pat “bez vÄ“stures” lāsta ilgus gadsimteņus. ArÄ« Markss runāja par vÄ“sturiskām un “bezvÄ“sturiskām” tautām, kas Ä«stenÄ«bā nav patiesÄ«ba. Nav taisnÄ«ba, ka tautas bez savām valstÄ«m nav spÄ“lÄ“jušas lielu lomu pasaules vÄ“sturÄ“. Ebreji 2000 gadu bija bez valsts, bet vai kāds var apgalvot, ka viņiem nav savas vÄ“stures un ka tauta nav spÄ“lÄ“jusi lielu lomu vÄ“sturÄ“? Tas pats sakāms par velsiešiem, albāņiem, armēņiem un par latviešiem (kaučt vai mÅ«su strÄ“lnieki). ArÄ« Baltijas telpa ir spÄ“lÄ“jusi svarÄ«gu lomu Eiropas vÄ“sturÄ“. PiemÄ“ram, agrajos modernajos laikos, pÄ“c Livonijas valsts krišanas, izcÄ“lās cīņa par Dominium Mare Balticum, proti, kurš kontrolÄ“s Baltijas telpu, kurā tika iesaistÄ«ta Zviedrija, Dānija, Polija-Lietuva un Krievija.

Otrkārt, jebkurā Rietumu demokrātijā kā minimums ir nepieciešamas valsts vÄ“stures (un valsts valodas) zināšanas. Saprašana par tās lomu sabiedrÄ«bas saliedÄ“šanā un ieceļotāju integrācijā vispār ir ļoti svarÄ«ga un kļūst arvien svarÄ«gāka mÅ«sdienās multikulturālā Eiropā (arÄ« Amerikā, Kanādā un Austrālijā).

Kā tad lai māca Latvijas vēsturi?

Daži sakot, ka nevajagot mācÄ«t atsevišÄ·i, jo galu galā Latvija ir daļa no Eiropas un pasaules. CilvÄ“ki, kuri ir studÄ“juši un pÄ“tÄ«juši Latvijas vÄ“sturi, labi zina, ka nedz Latvija, nedz vairākums citu vietu pasaulÄ“ nav veidojušÄs pilnÄ«gā izolācijā. Skaidrs, ka Latvija ir bijusi daļa no Eiropas un notikumiem tur – gan pirms senlatviešu cilšu iekarošanas, gan noteikti pÄ“c tam. PieminÄ“t var kaut vai krusta karus, vācu Drang nach Osten, feodālismu, Romas Katoļu baznÄ«cu, Hanzas savienÄ«bu, reformāciju, Lielo Ziemeļu karu, ApgaismÄ«bu (piem., GarlÄ«bs MerÄ·elis) un nacionālisma kustÄ«bas izplatÄ«šanos Eiropā (ieskaitot mÅ«su tautas atmodu), marksismu (piem., Jaunā strāva), Krievijas revolÅ«ciju, Pirmo un Otro pasaules karu un sekojošas okupācijas utt. Bet tas nenozÄ«mÄ“, ka nevar mācÄ«t valsts vÄ“sturi atsevišÄ·i. Latviešu literatÅ«ra nav “mucā augusi”, respektÄ«vi, izolācijā no Eiropas literatÅ«ras strāvojumiem. Vai tad tāpÄ“c lai nemācām latviešu literatÅ«ru, bet tikai par vienu otru mÅ«su rakstnieku pasaules literatÅ«ras kopumā? Tāpat ar folkloru (tautas mantojumu) utt.

Kad biju jaunāks, trÄ«s gadus apmeklÄ“ju vidusskolu Amerikā, Å…ujorkā. Skolā mums visiem bija trÄ«s vÄ“stures kursi – pasaules vÄ“sture, Amerikas vÄ“sture un Å…ujorkas vÄ“sture. Pirmā man ļoti patika, varbÅ«t tāpÄ“c, ka biju Eiropas izcelsmes un daudz, par ko mums stāstÄ«ja, bija daļa no mÅ«su Ä£imenes vÄ“stures un dzÄ«ves. Amerikas vÄ“sture man mazāk interesÄ“ja, bet vissaistošÄkais un interesantākais kurss likās Å…ujorkas vÄ“sture, jo tur dzÄ«voju un uzaugu. Tā stāstÄ«ja par manas dzÄ«ves vietu un apkārtnes vÄ“sturi. Protams, palÄ«dz, ja ir laba grāmata, skolotājs, kas prot ieinterrsÄ“t studentus tematā utt. Par dažām šÄ«m lietām saka, ka Latvijā esot trÅ«kumi, bet to visu var uzlabot. Galvenais ir griba. Tad var sākt pašu kursu labošanu.

Un nobeidzot – daži saka, ka Latvijas vÄ“sturi ir jāmāca, lai attÄ«stÄ«tu patriotismu. Citi to noliedz. Pats neesmu pārliecināts (bet neesmu arÄ« nepārliecināts) par tā patiesÄ«gumu. VarbÅ«t drÄ«zāk skolotāja stāja šeit spÄ“lÄ“ lielāku lomu, sevišÄ·i, ja viņš vai viņa mÄ«l bÄ“rnus, prot viņus iedvesmot un ir laba komunikācija ar skolÄ“niem. Ä¢imene un sabiedrÄ«ba vispār var spÄ“lÄ“t lielu lomu.

GribÄ“tos pieminÄ“t, ka tad, kad beidzu kursu, kuru mācÄ«ju (Rietumu civilizācijas vÄ“sture), studentiem stāstÄ«ju, ka ir cilvÄ“ki, kuri dzÄ«vo tikai pagātnÄ“ – ir pieÄ·Ä“dÄ“ti pie pagātnes kā ar enkuru, piemÄ“ram, lÄ«dz neseniem laikiem Ziemeļīrijā, kur vÄ“l plosās 17. gadsimteņa cīņas. Ir arÄ« cilvÄ“ki, kuri dzÄ«vo tikai tagadnÄ“, piesārņo apkārtni, nedomājot par nākamajām paaudzÄ“m, ka tikai man tagad labi klājas. Ir cilvÄ“ki, kuri dzÄ«vo tikai nākotnei – piemÄ“ram, maoisti Ķīnas kultÅ«ras revolÅ«cijas laikā (arÄ« Staļins). Pagātni vajag iznÄ«cināt, pat ar visām tās vÄ“rtÄ«bām un tradÄ«cijām. Ar studentiem dalÄ«jos tādā domā: smel gudrÄ«bu un saprašanu no pagātnes, dzÄ«vo tagadnÄ“ ar skatienu nākotnÄ“. Visi trÄ«s ir svarÄ«gi – kā saites vienā Ä·Ä“dÄ“.