Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jūsmīgas lišķu slavas dziesmas, „darbaļaužu un inteliģences vēstules” un paslepus veikts apjomīgs aizkulišu darbs, par ko sabiedrība uzzināja tikai daudzus gadus vēlāk, - tādi bija Valsts prezidenta vēlēšanu priekšdarbi pirms divdesmit gadiem, kuri daudzējādi sakrīt ar pašlaik novērojamajām aktivitātēm. Par to plašāk un detalizētāk – šajā grāmatas Va(i)ras virtuve nodaļā:

„„Pēc lielā sasprindzinājuma visas dienas garumā 1999. gada 17. jūnijs beidzās laimīgi, un likās, ka no pleciem ir nokritis kāds smags slogs un palicis tālā pagātnē un Rīgas ielās var vieglāk uzelpot. Šīs izjūtas pastiprināja pirmsjāņu noskaņa un Līgo nakts priekšnojautas, kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties.”

 

Šādiem svinīgiem – lai neteiktu, ka vienkārši superpieglaimīgiem – vārdiem akadēmiķes Ausmas Cimdiņas grāmatā Brīvības vārdā aprakstīta šajā laikā plašākai sabiedrībai caurmērā mazzināmās trimdas zinātnieces – kurai plašāku atpazīstamību nebija piešķīrusi arī atrašanās Latvijas Institūta vadītājas postenī – Vairas Vīķes-Freibergas kļūšana par Valsts prezidenti 1999. gada 17. jūnijā pēc daudzkārtēja Saeimas balsojuma.

Šajā balsojumā viens pēc otra atbira tādi kandidāti kā kādreizējais padomju nomenklatūras darbinieks un Augstākās padomes priekšsēdētājs, Latvijas ceļa pārstāvis Anatolijs Gorbunovs, bijušais premjera vietnieks, sociāldemokrāts Arnis Kalniņš, bijusī Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja, tautpartijiete Vaira Paegle, Jaunās partijas izvirzītais komponists Raimonds Pauls un Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns, arī pēc tam izvirzītais ekspremjers, vēl viens ceļinieks Valdis Birkavs un Jaunās partijas pārstāve Ingrīda Ūdre.

V. Vīķes-Freibergas „oficiālās biogrāfes” lišķīgajā skatījumā šī sabiedrībā nesalīdzināmi atpazīstamāko kandidātu (A. Gorbunovs tolaik saskaņā ar socilogu datiem bija valsts populārākais politiķis, un arī R. Paula popularitāte bija ierasti augstajā līmenī) atbiršana un īstās kandidātes ievēlēšana bija ne vairāk, ne mazāk kā likteņa pirksts un gandrīz vai dievišķa nolemtība:

„Kad viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek, un ēterā izskanēja jaunās prezidentes uzruna, tā bija Latvijas zvaigžņu stunda. Ne vienā vien mājā nobira pa prieka asarai, šķindēja šampanieša glāzes un cilvēki apsveica cits citu. Pēcvēlēšanu eiforijā no Saeimas nama ēterā pat atskanēja kāda balss, kas apgalvoja, ka šīs prezidenta vēlēšanas esot vadījis latviešu tautas pašizdzīvošanas instinkts. Šā vai tā, taču lielākā uzvara (un pārsteigums) tā bija mums pašiem, jo pārsteigt pasauli ar galotņu cilvēku Valsts prezidenta līmenī nav ne iespējams, ne nepieciešams...”

Kur radās doma par „zvaigžņu stundas” piesaukšanu, nav jāšaubās, - jau nekavējoties pēc ievēlēšanas V. Vīķe-Freiberga deputātiem paziņoja, ka ne tikai viņai, bet arī tautas kalpiem šī esot „tāda kā zvaigžņu stunda, kurā mēs paveram jaunu lapaspusi Latvijas vēsturē”. Bet kādā tieši veidā tad „viss notika tā, kā tam bija jānotiek”?

Līdz šim mums papildus šai „nejaušā dievišķā pirksta” versijai dažādos veidos mēģināts iestāstīt, ka viss 1999. gada jūnija Valsts prezidenta vēlēšanu (un priekšvēlēšanu) process bijis totāli haotisks un nepārdomāts, - un tikai tādā procesā bijis iespējams beigu beigās nonākt pie balsojuma par „bezpartijiskās” V. Vīķes-Freibergas kandidatūru. Izsakoties tās pašas A. Cimdiņas vārdiem, acu priekšā bija „priekšvēlēšanu kampaņa, kuras nebija”. Jeb vēl kategoriskākos vārdos: „Runāt par V. Vīķes-Freibergas priekšvēlēšanu kampaņu vārda tiešā nozīmē ir absurds, jo laika sprīdis no viņas izvirzīšanas par prezidenta kandidāti līdz ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā ilga dažas stundas.”

Daudziem tā arī varēja izskatīties – turklāt ne tikai televizora vērotājiem vien. Atcerēsimies, ka pat tobrīdējais Ministru prezidents Vilis Krištopans sev ierastajā manierē – kāpēc jādomā, ja runāt var arī tāpat? – presei pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas impulsīvi atzina: „Kā es varu vērtēt prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzēju šodien, kad apsveicu. Es taču nevaru vērtēt ne pozitīvi, ne negatīvi. Es pirmo reizi mūžā redzēju šo cilvēku. Tā tas ir sagadījies. Tas man šķiet tā drusku jocīgi, ka augstā amatā ievēl cilvēku, kuru es, Ministru prezidents, neesmu līdz šim redzējis, bet ko lai dara! Tāda ir dzīve!”

Pat tādi savulaik lielajā politikā izglītoti ļaudis kā kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, izrādās, bija redzējuši tikai televizora ekrānu – un tam arī pilnībā noticējuši. Ja reiz rāda, kā bijušais VDK štata darbinieks, tagad profesors un sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs ieved V. Vīķi-Freibergu Saeimas zālē, tātad – jautājumu nav: „Tā toreiz notika. Reizēm tā vēsturē gadās. Politiķi redzēja, ka neko nevar sarunāt. Viņa tur kaut kur gāja garām, Bojārs iedomājās, un tā arī notika. Varbūt skan primitīvi, bet reizēm tieši tā primitīvi arī notiek. Tur nav nekādas shēmas...”

Arī faktiski visi līdzšinējie V. Vīķes-Freibergas biogrāfi – vienalga, vai tie būtu atklāti pieglaimīgi un slavinoši, uzspēlēti atturīgi vai centīgi agresīvi – ir palikuši tai pašā televīzijas skatītāju redzes punktā. Un redzējuši viņi ir vienu un to pašu: Valsts prezidenta vēlēšana Saeimā sākās 17. jūnijā deviņos no rīta un turpinājās gandrīz līdz pusnaktij; visi sākotnēji izvirzītie kandidāti viens pēc otra izbira – nesaņemot vajadzīgo vairākumu; beidzot kandidatūru noņēma arī R. Pauls; pēc tam Tautas partija, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un sociāldemokrāti vienojās par V. Vīķes-Freibergas kandidatūru, kura vispārējā juceklī septītajā balsošanas kārtā ar 53 deputātu balsīm arī tika apstiprināta.

„Kāpēc notika tā un ne citādi? Pēdējā minūtē sasteigtā vēlēšanu stratēģija vai precīzāk - konsekventas vēlēšanu stratēģijas trūkums varēja arī neizrādīties par labu V. Vīķes-Freibergas kandidatūras atbalstītājiem. Vai tas bija lielās nejaušības likums vai likteņa lēmums? Šādās situācijās, kad tautas vai cilvēka dzīvē risinās izšķiroši notikumi, gribot negribot prātā nāk liktenīgais, un tas ir arī latviešu valodas struktūrā ierakstīts — jēdzienus izšķirošs pavērsiens un liktenīgs pavērsiens mēs principā varam lietot vienā un tajā pašā nozīmē,” – konsekventi pieglaimīgajai A. Cimdiņai par notikušo viss bija skaidrs.

Arī nākamajam prezidentes biogrāfam, dzejniekam Mārim Čaklajam grāmatā Izaicinājums labi derēja tieši tas pats izskaidrojums – „haoss + pirksts no augšas”: „Juceklis jūnija parlamentā notika kā pēc kāda augstāka spēka scenārija. Ieraudzījis visu šo pretendentu operetisko nevarību, lai neteiktu vairāk, Kāds pateica: „Pietiek!» Un šis Kāds nebija (ak, Kungs!) Juris Bojārs, kuram, iespējams, uz vietas likās, ka viņš, tieši viņš izvedis Vairu saulītē, un šis Kāds nebija arī tas, par kuru Vakara Ziņu Aivars Tarvids kā allaž nīgri dainoja: «Vīķe-Freiberga amatu ieguva ne tālab, ka varas elite uzklausīja inteliģentu rekomendācijas un vēlējās apliecināt politisko tālredzību. Vienkārši konkrētajā momentā Vīķes-Freibergas kundze izrādījās ideāla kompromisa figūra. Tieši uz šīsvasaras politiskā darījuma pamata tika nolikts viņas prezidentes sēdeklis...””

Nekas nemainījās arī nākamajās V. Vīķes-Freibergas vairāk vai mazāk politiskajās biogrāfijās. Faktiski vienīgais izņēmums bija iepriekš Joahima Zīgerista algotais Māris Ruks, kurš savās pārdomās par Valsts prezidentes ievēlēšanas procedūru, acīmredzami izmantoja bijušā maizes tēva iemīļotās „pierādīšanas” metodes un retoriku: tika pieminēta gan mistiskas „daudz tumšākas, bet neapšaubāmi gudras un sazarotas ietekmētāju komandas vēlmes” īstenošana, gan pirmā tēvzemnieku kandidāta J. Priedkalna „kā pirmā tukšā šāviena, kā uzmanības novēršanas” izmantošana, kas radusies kādu vārdā nesauktu nelabu cilvēku prātos: „Ja vajadzēja, tie reizēm īsi uzspēlēja arī ar virspusīgiem nacionāliem saukļiem un, ja vajadzēja, kādiem arī atgādināja seno ilggadīgo sadarbību.”

Vai nekā cita patiesībā arī nebija? Viss bija tieši tā, kā šķita – neviens politiskais spēks nebija līdz galam parūpējies par pietiekamu atbalstu savam kandidātam (kaut Latvijas ceļš bija puslīdz nopietni domājis, ka viss izdosies, un tieši tā tomēr pierunājis kandidēt parasti superpiesardzīgo A. Gorbunovu), un tāpēc arī visi sākotnējie kandidāti caurbira, savukārt V. Vīķes-Freibergas kandidatūra „tika cauri” pēc būtības pilnīgi nejauši? Tikpat nejauši, cik viņa vispār ieradās Saeimas ēkā Jura Bojāra pavadībā, - tāds tiešām caur un cauri nejaušs, vienkārši pasakaini veiksmīgs tumšais zirdziņš raibā blūzītē?

Nē, nudien ne. V. Vīķes-Freibergas pirmā ievēlēšana Valsts prezidenta postenī pretēji šķietamajam un televizorā redzamajam bija pietiekami rūpīgi – cik nu tas vispār iespējams, pazīstot Latvijas „simt gudrākās galvas”, – izplānota. Šie plānotāji, kas savas aktivitātes sāka jau vairāk nekā gadu pirms izšķirošajiem notikumiem, izrādījās daudz tālredzīgāki nekā liela daļa Saeimas politiķu (pirmām kārtām jau it kā pieredzējušie Latvijas ceļa pārstāvji), turklāt vienlaikus viņi ar visu savu sabiedriski politisko pieredzi bieži vien pat nenojauta, ka kļuvuši par pārdomātas un mērķtiecīgas manipulācijas objektiem.

Savukārt galvenais manipulētājs bija nevis kāda rukiski zīgeristiska „gudra un sazarota ietekmētāju komanda”, bet gan pats tumšais zirdziņš raibajā blūzītē, kas faktiski gadiem ilgi bija nemanāmi, toties pamatīgi un mērķtiecīgi – īpaši jau pēdējo gadu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 1999. gada jūnijā – strādājis šajā virzienā.

Mēs varam ticēt vai neticēt kādam Freibergu ģimenes draugam, kam atklātības brīdī aizplīvurotus, bet pēc būtības skaidrus izteikumus par vēlmi „nostāties šajā valstī sev atbilstošā” un pat „pelnītā vietā” bija nācies dzirdēt jau 1996. gadā. Tāpat dažādi var vērtēt A. Cimdiņas pieminēto faktu, kā jau 1996. gada vasarā uz raidioraidījuma Mājas svētība veidotāju Imanta Skrastiņa un Lias Guļevskas jautājumu: „Daudzi trimdas latvieši tevi uzskata par potenciālu Latvijas Valsts prezidenti. Vai tu būtu gatava ieņemt šo amatu?” pēc nelielas pauzes skanējusi skaidra atbilde: „Jā! Es to varētu.”

Taču, labāk pameklējot, ir atrodami ne tikai pusanonīmi apgalvojumi, bet arī pietiekami daiļrunīgi fakti. Un, lai ainu tiešām izprastu, mums ir jāatgriežas gandrīz divus gadus atpakaļ, 1997. gada rudenī, kad valdība sāka īsti nopietni domāt par Latvijas starptautiskā tēla veidošanas institūcijas – Latvijas Institūta izveidošanu. Līdz tam V. Vīķe-Freiberga Latvijā parādījās tikai ik pa laikam – viņa nekādi nebija starp tiem trimdas latviešiem, kas nekavējoties metās atpakaļ uz tēvzemi, iedomājoties sevi par galvenajiem tās reālās neatkarības atjaunotājiem un uzplauksmes veicinātājiem (kas gan pēc ievēlēšanas viņai netraucēja nekavējoties paziņot: „Rūpe par Latviju un mīlestība pret savu tautu mani ir vadījušas visu manu mūžu, vienalga, kurā zemē un kontinentā man kādā brīdī ir liktenis lēmis dzīvot. Mana sirds vienmēr ir piederējusi Latvijai.”) Tiesa, nākamā prezidente atšķirībā no viņiem bija vairākkārt apmeklējusi arī padomju Latviju – bet par to vēlāk.

Toreizējais premjers Guntars Krasts šos notikumus atminas šādi: „Bija jautājums par Latvijas tēlu pasaulē, jo mēs toreiz ārkārtīgi tieši un tīrās formās sadūrāmies ar Krievijas propagandu ārvalstu medijos, līdz pat kurioziem, ka daudzos gadījumos Krievija atklāti pirka dažādos masu medijos kaut ko negatīvu par Latviju. Man pat Spānijā to gadījās redzēt. Tad tika attīstīta Latvijas Institūta versija, kas jau iepriekš bija pavīdējusi, bet tika vilkta no plaukta laukā. Tad pēc sarunām ar Zviedrijas premjeru, kurš aktīvi centās palīdzēt šajā jautājumā, konkrēti Krievijas krīzes gadījumā, mēs nonācām pie secinājuma, ka varētu izmantot Zviedrijas piemēru, kur ir tāds Zviedrijas institūts, daļēji valstisks finansēts, tomēr arī tāds pusvalstisks, semivalstisks.

Zviedrijas valdība iedeva pirmo maksājumu – 35 tūkstošus latu tāda institūta izveidei. Mēs tajā laikā bijām konstatējuši, ka Latvija nevar pirkt labvēlīgus propagandas rakstus ārvalstu medijos, nav tāda budžeta. Visi politiskie principi bija, ka tādi izdevumi budžetā nav iespējami. Zviedri iedeva pirmo naudu. Mēs pēc ilgām diskusijām spējām izdomāt, kāda būtu tā ideja, ka Institūts būtu daļēji neatkarīgs, apmēram kā Zviedrijā. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs aktīvi cīnījās, lai tas būtu Ārlietu ministrijas pakļautībā. Manā gadījumā bija domāts, ka Institūts būtu ar augstāku ticamību, ja tas nebūtu tieši valdības institūcijas sastāvā, bet pabīdīts nost. Ar pilnvarniekiem no Ārlietu ministrijas, Zinātņu akadēmijas. Tas būtu labāks veids, kā izplatīt informāciju kritiskos brīžos un ne tikai par Latviju.

Tā radās ideja par Latvijas Institūtu. Man toreiz bija padomnieks Imants Ziedonis un akadēmiķis Andris Buiķis. Mēs tajā laikā kādus mēnešus meklējām Latvijas Institūta direktoru. Tas varēja būt vasarā – Buiķis un Ziedonis kā labāko kandidatūru ieteica, ko viņi bija sameklējuši, viņi bija aptaujājuši vairākas personas, tai skaitā Vairu Vīķi-Freibergu, un viņu ieteica...”

Nedaudz ekscentriskā matemātiķa Andra Buiķa vēlāk publiskotajā atstāstā notikumu secība bija šāda: „1997. gada rudenī Ministru kabinets kārtējo reizi noraidīja Ārlietu ministrijas izstrādāto priekšlikumu. Galvenais trūkums Latvijas Institūta koncepcijā, par ko es jau biju vairākkārt izteicies, bija tas, ka tika plānots pirmos divus gadus nodarboties ar Latvijas tēla pētījumiem ārvalstīs, neparedzot nekādu aktīvu darbu, lai vecinātu Latvijas atpazīstamību. Un, šķiet, oktobra vai novembra mēnesī tika izveidota kārtējā darba grupa, kurā biju iekļauts arī es, lai viena vai divu mēnešu laikā izstrādātu Latvijas institūta koncepciju. Šo darba grupu vadīja toreizējā Valsts pārvaldes reformas biroja direktora vietnieks Armands Kalniņš. Šajā komisijā es, šķiet, biju vienīgais, kurš tieši nepārstāvēja valsts struktūras (ministrijas, Latvijas Attīstības aģentūru).

Kārtējā šī jautājuma apspriešana Ministru kabinetā bija paredzēta 1998. gada janvārī. Darba grupas izstrādātā koncepcija principiāli neatšķīrās no agrāk izstrādātiem līdzīgiem projektiem. Pēdējā brīdī pirms plānotās valdības sēdes toreizējā premjera Gundara Krasta biroja vadītājs arī mani uzaicināja piedalīties valdības sēdē. Gaidot ārpusē, pie kabineta sēžu zāles durvīm, mūsu jautājuma izskatīšanu, ārā iznāca ārlietu ministrs V. Birkavs aprunāties ar A. Kalniņu, un pēc brīža mums tika paziņots, ka jautājums tiek noņemts no dienas kārtības. Es to sapratu tā, ka ministram bija skaidrs, ka Ministru kabinets koncepciju šajā formā nepieņems.

Drīz pēc tam, februāra mēnesī, es tiku uzaicināts uz pārrunām ar premjeru G. Krastu, un šīs tikšanās laikā Latvijas Zinātnes un dialoga centrs tika uzaicināts izstrādāt Latvijas tēla koncepciju. Un pēc pāris mēnešiem ar Valsts kanceleju tika noslēgts attiecīgs līgums. Taču, negaidot līguma oficiālo noslēgšanu, sāku veidot darba grupu koncepcijas izstrādei, uzaicinot tajā Imantu Ziedoni, Raitu Karnīti, Maiju Kūli, Annu Žīguri un Dainu Šveicu. Līgumā bija paredzēts, ka koncepcija jāizstrādā līdz maija mēnesim. Darbs bija ļoti intensīvs, taču arī sekmīgs - 2. jūnijā šī koncepcija tika apspriesta un akceptēta Ministru kabineta sēdē. Par koncepciju saskaņā ar reglamentu bija jāziņo Ārlietu ministram, taču viņš uzstājās nepilnu minūti, kuras laikā piedāvāja Ministru kabinetam noklausīties manu ziņojumu.

Pēc šī ziņojuma, kurā darba grupa piedāvāja vairākas juridiskās formas Latvijas Institūta statusam (komandītsabiedrība, SIA), sākās gara diskusija, kura ilga aptuveni pusotras stundas. Rezultātā tika nolemts veidot Valsts bezpeļņas organizāciju SIA Latvijas Institūts. Īpaši gribas atzīmēt Ministru prezidenta G. Krasta lielu ieinteresētību un atbalstu (šo mēnešu laikā man bija vismaz trīs tikšanās ar premjeru un viena no tām turpinājās pusotru stundu). Valdības lēmumā Ārlietu ministrijai kopīgi ar Finansu ministriju un darba grupu tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot Latvijas Institūta nodibināšanai nepieciešamās dokumentu projektus: Ministru kabineta rīkojumu, Latvijas Institūta statūtus un darba programmu.

Sākās ļoti nepatīkams darba cēliens, kurā abas ministrijas centās atkratīties no darba, un rezultātā iepriekšminētā darba grupa ar juristu palīdzību sagatavoja statūtu projektu, kurš ministrijām, protams, nepatika un sākās laika vilkšana. Tikai, kad septembra mēnesī es kopā ar I. Ziedoni ierados pie Ministru prezidenta biroja vadītāja J. Viņķeļa, paziņojot, ka demisionēsim no šī darba, ja lieta netiks virzīta uz priekšu, sākās aktīvs darbs. Taču ministrijas ierosināja Latvijas Institūta pamatkapitālu Ls 4 000 sadalīt vienādās daļās starp Ārlietu, Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijām, Latvijas Attīstības aģentūru un Latvijas Zinātnes un dialoga centru. Taču pēdējā brīdī šī jautājuma risināšanā iesaistījās Ministru prezidents un personīgi deva rīkojumu valsts kancelejai izstrādāt MK lēmuma projektu, kurā vienīgais Valsts kapitāla daļas turētājs būtu Latvijas Zinātnes un dialoga centrs (LZDC).

Pēc I. Ziedoņa iniciatīvas mēs abi sarunās ar Ministru prezidentu ierosinājām par Latvijas Institūta direktori iecelt V. Vīķi-Freibergu. Ministru prezidents visas šīs idejas atbalstīja un Ministru kabinets 29. septembrī pieņēma lēmumu gan par Latvijas Institūta izveidošanu, gan par V.Vīķes–Freibergas iecelšanu par Latvijas Institūta direktori. Cik atceros, V.Vīķe-Freiberga ieradās Rīgā aptuveni oktobra vidū, drīz viņu pieņēma premjers, sarunā klāt bijām arī mēs abi ar I. Ziedoni. Diemžēl premjers nevarēja reāli palīdzēt jaunieceltajai direktorei ar dzīvokli un viņa apmetās pie radiniekiem Vecrīgā, kur turpināja dzīvot vēl kādu laiku pat pēc tam, kad bija ievēlēta jau par Valsts prezidenti.

Otrs nepatīkamais jautājums bija platības izdalīšana Latvijas Institūtam – Ministru kabineta sēdē nekas par to netika nolemts, tādēļ pirmos 4-6 mēnešus LZDC ļāva Latvijas Institūtam izmantot savas telpas (divas istabas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē). Tā kā šajā laikā mums ar V. Vīķi-Freibergu pat nācās kopīgi izmantot vienu rakstāmgaldu. Premjera birojam telpu jautājumu izdevās nokārtot aptuveni 1999.gada pavasarī (pa šo laiku ar Zinātņu akadēmijas vadības palīdzību Latvijas Institūts bija saņēmis izīrēšanai vēl divas istabas blakus LZDC telpām), kad arī Institūts pārcēlās uz savām telpām Smilšu ielā. Tādas īsumā ir manas atmiņas par Institūta tapšanu.”

Apmēram to pašu A. Buiķis stāsta arī tagad: „Krasts deva rīkojumu savam birojam noslēgt ar manu institūtu līgumu par Latvijas Institūta koncepcijas izstrādi. Un man tā attieksme bija ļoti vienkārša: ka būtībā man kā vadītājam – es esmu matemātiķis – uzdevums ir faktiski savākt gudrus cilvēkus. Es paņēmu Imantu Ziedoni no sava institūta, paņēmu Maiju Kūli kā filozofi, uzaicināju Raitu Karnīti kā ekonomistu, Annu Žīguri, kura tikko bija atgriezusies kā sūtne no Zviedrijas, ka viņi man būs līguma izpildītāji, darba grupa. Visi šie te cilvēki, mēs sanācām kopā un vienkārši spriedām, kā īsti rīkoties. Un es vienkārši sēžu un fiksēju viņu idejas. Un tad – kad bija kāda ļoti interesanta ideja, katram cilvēkam teicu – vai jūs nevarētu par šo ideju, nu, teiksim, puslappusīti vai lappusīti kaut kādu, savas idejas pierakstīt. Un tad es vācu visu to kopā, un tad mēs kādas 18 lapaspuses tādu to koncepciju uztaisījām. Kādu trīs mēnešu laikā.”

Tātad – tieši Imanta Ziedoņa prātā ienāca šī doma? Jau atkal – versijas var būt dažādas (piemēram, A. Buiķis atminas, kā viņi prāvā kompānijā – arī V. Vīķe-Freiberga un I. Ziedonis – jau deviņdesmito gadu sākumā pabijuši daudzu par svētvietu uzskatītajos Pokaiņos, kur notikusi „liela izrunāšanās”). Viņš pats A. Cimdiņai savulaik atzinis, ka bijis viens no „ļoti mazas cilvēku grupas”, kas „savārīja šo lietu”. Taču tas pats Freibergu ģimenes bijušais draugs apliecina: jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses brīdi pa brīdim bijis skaidri manāms – gan saviesīgos pasākumos, gan citās izdevīgās reizēs V. Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi zondē savas perspektīvas Latvijā.

Venlaikus ne tikai tam pašam labticīgajam I. Ziedonim vien, bet arī veselai virknei citu radošās inteliģences pārstāvju un sabiedrisko darbinieku dažādos veidos likts manīt, cik laba kandidatūra viņa būtu tādam vai citādam, bet noteikti labi atalgotam (kas, protams, nav skaļi izteikts) un, kas nesalīdzināmi svarīgāk, viņas vērtībai atbilstošam postenim tēvu zemē. Šī zondēšana īsti enerģiska kļuvusi 1997. gadā, kad V. Vīķe-Freiberga izmantojusi izdevību un pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu došanos pensijā. („Vaira Vīķe-Freiberga allaž prata piemetināt ko tādu, kas šīs psihoterapeitiskās korekcijas veica tās tautas vidū, ko mēs saucam par akadēmisko sabiedrību,” savā pašas nākamās prezidentes publiski slavētajā grāmatā atzīst A. Cimdiņa.)

Rezultātā, „nejauši” uzrunāta saistībā ar iespējamo Latvijas Institūta vadīšanu, V. Vīķe-Freiberga Latvijā ieradās jau ar skaidri noformulētu minimālo prasību sarakstu. „Viņa atbrauca, satikāmies. Viņa bija tāda – ļoti noslēgtu iespaidu atstāja. Viņa bija ļoti atturīga. Es vispār šaubījos, vai viņa varētu tādā institūcijā darboties. Bet varbūt tā bija stingra biznesa saruna, kur es tiku konfrontēts ar viņas interesēm. Un viņa precīzi noturēja, izturēja to līniju. Nesāka grozīties. Man tas savā ziņā neatstāja sliktu iespaidu. Tas jau nav sliktākais, ka cilvēkam ir kaut kādas ambīcijas, ka viņš nostāda, apzinās savu vērtību, savu cenu. Tas jau nav slikti,” atminas G. Krasts.

Atturība izrādījās tikai daļēja, savukārt prasības – ne tik daudz pārmērīgas, cik gluži vienkārši neatbilstošas Latvijas realitātei. „Viņa man pajautāja, lai viņai tiktu dienesta dzīvoklis, ministra alga un dienesta automašīna. Es teicu, ka dienesta dzīvokļus mēs bijām tieši manas valdības laikā likvidējuši, ministra algu, lai gan tā nebija liela, mēs viņai nevarējām dot, protams, automašīna tika apsolīta,” stāsta G. Krasts. Un kas notika? „Viņa aizbrauca un pazuda...” Tiesa, ne pilnībā – tā paša 1997. gada 8. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā notikušajā Pasaules Brīvo latviešu apvienības konferencē V. Vīķe-Freiberga nolasa augstākā mērā politisku referātu „Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas”, kurā cita starpā deklarē: „Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi - ne par lēcu virumu, ne par ko citu...”

Ģimenei tuvs cilvēks Ziemeļamerikā atminas, ka V. Vīķes-Freibergas izturēšanās nākamajos divos mēnešos gan likusi domāt par vai visu dzīves plānu sabrukumu, - citkārt izturētā kundze bijusi nervoza, asa un satraukta. Pensija bija saņemta, atpakaļceļa īsti vairs nebija, bet jaunie plāni neīstenojās un neīstenojās.

Un... izrādījās, ka sākotnējās prasības ir iespējams būtiski mazināt. G. Krasts: „Pēc apmēram mēnešiem diviem mēs atkal sākām meklēšanas ciklu institūta direktoram. Tad iznāca tā, ka tie, kas varēja būt atbilstoši, negribēja, bet tie, kas gribēja, nebija atbilstoši. Tad mēs atkal atgriezāmies pie viņas. Nezinu, vai Imants Ziedonis viņu bija pārliecinājis vai Andris, nezinu, kuram bija labāks kontakts ar viņu. Bet viņa atbrauca, un tad tā lieta aizgāja. Viņa saņēma ne visai lielo Volvo modeli, alga bija mazāka nekā ministram, bet viņa piekrita.” 1998. gada 19. oktobrī Latvijas Institūta dibināšanas sapulcē V. Vīķe-Freiberga tika iecelta institūta direktora amatā.

Kāpēc tāda piekāpšanās? Vai savu vērtību tik labi zinošā kundze dzīvesgudri izlēma, ka labāk zīle – respektablais amats, mašīnīte un 650 latu mēnešalga (pēc nodokļu nomaksas gandrīz 455 lati) - rokā nekā lāga nemanāmais mednis kokā? Jeb arī lēmums iztikt bez kārtīgāka auto un ministra algas bija ar tālejošākiem nodomiem? Faktiski nav šaubu – šāds lēmums bija loģiskākais, lai labticīgajiem pašmāju inteliģentiem iedvestais plāns sekmīgi ripotu uz priekšu.

Labticīgie (bet varbūt tomēr lētticīgie) Latvijas inteliģenti gan visu traktēja pa savam. Piemēram, lāga dzejnieks Māris Čaklais savā V. Vīķes-Freibergas tāpat svētītajā un par labu atzītajā biogrāfiskajā grāmatā Izaicinājums notikumu secību veiksmīgi apmeta otrādi - sak, kad nu reiz cienītā kundze bija izvēlēta augstajā amatā, viņai nekas cits neatlika kā pamest spīdošo zinātnisko karjeru, protams, tikai valsts interešu vārdā: „1998. gada oktobrī par Latvijas institūta direktrisi top iecelta Vaira Vīķe-Freiberga. Tas nozīmē viņas agrāku Kanādas pensionēšanos, bet pēc Vairas deviņdesmito gadu kapacitātes, kas izpaudusies gan Spīdolas balvas pasniegšanas reizē 1995. gadā, gan PBLA kongresā Rīgas Latviešu biedrībā 1997. gadā, viņas domas ir centrētas Latvijas virzienā.”

„Tas funktieris, ko mēs ar Imantu izštukojām, bija, ka viņai jāatbrauc uz Latviju, lai sabiedrība viņu iepazītu, tas jau bija no paša sākuma domāts,” tikmēr atzīst A. Buiķis. Un nu šis „funktieris” beidzot varēja sākt strādāt: cienījams amats bija, daudz brīvā laika arī, savukārt reāla darba un atbildības – faktiski nekādas. (Tā pa īstam Latvijas Institūtā V. Vīķe-Freiberga, izsakoties G. Krasta vārdiem, pavadīja tikai dažas nedēļas, - institūta kā tāda nemaz nebija, turklāt tā darbības sākumposmā neviens no jaunās struktūras negaidīja nekādus reālus darbus: tika runāts, ka pat pirmos divus darbības gadus Latvijas Institūts varētu tikai pētīt un pētīt.)

Atklāti par šo „funktieri” tagad runā arī dzejniece Māra Zālīte, kurai jau nākamajos mēnešos pēc V. Vīķes-Freibergas iecelšanas Latvijas Institūta direktores postenī bija ļoti būtiska loma viņas tālākvirzīšanā: „Guntars Krasts ļoti bieži konsultējās ar inteliģences pārstāvjiem. Sasauca pie sevis tādas neformālas, tur [Jānis] Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, tur [Māris] Čaklais, - viņš vienkārši aprunājās ar cilvēkiem. Guntars Krasts, Imants Ziedonis, Māris Grīnblats un Māra Zālīte, mēs sapratām, ka ir jāizstrādā kaut kāda taktika. Pirmām kārtām tātad bija jālūdz Vairai atgriezties, nevis jālūdz, bet jāpiedāvā viņai atgriezties Latvijā, - bet viņai ir vajadzīgs darbs. Nezinu, vai tā ir sakritība, es negribētu teikt, ka Latvijas Institūts tika dibināts tieši Vairai Vīķei-Freibergai, - tā gluži nebija, bet tā gandrīz sanāca, jo tā doma, ka to institūtu vajag, jau bija dzimusi agrāk.

Ka šo institūtu varētu vadīt Vīķe-Freiberga, - es nezinu, kur tā ideja īsti dzima, bet tā bija ģeniāla ideja. Jo līdz ar to bija pienācīgi kvalitatīvs un cienījams darbs, ko viņai piedāvāt, - galu galā viņa bija jau tolaik ļoti titulēts, viņai nevarēja piedāvāt korektora darbu vai ko tādu. Tā bija ārkārtīgi veiksmīga situācija, ka Guntars Krasts arī varēja ietekmēt to, ka tieši viņa kļūst par direktori, jo tur bija lielas batālijas. Daudzi vēlējās ieņemt šo amatu. Tur bija klāt vēl tāds savs aprēķins, un tas pilnībā arī realizējās, ka šis institūts sabiedrībā ir intereses epicentrā un līdz ar to arī direktore nonāks uzmanības epicentrā. Visas avīzes bija pilnas ar intervijām, ko viņa ļoti atraktīvi prata sniegt utt. Tur bija arī drusku arī tā doma, ka tautai drusku jāiepazīst tas cilvēks un, šajā amatā strādājot, viņa to var darīt...”

Ir pietiekami skaidrs, kurš iepotēja I. Ziedonim domu par savu piemērotību institūta direktora postenim. Un tā nu Latvijas Institūts izrādījās ļoti piemērots tramplīns ambiciozajai (jau 1999. gada pavasarī viņa paziņoja, ka Latvijas Institūts – iestāde, kam tā kā būtu vajadzējis rūpēties par Latvijas tēlu pasaulē, - piedalīšoties diskusijā par valodas likuma projektu) kundzei, kurai tālāko vēlmju īstenošanai ar vienu dzejnieku un vienu akadēmiķi, protams, bija par maz – lai cik „pareizos” posteņos viņi arī neatrastos. Taču „apstrādāto” skaits tobrīd jau bija daudz ievērojamāks – faktiski varēja runāt par desmitiem radošās inteliģences pārstāvju. Šī apstrādāšana publiski redzama kļuva brīdī, kad laikrakstā Diena 1999. gada 10. jūnijā parādījās inteliģences pārstāvju atklātā vēstule Saeimas deputātiem – pietiekami nozīmīgs dokuments, lai to citētu pilnībā:

„Vērojot un līdzdzīvojot debatēm par Latvijas Valsts prezidentu, nākas secināt, ka neviena no partiju līdz šim izvirzītajām kandidatūrām neatbilst augstajiem kritērijiem, kas izvirzāmi valsts pirmajai personai. Mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un Latvijas valsts interešu vārdā upurēt politiskās ambīcijas. Mēs aicinām politiskās sīkmanības un ekonomiskās lielmanības nogurdinātos deputātus nezaudēt uzticību Latvijas valsts ideāliem un nenovērtēt par zemu Valsts prezidenta lomu šo ideālu uzturēšanā un spodrināšanā.

Mēs uzskatām, ka pie pašreizējās politisko spēku konstelācijas par Valsts prezidentu jākļūst ārpus partijām stāvošai personībai. Tai jābūt augsti izglītotai, Rietumu demokrātijas pieredzē sakņotai personībai ar cieņpilnu patriotisku un pilsonisku stāju.

Tādu personību mēs varam piedāvāt.

Latvijas Valsts prezidenta amatam mēs iesakām Vairu Vīķi-Freibergu – Latvijas Institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Kanādas Zinātņu akadēmijas locekli, Kanādas Psihologu apvienības prezidenti, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidenti, Kanādas Zinātņu padomes vicepriekšsēdi. V. Vīķe-Freiberga ir arī Baltu studiju apvienības (AABS) prezidente, piedalījusies NATO zinātniskajās programmās, bijusi konsultante dažādām Kanādas valdības iestāžu un ministrijas speciālistu komisijām. Latvijā V.Vīķe-Freiberga visplašāk pazīstama kā izcila latviešu folkloras pētniece. Šeit iznākušas viņas grāmatas Dzintara kalnā, Saules dainas, triloģijas Trejādas saules pirmie divi sējumi u.c. darbi. Visas pasaules latvieši viņu pazīst kā spožu sabiedrisku darbinieci, kas publicējusi pāri par 150 rakstiem un runām periodikā visos kontinentos. Šie raksti daļēji apkopoti arī Latvijā izdotajā grāmatā Pret straumi.

V. Vīķe-Freiberga brīvi pārvalda angļu, vācu un franču valodu ne vien saziņas, bet arī kultūrkodu līmenī. Viņa spēj sazināties arī spāņu un portugāļu valodā. Agrā jaunība, kas pavadīta Marokā, devusi iespēju iepazīt arī arābu valodu un kultūru.

Tādējādi V. Vīķes-Freibergas personā mēs redzam ar Rietumu pasauli visaugstākajā līmenī komunicēt spējīgu personību ar starptautisku autoritāti.

V. Vīķe-Freiberga ir nesaraujami saistīta ar Latviju un neatkarīgas Latvijas ideju visu savu dzīvi. Kopš 80. gadu sākuma viņa bieži uzturas Latvijā, aktīvi piedalās Atmodas procesos un labi pazīst Latvijas situāciju gan sabiedriski politiskā, gan sociāli psiholoģiskā aspektā. Tādējādi V. Vīķes-Freibergas – eksakti izglītota un humanitāri ievirzīta cilvēka – personā mēs redzam personību, kas uz vispārcilvēcisku un demokrātisku vērtību bāzes ir spējīga konsolidēt un harmonizēt Latvijas sabiedrību.

V. Vīķei-Freibergai piemīt cilvēciskais šarms, ilggadējais lektores un profesores darbs izkopis viņas runas dāvanas un argumentācijas spējas. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski vērtējot, kā vispiemērotāko kandidāti Valsts prezidenta amatam mēs redzam un iesakām Vairu Vīķi-Freibergu. Mēs aicinām Saeimas deputātus izrauties no partijas interešu „krīta apļa” un raudzīties brīvas, demokrātiskas, humānas XXI gadsimta Latvijas nākotnē.”

Vēstules parakstītāji bija akadēmiķis Pēteris Cimdiņš, dzejniece Māra Zālīte, aktrise Dina Kuple, režisors Oļģerts Kroders, psihiatrs Voldemārs Gulēns, komponists Imants Zemzaris, medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Ilmārs Lazovskis, gleznotāja Džemma Skulme, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, aktieris Juris Strenga, dzejnieks Imants Ziedonis, matemātiķis Andris Buiķis, teologs Vilis Vārsbergs, kora Kamēr vadītājs Māris Sirmais, diriģents, LMA profesors Imants Kokars, dramaturgs Pauls Putniņš, filozofe Maija Kūle, akadēmiķe Baiba Rivža, diriģents Edgars Račevskis, kultūras darbinieks Ojārs Zanders, profesors Gundars Ķeniņš-Kings un ārzemju latvietis Bruno Rubess.

V. Vīķes-Freibergas oficiālajiem biogrāfiem par šo vēstuli viss bija skaidrs: protams, jau līdz tam viņas kā potenciālas Valsts prezidentes vārds bijis dzirdēts „gan tautas mutē, gan „smalko aprindu” un politisko partiju kuluāros un līdz ar to izskanējis arī masu medijos”, taču diemžēl vēl „samērā neobligātā tonī”. Savukārt stihiski un atkal ar sava veida dievišķā pirksta palīdzību tapusī vēstule bijusi ne vairāk, ne mazāk kā „konsekventa politiska izšķiršanās, sava veida izlēciens”, pat „zināms risks tās rakstītājiem un parakstītājiem, jo varas loģika ir nežēlīga un vienkārša - kas nav ar mums, tas ir pret mums”: gandrīz vai slepeni tās „parakstīšanas procedūra” notikusi Rīgas Latviešu biedrības namā, bet, „lai tā laikus nonāktu Preses namā un sasniegtu savu adresātu, rūpējās tautfrontietis un 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Jānis Škapars”.

Cik tad patiesībā „stihiski” tapa slavenā vēstule, kurai saskaņā ar kārtējo pieglaimīgo oficiālās biogrāfijas nostādni pēc labākajiem padomju valsts standartiem cita pēc citas „sekoja atbalsta vēstules Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūrai - gan individuālas, gan kolektīvi parakstītas”? Kas galu galā bija tās autors? (Loģisks jautājums – pat bijušais J. Zīgerista algotnis M. Ruks savā grāmatiņā par V. Vīķi-Freibergu ir spiests negribīgi atzīt: „Nezinu, kas ir šīs vēstules teksta autors...”) Un kad un kā galu galā pirmoreiz parādījās doma – nebūtu taču slikti, ja tieši šī kundze kļūtu par Valsts prezidenti? Un te nu pamatīgāk ieklausīsimies Mārā Zālītē: kādreizējā V. Vīķes-Freibergas uzticamības persona nu izskatās no viņas pietiekami distancējusies (vai distancēta), lai viņas stāstītajam tiešām varētu ticēt.

- Kam tad īsti radās ideja, ka viņu vajag izvirzīt par prezidenti?

- Tagad es jums pateikšu diezgan precīzi. Man tās piezīmes ir tik ļoti bez nevienas izsaukuma zīmes, vienkārši ierakstīts „Pie Grīnblata ar VVF”... Man šķita, ka es to uz mūžu atcerēšos, ka tās ir ļoti būtiskas sarunas, bet es tagad īsti nezinu, vai tas bija 2. jūnijā vai 2. septembrī... Bet es mēģināšu.

Es skatījos savas piezīmju grāmatiņas un kaut ko atradu. Vajadzētu Mārim [Grīnblatam] pajautāt, jo es vairs īsti neatceros, vai tas bija 17. martā, kad es arī tikos ar Māri, vai tas bija 2. jūnijā, kad es arī tikos. Tad es tikos vēl kādas trīs vai četras reizes, bet man pirmā tikšanās bija 17. martā 1997. gadā, labu laiku pirms prezidenta vēlēšanām.

Tā politiskā situācija bija tāda, ka acīmredzot gudrākajiem prātiem politikā jau toreiz bija skaidrs - ar nākamajām prezidenta vēlēšanām būs ļoti smagi. Jo tur tā mētājās tādas kandidatūras, bet vispār par to maz runāja. [Guntis] Ulmanis bija prezidents, viņam vēl bija vairāk kā gads, ko strādāt. Bet tajos politiskajos kuluāros jau, kā redzams, notika nākamā prezidenta meklēšana. Un es ierados pie Māra Grīnblata. Viņš mani uzaicināja. Un teica, ka viņam ar mani ir nopietna saruna.

- Jūs bijāt labi pazīstami?

- Jā, mēs ar Māri Grīnblatu bijām pazīstami arī jau ne no bērna kājas, bet no agras jaunības, jo viņš kā nekā bija filozofs. Neteiksim, ka tuvu pazīstami, bet pietiekami pazīstami. Ka viņam vajagot ar mani nopietni aprunāties. Es domāju - kādēļ gan lai neaprunātos ar gudru cilvēku? Viņš nāca klajā ar mani ļoti pārsteidzošu priekšlikumu. Viņš teica, ka viņš ir pilnvarots Tēvzemes un Brīvības valdes vārdā uzaicināt mani ļaut izvirzīt sevi kā prezidenta kandidatūru.

Protams, man tas bija pārstigums, bet mana atbilde bija - man nebija jādomā. Man nevajadzēja laiku apdomāties. Es atbildēju, ka es jūtos ļoti pagodināta un tā tālāk, un tā joprojām, bet ka es sevi neuzskatu par piemērotu šim amatam, un minēju arī dažus iemeslus, un pats galvenais, ka man nav ne mazākās vēlēšanās ieņemt šo amatu. Bet ka man ir kolosāla kandidatūra. Daudz labāka, nekā viņš varētu iedomāties. Kad viņš bija dzirdējis manus argumentus, tad saprata, ka tie tiešām ir nopietni, ka tā nav kaut kāda tur klīrēšanās un koķetēšana. Un es viņam nosaucu Vairu Vīķi-Freibergu.

Māris Grīnblats [par viņu] bija dzirdējis atšķirībā no viena otra Krištopana un lasījis, un es viņam arī izstāstīju un raksturoju, pamatoju, kādēļ viņa būtu piemērota. Un apsolīju, ka es viņu apgādāšu ar literatūru. Un es tiešām aiznesu dažas grāmatas un runas. Tad pagāja kāds laiks, kamēr viņš ar to visu iepazinās. Es pieņemu, es to nezinu, bet es pieņemu, ka viņi arī partijas valdē to apsprieda. Man tika dots uzdevums noskaidrot, vai Vīķe-Freiberga būtu ar mieru. Tad mums bija saruna ar Vairu, tiešām neatceros vairs apstākļus, kā tas notika. Vaira to uzņēma lietišķi, bez īpaša pārsteiguma, ļoti racionāli uztvēra un teica – kāpēc gan ne. Tas ir liels izaicinājums, bet kādēļ gan ne.

Turklāt apstākļu sakritība: viņa pensionējās, turklāt priekšlaicīgi, tur bija kaut kāda tīri finansiāli. Ir tāda sistēma, ka tad, ja tu to dari agrāk, tu saņem lielāku pensiju un principā viņas dzīvē radās jautājums. Respektīvi, viņa bija uz krustcelēm. Pati viņas Kanādas dzīve [viņu] nolika uz krustcelēm. Pēkšņi viņai nāca šāds piedāvājums, vispirms jau mans neoficiālais piedāvājums. Vispirms Grīnblats gribēja pārliecināties, vai vispār ir vērts ar viņu runāt. Tā bija ļoti strauja izšķiršanās. Ja Dievs tā ir lēmis, jo es esmu tagad uz krustcelēm un tieši tagad domāju, ko tagad darīt – atgriezties Latvijā, turpināt pētniecību, principā atgriezties Latvijā, bet ko Latvijā darīt? Tad, kad viņa bija piekritusi tam, ka viņa varētu kandidēt, kādēļ ne. Ņemot vērā, ka iespēja nav sevišķi liela.

Mēs jau tad sapratām, ka ir svarīga šī alternatīvā kandidatūra, salīdzināt ar citiem kandidātiem, pat ja viņu neievēl. Bet lai viņu salīdzina ar Anatoliju Gorbunovu, ar Raimondu Paulu, ar kas tur vēl bija, Vairu Paegli. Respektīvi, arī uz tādas nots, vēl galīgi neliekot kroni galvā, mēs jau abas devāmies pie Māra Grīnblata, un manā klātbūtnē Māris Grīnblats oficiāli bildināja Vairu, vai viņa ir ar mieru kandidēt par prezidenti. Viņa teica, ka ir ar mieru. Saruna bija ļoti īsa. Kas notika tālāk? Tie, kas domā, ka tas viss tā pats no sevis, baigi tā sakrita lodītes visos iedobumos, maldās. Es jums tagad gribu izstāstīt, kāds darbs tika ieguldīts, lai tas viss notiktu.

- Vaira Vīķe-Freiberga darbojās Latvijas Institūtā līdz pat nākamā gada prezidenta vēlēšanām...

- Kāda bija tā doma? Tā doma bija tāda, ka mēs prognozējām, vērojot partiju konfigurāciju, ka partijas nevienosies par prezidentu. Un tās šances izvirzīt... Tā mēs modelējām situācijas, kādās tās šances varētu kļūt reālas. Un tiešām prognozējām to, ka partijas nesadalīs savā starpā. Tas, ka būs otrā kārta, bija pilnībā paredzams, skatoties to visu. Pret Latvijas ceļu tobrīd bija ļoti liela opozīcija. Tautā un arī Latvijas ceļā mēģināja pierunāt Gorbunovu, lai viņš kandidē. Gorbunovs ļoti godīgi un publiski, manuprāt, tā bija Dienā publicēta vēstule, rakstīja, ka viņš nekandidēs. Ka viņš jūt, ka nebūtu labi viņam tā, ka viņš tomēr iepriekšējā tajā visā, iepriekšējā okupācijas režīma galvenais ideologs. Un viņš to saprata, ka viņam nav morālu tiesību to darīt. Un viņš atteicās principā.

Kad tuvojās tas brīdis, arī Latvijas ceļš saprata, ka ne ar vienu citu kandidatūru... Birkavs taču vēl kandidēja, Birkavs nekad nav bijis populārs ne politiķu aprindās, viņi saprata, ka ar Birkavu cauri neies, un viņi pierunāja Gorbunovu kandidēt. Un Gorbunovs kandidēja. Un šinī mirklī mēs, šitā sazvērnieku grupa pēdiņās, sapratām, ka tas ir visbīstamākais pretinieks. Un ne tikai tādēļ, ka viņš ir pretinieks Vairai, bet tādēļ, ka viņš daudziem cilvēkiem... Inteliģencē jau šitas viss vārījās, visa Rakstnieku savienība par to vien runāja, vienkārši man bija tuvākas attiecības ar šiem politiķiem un caur Imantu Ziedoni. To nevarēja lielā barā - šito pārrunāt. Tur bija jāievēro tāda konfidencialitāte, lai to nebazūnē pa visām malām. Jo līdz šim viss bija kārtībā, jo neviens neuztvēra Freibergas kandidatūru nopietni.

- Vai tad viņas vārds vispār kaut kur skanēja pirms tam?

- Par visu pēc kārtas. Es vispirms pabeigšu par Gorbunovu. Tagad parādījās, ka Gorbunovs kandidēs. Gorbunovam jau cilvēciski nav nekādas vainas, man arī padomju laikā bija nācies tikties, un es neteiktu nevienu sliktu vārdu par viņu kā par cilvēku. Bet man bija pilnīgi nepieņemama tā doma, ka tādā veidā mēs speram soli atpakaļ, nevis uz priekšu. Ka mēs neredzam citu līderi kā tikai bijušo. Kas reprezentē, gribi vai negribi, veco režīmu. Kas būs īstenībā liels kauns Eiropas sabiedrībā, ka Latvijas prezidents būs bijušais centrālkomitejas ideoloģiskās daļas vadītājs. Nevar stādīties priekšā, kā viņš vispār sarunāsies ar demokrātisko pasauli. Nu, tas bija pilnīgs nonsenss. No domājošiem cilvēkiem tas bija pilnīgi neiespējami.

Tad es, sakopojot visu viedokļu esenci, uzrakstīju atklātu vēstuli Anatolijam Gorbunovam Dienā. Apmēram to, ko jums teicu, es arī tajā vēstulē to uzrakstīju. Arī pārmetu Gorbunovam, ka viņš maina savu viedokli, ka es ļoti cienīju viņa iepriekšējo viedokli, ka šis, ka viņš maina, ka tas neliecina viņam par labu, un ka viņam nav morālu tiesību kļūt par Latvijas prezidentu. Pēc tam tika publicēta Karinas Pētersones pretvēstule, kur kaunināja mani, kādēļ es tā daru...

Tālāk notika pirmā kārta, kad neviens... Kad viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauca no tribīnes, - laikam otrajā kārtā.

- Bet kādēļ ne pirmajā?

- Es domāju, ka tas bija taktisku apsvērumu dēļ.

- Un kas to taktiku izdomāja?

- Nu, šitie te, ko es...

- Bet kādēļ Juris Bojārs viņu ieveda?

- Jā, es pateikšu, kādēļ Bojārs. Tas vispār ir kuriozs, es uzskatu. Bet nu Dievs ar viņu. Es varbūt tās politiskās aizkulises tobrīd pārzināju, bet šobrīd man tas ir pagaisis. Bet tad bija skaidrs, ka tad, ja viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauks pirmajā kārtā, viņu izbalsos tāpat kā visus citus. Bija jātaupa uz pēdējo brīdi. Tā arī notika. Būtībā, ja teiktu lielīgi, tad teiktu – prognozējami. Ja teiktu godīgi, tad – cerējām. Īstenībā cerējām, ka pirmā kārta izgāzīsies, un tad Tēvzeme un Brīvība nāks klajā ar kandidatūru.

Bet pirms tam tātad pirmā kārtā... Pirms tam taču bija šī inteliģences vēstule. Šo atklāto vēstuli rakstīju es, saskaņojot ar Imantu Ziedoni. Un savukārt Imants Ziedonis to sarunāja ar Sarmīti Ēlerti, ka viņa to publicēs. 1999. gada 10. jūnijā Dienā bija publicēta šī vēstule ar apmēram šādu domu, ka, vērojot prezidenta kandidātu izvirzīšanu un tās personālijas, mēs, inteliģence, redzam, ka neviens no viņiem īsti neatbilst tām kvalitātēm, ko mēs vēlētos redzēt prezidentam. Ka mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un nebaidīties iesaistīt bezpartejisku kandidāti no malas, ka mums – inteliģencei ir tāds kandidāts. Un tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un tad mēs, protams, uzskatījām, un galvenais, ka ne visu. Mēs ar Imantu sēdējām Jumavas kafejnīcā ar to tekstu, ko es biju uzrakstījusi, un domājām, vai nav par daudz visu to viņas labumu, to nopelnu. Jā, bet, paklau, pusi no tā es vispār neesmu nosaukusi, tikai to pašu būtiskāko. Nolēmām, ka atstāsim visu to, lai tomēr zina, ka tā ir...

- Kāpēc bija vajadzīga šī vēstule?

- Šī vēstule bija vajadzīga, lai... nu, kā, tas bija spiediens. Tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Šodienas politiskajā terminoloģijā tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Toreiz mēs vēl neoperējām ar tādiem jēdzieniem. Mums nelikās, ka mēs kaut kā spiežam. Nebija tādas terminoloģijas. Mēs vienkārši ar sirdi un dvēseli, pilnīgi, mums nebija, iedomājieties, Imantam Ziedonim vai Mārai Zālītei, tiem cilvēkiem, kas parakstīja, mums nebija nekādu savtīgu interešu. Mēs vēlējāmies, lai Latvijai ir vislabākais prezidents no iespējamiem. Un bija pilnīga, simtprocentīga pārliecība, ka tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un mums bija svarīgi šo inteliģences viedokli paust plašā sabiedrībā, lai tas atbalsts bija ļoti liels, cilvēki pēc tam ļoti atsaucās, un Dienai noteikti tas arhīvā ir, ka, jā, mēs arī tā domājam, mēs atbalstām utt., utt. Tas bija ļoti būtisks arguments.

- Ar to vien, ka Tēvzeme otrā kārtā viņu izvirzīja, bija par maz?

- Redz, tēvzemiešiem bija, uz ko atsaukties: tā ir intelektuāļu izvirzīta kandidatūra. Viņiem bija aizmugure. Turklāt inteliģence bija tolaik, kā lai saka, tomēr tautā cienīta un respektēta. Vairums no tiem cilvēkiem, kas to parakstīja. Pilnīgi to viedokli ignorēt būtu bijis grūti.

- Un Bojārs?

- Ar Bojāru ir tā, ka pēc tam, kad vajadzēja balsot, bija divi balsojumi. Pirmais bija 50 pret 50. Tajā brīdī, - to es nepārzinu, bet partijas tur jau taisīja kaut kādas savstarpējās rebes. Manas aizdomas ir tādas, ka sociāldemokrāti bija ieinteresēti, lai prezidents nenāktu ne no Latvijas ceļa, ne no Tautas partijas. Līdz ar to viņi metās uz vienu roku; viņi paši nevarēja neko cerēt, kā krievi saka – draudzējās pret, nevis draudzējās par Vairu Vīķi-Freibergu ar Tēvzemi, un pēc tam Tautas partija jau ar’ „uzmeta” savu kandidātu, kad juta, ka tur nebūs. Sociāldemokrāti acīmredzot kaut ko izrēķināja, ka viņiem tas ir izdevīgi. Un līdz ar to arī tās sociāldemokrātu balsis jau pie balsošanas bija svarīgas. Es domāju tāpēc Bojārs - viņš jau nebija Saeimas loceklis - aizmetās uz Saeimu un tupēja tuvumā, lai varētu, tā teikt, ievest Vairu Vīķi-Freibergu kā prezidenti un nostiprināt tautas apziņā mītu, ka viņam ir jelkādi nopelni šajā ziņā...

Bet varbūt tomēr Māra Zālīte kaut ko traktē pa savam? Kāpēc lai mēs ticētu viņai vienai? Tad uzklausīsim vēl vienu „sazvērnieku” – Māri Grīnblatu.

- Tad kas pēc būtības ieveda Vīķi-Freibergu Saeimā?

- Es varu izstāstīt to, ko es zinu. Neapšaubāmi, pirmā doma par prezidentu radās vienu gadu iepriekš. Es domāju, ka tas bija iepriekšējā gada maijā vai jūnijā. Saeima aktīvi strādāja. Tātad bija trīs sarunas, kas notika viena mēneša ietvaros. Pirmā man bija ar Māru Zālīti. Negribu teikt, vai tā bija mana iniciatīva vai ne, es pieņemu, ka mums bija kaut kāds iemesls par kaut ko runāt, jo es viņu pazinu vairāk kā publisku personu, ne tik daudz personīgi. Es ar viņu tikos un teicu apmēram šādi: Zālītes kundze, vēl gads līdz prezidenta beigām. Ulmanis ir strādājis. Mēs viņu pirmo reizi neatbalstījām, otrreiz pat atbalstījām, jo viņš likās labāks nekā pārējie, kas likās galīgi nejēdzīgi. Ir bijušas pozitīvas, nepozitīvas īpašības, un skaidrs, ka būs jauns prezidents, un mans ieskats ir, ka personai, kas tai pilī, nevajadzētu būt personai, kas sēž ļoti tuvu kādam partijas kodolam vai ekonomiskajam grupējumam, - labāk kāds neitrāls cilvēks.

Es teicu – ja nu sagadīsies tā, ka nākamajā Saeimā būsim pārstāvēti arī mēs, tad mana prognoze ir tāda, ka divas partijas nevarēs vienoties par prezidenta ievēlēšanu. Es neticu, ka 51 balss Saeimā būs divām partijām. Mana prognoze - ka trīs. Līdz ar to es redzu situāciju tādu, ka trīs partijas visticamāk nevarēs vienoties ne par vienas partijas politisko kandidātu, jo, ja būtu tā, ka rudenī vēlē Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, tad nebūtu nekādu problēmu vienoties trijām partijām, ka Valsts prezidents būtu ļoti politisks, teiksim, kāds bijušais ministrs vai deputāts.

Bet, tā kā ir vairāk nekā pusgads - novembrī apstiprina Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu un tad ir astoņi mēneši līdz Valsts prezidentam, - es domāju, ka vienošanās nekādas vairs spēkā nebūs, un līdz ar to mana prognoze ir tāda, ka kandidāti, kas uzticīgi partijām, netiks ievēlēti, līdz ar to varētu būt kāda neitrāla persona, nu, kāds kultūras vai gara darbinieks, varbūt pat no latviešu trimdas. Un, ja virzīs politiskā partija kaut kādu bezpartejisko, tad pārējie to uztvers kā viņu piederīgo un teiks: „Reku ir jūsējais!” – un tiks pielikta birka klāt. Es teiktu, ka bija ideja, lai nāk no vides, kas nav gluži politiska, un tad tie ierosina kādu citu. Viņa teica: es par to padomāšu.

Pēc nedēļas vai pēc divām mēs tikāmies vēlreiz, un viņa teica, ka piemērota kandidāte būtu Vaira Vīķe-Freiberga. Tas man nebija ļoti liels pārsteigums, - es uzvārdu biju dzirdējis, bet nebiju domājis, ka Zālītei būtu kādas īpašas simpātijas vai antipātijas pret viņu. Es to vienkārši nezināju. Man iedeva vairākus rakstus. Tur bija latviešu kultūra, trimda un dažādi temati, lai es saprotu, kas tā ir par personu. Tad 1998. gada jūnijā, katrā gadījumā Saeima vēl strādāja, Vīķe-Freiberga bija Rīgā, un tad mēs trijatā runājām. Es viņu pirmo reizi redzēju. Viņa neizraisīja ne mazāko šaubu, ka viņa varētu būt kandidāte. Es biju paredzējis, ka viņa šaubīsies, klīrēsies, bet nē, - viņa tam uzreiz piekrita. Viņa bija par to bija domājusi iepriekš, ka viņa tāda kandidāte varētu būt. Viņa bija samērā runīga, kas mani mazliet pārsteidza.

Mēs runājām par dažādām lietām, par to, ka viņas darbībai turpmāk vajadzētu būt saistītai ar Latviju. Tā drīzāk bija Māras Zālītes ideja nekā mana vai viņas. Viņai tika piedāvāts, es neatceros, kurā brīdī, bet viņai tika piedāvāts vadīt Latvijas Institūtu, kas būtu viņai piemēroti, ņemot vērā viņas izglītību, interesi un tā tālāk. Tas notika tajā laikā, kaut kā izdevīgi sakrita, bet, kā tas process tika virzīts, varbūt Zālītes kundze atceras to labāk - par to institūtu. Bet mēs tā runājām, ka viņa būtu gatava braukt uz Latviju, un viņa saprata, ka ir svarīgi, ka nebūs jāierodas pēdējā brīdī.

Tad noslēgumā teicu, ka šai sarunai ir jāpaliek pēc iespējas konfidenciālai, jo, ja kāds iedomāsies, ka viņas virzīšana ir saistīta ar mani, vai, Dies pasarg, ar mūsu partiju, tad tas vairs nebūs neitrāli, un to jau jebkurš saprot. Pēc tam gada laikā nebija ne pušplēsta vārda, ka tāda saruna ir bijusi, no kā es, atklāti sakot, arī baidījos, jo tad jau kaut kāda politiska birka tiktu piekārta. Arī mūsu partijā es par to nerunāju. Par to zināja vēl labi ja viens cilvēks - no Tautas frontes, ticamākais.

- Jūs pat valdē neapspriedāt?

- Nekur. Nu priekš kam? Tur visa prese ir klāt. Tur desmit vai divdesmit cilvēku ir klāt, tur viss tiek atreferēts. Esmu pārliecinājies desmitiem reižu no senākiem laikiem, ka visas slepenās lietas tūlītās tiek izstāstītas. [Jānis] Straume ne, Straume ir mazrunīgs cilvēks, viņš tās lietas patur pie sevis, bet ir daudz cilvēku. Es domāju, ka par to runāt nevajadzētu, un tāpēc es arī nerunāju. Tā ka gada laikā par to būtisku sarunu nebija. Es savu kandidatūru paturēju pie sevis. Mums katram [katrai partijai] bija sava oficiālā kandidatūra – mums Jānis Priedkalns un, un...

- Kāpēc?

- Kāpēc mums bija savs kandidāts? Pirmām kārtām, katrai partijai bija savs kandidāts, un nekādas kompromisa sarunas nenotika, protams.

- Kāpēc uzreiz ar Vīķi-Freibergu neizgājāt?

- Viņa būtu izgāzta. Viņa būtu uztverta kā vienas partijas kandidāts. Bija plānots, ka viņa tiks izvirzīta tikai tad, kad partijas būs parādījušas gan sev, gan saviem biedriem, ka viņu kandidāti nevar tikt ievēlēti. Neapšaubāmi. Es domāju, ka tie, kas bija tajā procesā vistuvāk, sapratīs, ka nevar uzrakstīt nākošo skaitli, kamēr viens skaitlis nav parādīts līdz komatam.

Es pieļauju, ka vēlēšanu dienā man bija kāda saruna ar... nu jā, tad jau sociāldemokrāti bija ievēlēti Saeimā, Juri Vilcānu. Viņš ir mans paziņa no Padomju laikiem, mēs esam mācījušies vienā fakultātē, kaut arī ne vienā kursā, un strādājuši vienā celtnieku vienībā. Es sapratu, ka viņiem kaut kādi kontakti ar Vīķi-Freibergu ir bijuši.

Tad bija arī kāda maza replika presē, ko bija parakstījusi Māra Zālīte un vēl kādi desmit kultūras un inteliģences darbinieki, kuri ierosināja virzīt Vīķi-Freibergu. Tas nebija no tiem uzsaukumiem, kurus paraksta parasti 150 cilvēki. Ļoti pieticīgā formā, un apakšā nebija plašas kampaņas. Bija labi, ka šo ideju piedāvā kultūras darbinieki, nevis virza politiķu kopa. Saeimā, es domāju, līdz tam lielu sarunu nebija.

Apmēram dienu vai divas pirms prezidenta vēlēšanām Jānis Straume mani informēja, ka viņam no Tautas partijas ir zināms, ka viņi apsver iespēju izvirzīt Ojāru Kalniņu. Es atceros, ka mēs bijām Straumes kabinetā, es palūdzu, lai savieno ar viņu, un teicu: „Ojār, tā un tā. Šeit ir runa par to, ka varētu būt prezidenta vēlēšanas. Mana prognoze ir tā, ka pirmajā kārtā nevienu neievēlēs. Vai ar jums ir runāts par kandidēšanu?” Viņš teica: „Jā, tāda runa ir bijusi.” „Tas ir ļoti interesanti, vai jūs pats tam arī piekrītat?” Viņš teica: „Jā.” „Ā. Nu, tad te ir nopietns kandidāts, ņemsim to vērā.” Un es vēl prasīju: „Vai jūs varat būt Rīgā, kad notiek vēlēšanas?” Viņš teica: „Nē, tik ātri uz Rīgu es tikt nevarēšu.” „Jā, tas ir mīnuss,” es teicu. „Bet tas nevar būt izšķirošais.”

Tas, kas notika vēlēšanu dienā, - sākās konsultācijas gan ar Tautas partiju, gan ar sociāldemokrātiem kaut kur ap pusdienas laiku par to, kā var notikt tālākā virzība. Sociāldemokrāti izkrita vieni no pirmajiem, tad izkrita Paegle, tad izkrita Gorbunovs un palika tikai Pauls. Bija norunāts, ka sēde atsāksies sešos. Tai brīdī notika runas par tālāko procedūru. Divdesmit pāri pieciem atnāca ziņa, ka Pauls atsaucis savu kandidatūru pēdējā balsojumā. Laikam saprata, ka labāk būtu nebalsot, nekā, ka balsu nepietiek.

Un tad notika vienošanās, kas bija būtiska. Biju es un Jānis Straume, no Tautas partijas – Andris Šķēle un Gundars Bērziņš, no sociāldemokrātiem – Juris Bojārs un Egils Baldzēns. Mēs pa dienu bijām runājuši, tāpēc nebijām galīgi nesagatavoti. Tika panāktas divas vienošanās. Bija skaidrs, ka ceļš prasīs pauzi līdz kādai pirmdienai, otrdienai. Šķēle toreiz laikam teica - kategoriski nē, mēs tam nekādi nevaram piekrist, viņi noteikti pa tām brīvdienām savāks jaunus variantus. Mēs nolēmām dot viņiem divas vai trīs stundas un sešos ierosināt nākamo sēdi sākt jau deviņos. Noteikt vienu vai divas stundas kandidātu iesniegšanai ar domu, ka mums kandidāts ir, un kam nav, tam nav – paši vainīgi. Tā doma tika izteikta, ka sēdi jāsasauc šodien un otrreiz jābalso par kandidātiem.

Manuprāt, Šķēle teica apmēram šādus vārdus: mēs varētu atbalstīt gan Ojāru Kalniņu, gan Vairu Vīķi-Freibergu, lai nebūtu strīdu, mums galvenais ir vienoties pret Latvijas ceļu. Nebija doma, ka mēs vienojamies par kandidātu, kuru būtu rūpīgi izpētījuši. Tā tas noteikti nebija. Mums svarīgi bija nepieļaut Latvijas ceļa kandidāta ievēlēšanu.

- Vienalga, ka tik ne Latvijas ceļš?

- Tas bija centrālais jautājums.

- Vīķe-Freiberga vai Kalniņš, tas nebija svarīgi?

- Citu kandidātu jau nebija. Trešā kandidāta nebija. Es teicu, ka mēs varam piekrist gan Vīķei-Freibergai, gan Kalniņam. Sociāldemokrāti teica, ka viņi labāk izvēlas Vīķi-Freibergu, jo man tai dienā koridorā bija saruna ar Egilu Baldzēnu, un viņš teica: „Mēs uzskatām, ka Ojārs Kalniņš ir pārāk oranžs un pārāk pietuvināts Tautas partijai.” Es teicu, ka mums nav problēmas, jo es esmu runājis tikai ar Vīķi-Freibergu, bet ar Ojāru Kalniņu tikai tā, pieklājības pēc. Man pret viņu nekādu īpašu pienākumu nebija. Mēs ar Šķēli teicām - jā, ka mēs tam piekrītam. Šķēle netielējās par to jautājumu. Sociādemokrātiem bija izšķirošā loma tai nozīmē, ka tad, ja arī viņi būtu pateikuši, ka viņiem vienalga, būtu sākusies kaut kāda izvērtēšana. Tad es, protams, būtu teicis, ka ar Vairu Vīķi-Freibergu esmu runājis ilgāk un man viņa šķiet piemērotāka. Tā pusstundas laikā starp pieciem un sešiem tika izlemts šis jautājums. Ātri, varbūt ne pārāk demokrātiski.

Un tad noskaidrojās, ka kādam jākārto tie papīri. Iespējams, ka Bojārs uzņēmās kaut kādu signālu došanu Vīķei-Freibergai, lai viņa steidzīgi ierodas Saeimā. Es šīs tehniskās nianses ne pārāk labi atceros. Mēs ļoti ātri parakstījām iesniegumu par viņas izvirzīšanu. Vajadzēja lapu ar viņas parakstu. Tas tajos laikos bija tik nebirokrātiski, ka prasīja desmit, piecpadsmit minūtes. Prezidenta kandidātu varēja izvirzīt viens deputāts, bet mēs, loģiski, parakstījāmies vairāki. Pēc tam notika mūsu frakcijas sēde, kurā es informēju par jauno situāciju.

- Vai jums tobrīd bija pārliecība, ka viņa varētu būt laba prezidente?

- Viņa bija kultūras darbiniece, viņai nebija politiskās pieredzes, viņa nebija saistīta ne ar vienu politisko partiju un nevienu ekonomisko grupējumu. Viņa bija izglītots cilvēks, es neredzēju nekādu problēmu viņas spējai izteikties, par kaut ko runāt. Viņai nebija politiskas pieredzes, bet Guntim Ulmanim 1993.gadā arī nebija nekādas politiskās pieredzes, viņš nebija Augstākajā Padomē, viņš nebija aktīvi darbojies Tautas frontē, viņam bija pieredze tikai Kārļa Ulmaņa fonda vadīšanā.

Cik bija tā Bojāra ievešana... Es domāju, ka viņš brīvprātīgi uzņēmās atvest Vīķi-Freibergu līdz Saeimai. Droši vien tā bija. Man bija viņas telefons no Latvijas Institūta. Kādu dienu vai divas pirms tam es ar viņu sazvanījos par kādu tīri tehnisku jautājumu. Bet ļoti ciešu kontaktu es neuzturēju.

Tur bija interesanta situācija. Pirmajā kārtā bija tieši piecdesmit balsis. Balsu skaitīšanas komisija ilgi nenāca ārā. Es pat iegāju pie viņiem iekšā. Kristiāna Lībane teica, ka piecdesmit balsis ir pilnīgi noteikti, bet vienai zīmei ir nosvītrots vārds vai uzvārds. Mēs izlēmām, ka tik būtiskā jautājumā nevar riskēt, un nākamajā balsojumā jau bija piecdesmit trīs balsis. Ap pusnakti Vīķe-Freiberga tika ievēlēta. Es atceros, ka viņa ienāca zālē un visi piecēlās kājās, izņemot Latvijas ceļu. Viņi palika sēžot ļoti neapmierināti ar to rezultātu.

- Bet vai jūs arī Mārai Zālītei piedāvājāt kļūt par prezidenti?

- Tā varēja būt tāda zondējoša saruna kontekstā ar kultūras darbinieku. Ja viņa būtu izrādījusi interesi, tad es būtu virzījies savādāk...

Visbeidzot, enerģiskās kundzes jau ļoti laikus izteiktu interesi par tieši vienu un ļoti konkrētu amatu atzīst arī Juris Bojārs - viņas oficiālais „ievedējs Saeimā” (kas gan lielā mērā tā notika tikai tāpēc, ka viņš izrādījās vienīgais, kurš „pieteicās” uz šo lomu).

- Tad kā - vai tā bija jūsu ideja virzīt Vairu Vīķi-Freibergu prezidentes amatam?

- Grūti pateikt. Tagad jau visādas fantāzijas ir. Inteliģence viņu virzījusi un kas tik viss. Nu, kāda inteliģence ko var virzīt Saeimā?! Savācieties, inteliģence, un virziet kādu Saeimā! Kurš ir ievirzīts? Neviens nav. Tā ka tā lieta bija ļoti praktiska un skaidra. Mums, sociāldemokrātiem, toreiz bija pietiekami liela frakcija Saeimā. Un bija skaidrs, ka neviena grupa nebalsos par otras grupas kandidātiem. Bija jāmeklē risinājums, un man bija risinājums skaidrs tanī ziņā, ka var ievēlēt kādu, kas nepārstāvēs nevienu partiju. Jāmeklē pietiekami tāda ja nu ne izcila, tad vismaz personība, kam būtu pietiekams intelekts.

Pirms tam Vaira Vīķe-Freiberga bija atnākusi pie manis. Viņa tad bija ievēlēta par Latvijas Institūta direktrisi...

- Pati atnākusi? Kāpēc?

- Es to galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties. Man toreiz institūts bija pilnā uzplaukumā, par partiju es nerunāju, partija arī bija pilnā uzplaukumā tajā laikā. Man viņa tad atstāja gudras, rezervētas, inteliģentas sievietes iespaidu. Es tā padomāju, ka viņa varētu būt labs kandidāts. Es parunāju ar savu partijas valdi, nu, ne valdi, bet ar tiem deputātiem, kas bija Saeimā. Tur nu reaģēja kā nu kurais. Viens – precīzi, kas arī nobalsoja pret. Tas ir [Jānis] Ādamsons. Viņš tur vēlāk visādi taisnojās.

Tad, kad mēs Anatoliju Gorbunovu izgāzām un visus tos pārējos Latvijas ceļa kandidātus, tad [Kristāna] Lībane pilnīgi satracināta pienāca man klāt, notvēra [Egīlu] Baldzēnu un teica – mēs taču jums samaksājām, kāpēc jūs tā. Mēs pēc tam noskaidrojām, ka tā maksa ir bijusi 11 tūkstoši. Tas bija tā. To nevarēja nekur piesiet...

Pirmais, ko es darīju, - es aizgāju aprunājos ar Grīnblatu. Grīnblats man tā mīklaini teica, ka viņš jau ir runājis ar Vairu. Vai tā ir taisnība vai ne, to es nevaru pateikt. Bet man izdevās viņu pierunāt. Tas, ko viņi virzīja, – kaut kādu Amerikas latvieti. Es teicu – neviens ne par vienu nebalsos. Tas ir skaidrs. Jāņem neitrāls kandidāts, kas nav ne no vienas partijas. Jo kāda toreiz bija situācija. Toreiz Latvijas ceļš bija tas visvarenais. Viņu rokās ir viss. Viņi, ko grib, to ieliks, ko grib, to noņems. Un tādā veidā. Es saku, nu, bišķi jāapgriež tam Latvijas ceļam

Grīnblats piekrita, un mēs vienojāmies, ka sākumā laidīsim katrs savu kandidātu. Mūsu kandidāts bija Arnis Kalniņš, akadēmiķis, ļoti goda vīrs. Viņš lielu darbu Saeimā izdarīja. Viņš beidza savu darbu Saeimā ar to, ka sāka jau virzīt rapša projektu. Un tas aizgāja. Vienojāmies, ka katrs pa priekšu virzīsim savējos, paskatīsimies, kā nu tur iet. Bija skaidrs, ka nevienu neievēlēs. Nevienu arī neievēlēja. Otru Vairu [Paegli] arī neievēlēja no Tautas partijas. Pēc Grīnblata es aizgāju aprunāties ar Šķēli. Protams, nekad nav īpašu baudu sagādājušas sarunas ar Šķēli. Bet lieta spiesta. Ko tur darīt. Šķēle bija ļoti apķērīgs. Viņš saprata – ja izgāzīs Latvijas ceļu, tas stipri samazinās viņu reitingu. Šķēle bija aprēķinājis, ka tad vajadzētu nokrist Latvijas ceļam [valdībai]. Un nokrita arī. Viņi paši… Tāpēc, ka neuzvarēja vēlēšanās, viņi uzreiz sakāvās, kas vainīgs. Vainu uzgrūda Krištopanam. Noņēma Krištopanu. Es tās detaļas neatceros, bet Krištopana valdība krita. Latvijas ceļš nedabūja prezidenta vietu, valdība krita. Un Šķēle uztaisīja savu valdību, veikli kombinējot. Tāda bija tā tehnika.

Balsošana gāja ilgi, jo viņi tur virzīja arī Raimondu Paulu. Un mēs drusku atbalstījām arī Paulu, bet ne par daudz. Mēs saskaitījām balsis, lai, nedod Dievs, viņu neievēlētu. Viņu tāpat nebūtu ievēlējuši. Un tad pašās beigās jau Ingrīda Ūdre gribēja kandidēt, tie jau bija joki. Un beigu beigās Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja.

- Viņas ierašanās Saeimā arī ir daudziem atmiņā. Jūs toreiz nemaz nebijāt Saeimas deputāts...

- Redziet, jā, bet man ir mūža caurlaide Saeimā. Es biju Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par neatkarību. Tā ir tā mūža caurlaide. Es jau viņu speciāli vedu pats. Tā nelietība, kas ir notikusi uz mūsu politiskās skatuves, īpaši tad, kad notiek cīņa par šādām lietām, - es nezinu, tur varēja visu kaut ko izdarīt ar to Vairu Vīķi-Freibergu. Viņi jau nedomāja, ka to ievēlēs - Latvijas ceļš. Viņi neticēja. Citādi būtu sasolījuši lielāku naudu.

Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāieved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Tad, kad tā balsošana jau gāja ļoti karsti, tad mani sazvanīja Krištopans un teica – ja es šitā, tad viņi izmetīs Gundaru [Bojāru] no prezidija laukā. Kad viņi man tā piedraudēja, tad es teicu, es jums tādu joku tagad uztaisīšu, ka jūs aizmirsīsiet, ka jūs gribējāt Gundaru no prezidija mest laukā. Nākamajā dienā aiztipināju uz prokuratūru un uzliku [ģenerālprokuroram Jānim] Skrastiņam uz galda iesniegumu, ka mani, pirmkārt, gribēja nopirkt, otrkārt, draudēja. Nu, bet Skrastiņš bija no tās pašas komandas cilvēks. Sistēmas cilvēks simtprocentīgi.

- Un kā tieši jūs atvedāt Vairu Vīķi-Freibergu uz Saeimu?

- Es nekad nepievēršu uzmanību sīkumiem. Tie nav svarīgi. Dzīvē ir svarīgas būtiskas lietas.

- Jūs viņai piezvanījāt, teicāt - es jums aizbraukšu pakaļ?

- Pirms tam jau bija sarunāts tikšanās laiks, un es viņu ievedu iekšā.

- Tas ir – viņa ar jums jau bija sarunājusi, kur un kā jūs tiksieties?

- Tad es viņai sēdēju blakus, lai viņu tur kaut kur nenozog. Tur tādi žuļiki bija uz tās politiskās skatuves, ka tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko. Iznāciet tur ārā, jums tur jāparaksta, papīri jāaizpilda vai tur ko. Bet to man visu izdarīja. Sakārtoja cilvēki, kas man uzticējās un kuriem es uzticējos. Tieši no Saeimas aparāta. Viņi sadarbojās nevis ar visiem tiem toļikiem tajā laikā, bet ar mani.

- Vai Vaira Vīķe-Freiberga bija nobijusies?

- Nē, nebija. Es mēģināju viņu iesaistīt sarunā, bet mums tā saruna neiznāca. Tur bija apkārt daudz cilvēku, varbūt tāpēc. Man bija svarīgi, lai ar viņu nekas nenotiek. Es viņu gandrīz turēju aiz rokas. Nu, tad tur visus tos papīrus turp un atpakaļ nēsāju.

- Viņa ir ārzemju latviete, un tas daudziem negāja kopā ar jūsu personu.

- Jā, jā. Tas bija ļoti izdevīgi. Tas bija vienīgais, ar ko varēja ar mani manipulēt. Nopirkt nevarēja. Viens no vislielākajiem Latvijas oligarhiem jau brīdināja – Bojāra kungs, ja jūs nāksiet pie varas, jūs nošaus. Es to arī vēsi pieņēmu. Tā kā es redzēju, ka tas jau notiek ar visām lapsenēm, tad tas arī varēja notikt. Tajos laikos es vienmēr staigāju bruņots. Man jaunībā bija pirmā klase šaušanā ar pistoli un arī ar šauteni. Tā kā tas nemaz nebūtu bijis tik vienkārši.

Kas tad mums kļūst skaidrs no šiem dažādajiem stāstījumiem un pietiekami drošajiem faktiem? Lielos vilcienos – tas, ko nojautām jau iepriekš; būtībā – divas lietas. Pirmā – pretēji oficiozo biogrāfu mītiem V. Vīķe-Freiberga kā prezidenta amata kandidāte neparādījās ne nejauši, ne no nekurienes, ne arī kāda stihiska atbalsta negaidīti un pēkšņi izvirzīta: patiesībā aizkulišu spēlmaņi ar viņas kandidatūru sāka ņemties jau nepilnus divus gadus pirms prezidenta vēlēšanām, kad „īstie politiķi” par šādu tēmu pat nedomāja, un pirms 1999. gada 17. jūnija notikušais – bīdīšana uz Latvijas Institūta direktora amatu, „stihiskais” atbalsts utt. – bija viss kas, tikai ne nejaušība. Nejauši bija varbūt vienīgi tas, ka ievēlēta viņa tika jau 17. jūnijā, ko nebija gaidījusi arī pati – par ko uzskatāmi liecina kaut vai leģendārā raibā blūzīte un īpatnā frizūra ievēlēšanas vakarā (frizieris, cik zināms, bija sarunāts uz nākamo rītu).

Otrā – ne jau aizkulišu spēlmaņi bija tie, kas sāka ņemties ar V. Vīķes-Freibergas kandidatūru: ārkārtīgi maldīgs ir vispārpieņemtais viedoklis, ka V. Vīķe-Freiberga tikai ļāvās, lai inteliģences un šo atsevišķo spēlmaņu, bet pēc tam arī tautas atbalsts viņu ienes augstajā krēslā, uz šo virzību vēl noskatoties pat ar nelielu nožēlu (izsakoties A. Cimdiņas oficiālās biogrāfijas vārdiem, „iespējams, ka, stājoties prezidentes amatā, viņai bija pat žēl šķirties no iemīļotā pētniecības darba, kurā ir ielikts tik daudz no sevis, bet nu tuvākajos gados tam nebūs iespējams atvēlēt ne minūti”).

Patiesībā ir skaidri redzams, kā jau kopš deviņdesmito gadu vidus, bet īsti nopietni no 1997. gada viņa mērķtiecīgi un enerģiski pūlējās, lai pēc aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vērtībai atbilstoša posteņa Latvijā. Gan inteliģences pārstāvji, gan politiķi tika apstrādāti viens pēc otra, turklāt bez īpašiem smalkumiem: atminaties eksčekista J. Bojāra izbrīnu – „galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties”?

Vērā ņemams arī tas, ka lielais nākotnes mērķis V. Vīķei-Freibergai vismaz brīžam nelika aizmirst arī vēlmi pēc tūlītējiem materiāliem labumiem, - atminēsimies, kā Latvijas Institūta direktora postenis viņai gandrīz gāja gar degunu iekārotā dienesta dzīvokļa, ministra algas un mašīnas dēļ. Tikai citu kandidātu trūkums komplektā ar pašas V. Vīķes-Freibergas pārdomu laika „latiņas nolaišanu” ļāva pārvarēt nepatīkamo situāciju, lai gan lēmumu pieņēmējos zināmas grēmas tā atstāja arī pēcāk („Es pats tagad savā stāstījumā saklausīju pretrunu,” saka G. Krasts uz jautājumu, kā viņam radās pārliecība, ka Latvijas prezidenta postenim varētu derēt cilvēks, kas atbrauca no Kanādas, paprasīja dzīvokli, mašīnu un ministra algu...).

Papildus šiem pamatfaktoriem V. Vīķe-Freiberga par savu nokļūšanu prezidenta postenī ļoti tieši varēja pateikties arī partiju savstarpējām nesaskaņām, Latvijas ceļa lielmanībai un jo īpaši tobrīd opozīcijā sēdošās Tautas partijas vadītāja Andra Šķēles īpatnībai, ko J. Jurkāns raksturo šādiem vārdiem: „Atceros, ka sarunā ar Andri Šķēli viņa kabinetā es viņam toreiz jautāju – vai jūs tiešām atbalstīsiet Freibergu? Viņš teica – jā, lai sariebtu Latvijas ceļam. Tas ir tā – es izduršu sev aci, lai sievasmātei būtu riebīgi uz mani skatīties.” Rezultātā A. Šķēle, izsakoties cita politikas vērotāja vārdiem, „lai izdr...tu ceļu, izdr...za pats sevi, - Gorbunovs pret viņu nekad nebūtu izturējies tā, kā atļāvās Vīķe-Freiberga”.

Nu, bet tumšajam zirdziņam raibajā blūzītē ilgi plānotais amats bija rokā, - 8.jūlijā V. Vīķe-Freiberga ķērās pie Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Jau pāris gadus vēlāk viņa, spriežot pēc intervijas Vakara Ziņām, jau bija veiksmīgi piemirsusi aizkulišu spēlmaņus un pašas aktivitātes, - nu ievēlēšana bija ja ne „Dieva pirksts”, tad „brīnums” gan: „Ja kāds trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām būtu prasījis, vai Saeima ir gatava ievēlēt tādu cilvēku kā mani, vairums būtu teikuši, ka ne. Nez vai Saeimas deputāti tādā gadījumā būtu teikuši, ka mani ievēlēs. Vai domājat, ka mana ievēlēšana nebija brīnums? Vai domājat, ka tas bija šausmīgi loģiski? Cilvēks, kas nekad nav bijis nevienā partijā, nav darbojies politiskajā dzīvē, kļūst par prezidentu… Tas bija brīnums!”

Turklāt īpaši interesanti, ka augstāko spēku iejaukšanos saskatīja arī „mazās cilvēku grupiņas” pārstāvis I. Ziedonis, jau pieminētajā „no augšas” par labu esam atzītajā grāmatā Brīvības vārdā apliecinot: „Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievē­lēšanas situācija, bija augstāku spēku garantēts...””

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...