Kā izveidojās „politiskās barotavas”

Valstiski cēlie plāni

1993. gada augustā valsts īpašuma valsts ministrs Edmunds Krastiņš (attēlā) presei aizrautīgi stāstīja par Valsts īpašuma fonda izveidošanu, kura moto būšot – apzināt esošo valsts īpašumu, noteikt valstij vajadzīgo un, protams, to efektīvi pārvaldīt. Vēlāk par Andra Šķēles svītas „asiņaino punduri” dēvētā amatpersona pārliecinoši klāstīja, kā, privatizācijas procesam paātrinoties, daudzi uzņēmumi vēl labu laiku būšot fonda pārraudzībā un, lai šo pārraudzību padarītu efektīvāku, esot jāpaātrina uzņēmumu komercializācija.

Kā šī vēlamā valstiskā komercializācija izpaustos? Uzņēmumi bija jāpārveido akciju sabiedrībās, pieaicinot to padomēs nevis valsts ierēdņus, bet gan – tā tobrīd pārliecinoši deklarēja valsts ministrs – veiksmīgus uzņēmējus, banku vadītājus, advokātus, augstskolu pasniedzējus. Šiem publiskajiem apliecinājumiem bija arī juridisks pamats – tobrīd spēkā bija vēl Augstākās padomes pieņemtais likums Par valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi uzņēmējsabiedrībās (ko 1996. gadā papildināja jauns likums Par valsts un pašvaldību kapitāla daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās). Un, protams, par to, ka šie amati vislabāk derētu tieši esošiem vai bijušiem politiķiem, par to tobrīd nerunāja neviens.

Līdz pat 1995. gadam par īstu uzņēmumu padomju politizāciju runāt arī nevarēja – kā vēlāk atzina politologs Jānis Ikstens, „1993.-1995. gadā pārstāvniecība bija politizēta tikai atsevišķos valsts uzņēmumos (piemēram, AS Ventspils nafta)”. Lielā daļā citu privatizējamo un arī neprivatizējamo uzņēmumu padomju sēdēja un bieži vien arī strādāja visdažādākie ļaudis – piemēram, īsts rekordists izrādījās iepriekšējais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle, kuram tobrīd ar lielo, „oficiālo” politiku vēl nebija nekāda sakara. Savukārt citi iespaidīgi tālaika „padomju sēdētāji” bija Ojārs Kehris (kura sēdēšana padomēs kļuva leģendāra, viņam daudzus gadus vēlāk Latvijas Televīzijas tiešraidē nekādi nespējot izskaidrot savas nodarbes Latvenergo padomē), tas pats Krastiņš (tolaik vēl kā Latvijas Zemnieku savienības pārstāvis) un bijušais finanšu ministrs, Latvijas ceļa veterāns Uldis Osis.

Politizācijas sākums

Situācija būtiski mainījās pēc 1995. gada Saeimas vēlēšanām, kuru rezultātā, izsakoties tā paša Ikstena vārdiem, „zuda savienības Latvijas ceļš politiskā hegemonija un tika iedibināta spēcīga partijiskā tradīcija, minētās vakances aizpildot”. Rezultātā nākamajos gados iedibinājās Krastiņa publiskajam apgalvojumam pilnīgi pretēja tradīcija – mainoties politiskajai situācijai, aizvien biežāk tika nomainīti visu valsts (arī pašvaldības) uzņēmējsabiedrību padomju, reizēm arī atsevišķi valžu locekļi. Turklāt pamazām izstrādājās vesela iekārotāko padomju hierarhija, kuras pašā augšgalā reizē ar vislielākajiem valsts uzņēmumiem bija arī, piemēram, Rīgas brīvosta – vieta tajā politiķim spēja nodrošināt pat 60-70 tūkstošu latu ienākumus gadā.

Faktiski padomju īstā politizācija sākās 1996. gada martā, kad Ziedoņa Čevera, Vasilija Meļņika un Ērika Kažas Demokrātiskā partija Saimnieks pirmoreiz publiski paziņoja – valsts svarīgāko uzņēmumu padomes esot jānomaina tā, lai tajās proporcionāli būtu pārstāvētas visas valdību veidojošās frakcijas. Pamatojums šķita diezgan loģisks – šajās padomēs visa vara piederot tikai un vienīgi Latvijas ceļam (tobrīd Ventspils naftas un Latvijas kuģniecības padomē Latvijas ceļam bija pa trīs pārstāvjiem, Latvijas gāzes – viens), kas neesot īsti labi.

Pats Latvijas ceļš par šo ideju, protams, nebija sajūsmā. „Pretkorupcijas likuma tēvs” Jānis Lagzdiņš, kas tolaik kopā ar Dzintaru Ābiķi vēl nebija pārbēdzis uz Tautas partiju, pauda, ka „uzņēmumu padomes nevajag politizēt un, nomainot to locekļus, būtu vispirms jāņem vērā viņu profesionalitāte” un ka „padomju nomaiņai jānotiek lēni, varbūt dažu uzņēmumu padomes vispār var nemainīt”.

Latvijas ceļa priekšsēdētājs Valdis Birkavs pēkšņi atminējās, ka „jaunos kandidātus vajadzētu izvēlēties pēc profesionalitātes principa”, savukārt Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis aizrunājās pat tiktāl, ka padomju nomainīšanai būšot negatīva starptautiskā reakcija, jo „netika sagatavota pietiekami izsmeļoša PR kampaņa, kas izskaidrotu šā procesa nepieciešamību, sagatavotu arī diplomātisko korpusu, starptautiskās institūcijas”.

Visnotaļ likumsakarīga bija Latvijas ceļa valdes reakcija – publiski tika paziņots, ka lielo valsts uzņēmumu padomju nomaiņa var „apdraudēt to stabilitāti”, turklāt, izsakoties tā paša Lagzdiņa vārdiem, dažu uzņēmumu padomes varētu arī nemaz nemainīt. Tikmēr presi vairāk uztrauca tas, ka līdz ar padomju nomaiņu varot sākties jauna prihvatizācija un ka valsts uzņēmumu padomes tagad atgādināšot tādus mazus politbirojus – maz profesionāļu, toties daudz politiķu. Pat tobrīdējais bezpartijiskais premjers Šķēle atzina, ka „tendence pataisīt uzņēmumu padomes par kaut ko līdzīgu politbirojiem nav pozitīva”, tāpēc, kazi, viņam nākšoties iepazīties ar padomju kandidātu biogrāfijām.

Pirmā krēslu pārdale...

Tobrīd jau pilnā sparā darbojās viens „lielais politbirojs”: Latvijas Privatizācijas aģentūras padome bija izveidota visnotaļ cildena iemesla dēļ – arī tāpēc, lai kontrolētu uzņēmumos notiekošos procesus pirms to privatizācijas. Arī šī politbiroja pārstāvji (un konkrēti Atis Sausnītis un Ēriks Kaža no Saimnieka, Roberts Zīle no Tēvzemei un Brīvībai, Aristids Lambergs no LNNK un Andrejs Lūsis no kristīgajiem demokrātiem) meta acis uz amatiem uzņēmumu padomēm, tāpēc nav brīnums, ka lēmums par padomju maiņu tika pieņemts visaugstākajā līmenī.

Padomju maiņas milzīgo problēmu ne reizi vien izskatīja Saeimas frakciju sadarbības padome – sākotnēji lēmumu pieņemt neizdevās (kaut izrādījās, ka politiķi ietekmes sfēras jau aptuveni sadalījuši – piemēram, tēzemiešus īpaši interesēja vietiņas Latvenergo un Latvijas balzama vadībā, Saimnieku – Latvijas gāzes un Ventspils naftas padomju vadības krēsli), tāpēc tika sasaukta pat īpaša, tikai šim jautājumam veltīta padomes sēde. Tajā tad beigu beigās tika pieņemts kompromisa lēmums, nosakot pirmo „politbiroju” sastāvus.

Cita starpā 1996. gada aprīlī tika izlemts, ka Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdētāja postenī īsti labi varētu iederēties Druvis Skulte, bet viņa vietnieku krēslos – Laimonis Strujevičs un Vasilijs Meļņiks, Latvijas balzama padomes priekšsēdētāja pienākumus varētu pildīt vēlākais Rīgas mērs Andris Ārgalis, Ventspils naftas virsvadība varētu tikt uzticēta deputātiem Alfredam Čepānim, Robertam Zīlem un Jānim Kalviņam, bet Latvijas dzelzceļa padomē varētu strādāt „tēvzemietis” Valdis Dvinskis un Uldis Lakševics. Turklāt jau tobrīd bija skaidrs, ka padomju posteņi kļuvuši par īstu tirgošanās objektu – piemēram, Latvijas ceļš nemaz neslēpa, ka vietas Hipotēku un zemes bankā iemainījis pret posteņiem Ventspils naftā un Latvijas dzelzceļā.

Nekādu grandiozo konfliktu nebija, jo tobrīd vietu arī tiešām puslīdz pietika visiem: padomju locekļu skaits Latvijas kuģniecībā bija 13, Ventspils naftā, Latvenergo un Labības birojā – pa 10, Latvijas gāzē – 9, Latvijas Krājbankā un Latvijas dzelzceļā – pa 5. Tiesa, jau tobrīd bija arī skaidrs, kuras tad ir kārotākās padomes – reizē ar jau nosauktajiem uzņēmumiem politiķus īpaši interesēja arī tobrīd vēl neprivatizētais Latvijas balzams un Hipotēku un zemes banka.

... un nākamās

Šajā laikā amati padomēs labi noderēja pašiem ministriem un deputātiem, taču visu sagandēja Latvijas ceļš, kas jau tai pašā 1996. gada martā nāca klajā ar priekšlikumu deputātiem un ministriem aizliegt darboties valsts uzņēmumu un banku padomēs un šo aizliegumu nostiprināt arī likumā. Priekšlikumam īsti nesavtīgam un valstiskam ļāva izskatīties fakts, ka viens no tā iesniedzējiem – Anatolijs Gorbunovs izteica gatavību arī pats aiziet no vietiņas Latvijas gāzes padomē. Taču lieki teikt, ka citi politiskie spēki te saskatīja tikai viltu un liekulību: piemēram, „tēvzemietis” Aigars Jirgens nekavējoties sāka runāt par „ceļinieku” vēlmi vienkārši nobremzēt padomju locekļu nomaiņu, savukārt citi – no kristīgā demokrāta Pauļa Kļaviņa līdz LNNK pārstāvim Aleksandram Kiršteinam – lielā vienprātībā sauca, ka deputātu politiskā kontrole ir laba un pareiza lieta.

Kiršteins vēl atrada īpaši iespaidīgu argumentu savai pārliecībai, ka padomēm nebūt nav jābūt profesionāļu pārpildītām – vai tad tiešām Latvijas kuģniecības padomē ir jāliek bocmaņi, bet Latvijas balzama padomē – alkoholiķi? Un tikpat krāšņu kolorītu diskusijā ienesa Tautas kustības Latvijai pārstāvis Odisejs Kostanda, publiski paziņojot, ka papildus oficiālajam 200-500 latu ikmēneša atalgojumam padomju locekļi par „vajadzīgu lēmumu” atbalstīšanu saņemot tūkstošlatu „vienreizējās aploksnītes”. Tikai par to, ka šāds lēmums nozīmēs veselas partiju elitei tuvu „padomēs sēdētāju” kategorijas izveidošanos, tobrīd neviens gudrinieks nespēja iedomāties.

Tomēr sakarā ar korupcijas novēršanas likuma stāšanos spēkā jau tā paša gada 1. augustā tautas kalpiem tikai nesen iesildītās vietiņas jau nācās atstāt – un sazvērestības teoriju cienītājiem nekavējoties radās jauna versija: Latvijas ceļš esot speciāli šo situāciju radījis un tai gatavojies, virknei tā pārstāvju (piemēram, tiem pašiem Kehrim un Osim) jau laikus atstājot vēlētos vai izpildvaras amatus, lai nu ar pilnu krūti mestos padomju darbā.

Šī arī nebija pēdējā reize, kad politiķi bija gatavi ar milzu entuziasmu apspriest kārtējo padomju amatu sadali – piemēram, jau gadu vēlāk valdību veidojošo Saeimas frakciju sadarbības padome, protams, tikai sakarā ar nepieciešamību uzlabot privatizācijas procesa uzraudzību uzņēmumos, atkal ķērās pie padomju sastāva pārskatīšanas. Cildeno noskaņu izjauca tikai Andrejs Krastiņš – tolaik Nacionālās reformu partijas un Zaļās partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs -, kurš publiski ieminējās: „Kad es izlasīju avīzē, cik daudz šādos amatos maksā, nodomāju - kāpēc es tur neesmu. Es labprāt piedalītos pārdalē...”

Runas un darbi

Tiesa, ik pa brīdim politiķi mīlēja arī parunāt par to, cik svarīga ir profesionāļu atrašanās valsts uzņēmumu padomēs. Piemēram, Guntars Krasts Ministru prezidenta postenī jau 1998. gadā deklarēja, ka „mums ir nopietni jāķeras pie lielo valsts uzņēmumu padomju depolitizācijas”, ka „padomes jāveido vienīgi pēc profesionāliem principiem” un ka „esmu nolēmis uzņēmumu padomes depolitizēt”.

Taču, kad tā paša Krasta valdības ekonomikas ministrs Laimonis Strujevičs paziņoja, ka nekāda potenciālo padomju locekļu diskriminācija pēc politiskās piederības principa neesot pieļaujama, premjers paklusēja – un depolitizācijas plāni pamazām vien izčākstēja. Un gluži tāpat beidzās nu jau Aigara Kalvīša Ekonomikas ministrijas četrus gadus vēlāk – reizē ar jaunā likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā – stāšanos spēkā deklarētais, ka nu gan jaunie padomju locekļi jāizvēlas tikai pēc profesionāliem kritērijiem.

Tāpat, laikam ritot un politiķiem vajadzīgu un noderīgu ļaužu pulkam kļūstot aizvien lielākam, tika apjausts, ka politiķus iespējams iecelt arī par uzņēmumu valsts pilnvarniekiem un ministriju parlamentārajiem sekretāriem, protams, par kandidātu profesionālo sagatavotību īpaši neuztraucoties (rekordu šajā jomā sasniedza „tēvzemietis” Aigars Jirgens, parlamentārā sekretāra statusā „paviesojoties” un algu saņemot veselās trijās ministrijās). Brīdi pa brīdim gan varēja šķist, ka politiskās elites apetīte nedaudz samazinās – piemēram, 2003. gadā spēkā stājās spēkā likums Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām, līdz ar ko tika likvidēti visi valsts pilnvarnieku amati. Taču... padomju „barotavas” palika savās vietās, un liela daļa pilnvarnieku no saviem likvidētajiem amatiem pārcēlās uz tām.

Īpatnie jaunie laiki

Varēja gan gaidīt, ka reizē ar caurspīdīgumu, valstiskumu un arī profesionālismu deklarējošās partijas Jaunais laiks nākšanu pie varas situācija kardināli mainīsies, taču te nu gaidītājiem nācās samierināties ar vilšanos – jaunatnācēji uz ienesīgajiem valsts uzņēmumu padomju amatiem izrādījās, iespējams, pat vēl alkatīgāki nekā viņu priekšgājēji. 2003. gada sākumā Jaunā laika ģenerālsekretārs Grigorijs Krupņikovs partijas valdes sēdē paziņoja, ka vairāk nekā 100 tās biedru esot gatavi darboties uzņēmumu padomēs, un daži pat ir gatavi pamest līdzšinējo darbu, lai tikai kļūtu par kādas padomes locekli (un velti veselības ministrs, „zelta roku” īpašnieks Āris Auders brīdināja, ka vismaz valsts slimnīcu padomju locekļi nekādu lielo atalgojumu nesaņemšot).

Vēl vairāk – Jaunā laika pārstāvis, Saeimas deputāts Dzintars Zaķis pat pamanījās izplatīt īpašas anketas valsts uzņēmumiem, pieprasot sniegt virkni ziņu par atalgojumu tajos un cita starpā norādot, ka „koalīcijas sapulcē, piedaloties visu frakciju vadītājiem, tika nolemts īstenot vienotus principus valsts uzņēmumu padomju personāla un skaitliskā sastāva izvēlē”. Te nu pat partijas vadītājs Einars Repše (kurš līdz tam bija deklarējis, ka visi profesionālie ļaudis amatus padomēs nezaudēšot) uzskatīja par labāku apgalvot, ka neko par šādām anketām nezinot un vispār „pārmaiņas nav pašmērķis”, un tikai partijas pārstāve Ingrīda Circene ieminējās, ka patiesībā jau šis cēlais darbs tikai nesīšot „gara gaismu”. Visu izmaitāja vienīgi Jaunā laika Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš, publiski paziņojot: „Mums padomēs jāieceļ cilvēki, kuriem varam uzticēties, lai realizētu tautas gribu...”

Jauno laiku profesionālisma sludināšana beidzās ar to, ka ar Repšes svētību Privatizācijas aģentūras padomē tika iecelts tikai dārzkopībā stiprais Madars Lasmanis, kurš televīzijā bija spiests žēli taisnoties, ka gan jau ar laiku viņš visu ko iemācīšoties. Un, lai gan laiku pa laikam uz atsevišķiem padomes locekļu posteņiem (piemēram, Latvenergo) tika sarīkots arī konkurss, tendence bija un palika cita – padomes ir īstā vieta partiju pārstāvjiem, kuru pamatfunkcija ir savu partiju interešu aizstāvēšana, bet ne uzņēmumu darbības profesionāla pārraudzīšana.

Turklāt, gadiem ejot, izrādījās, ka papildus ietekmei partijām no saviem pārstāvjiem lielajos un ne tik lielajos valsts un pašvaldības uzņēmumos ir arī cits labums – gan informatīvais, gan arī vienkārši finansiālais. Tā, piemēram, Ikstens bija aprēķinājis, ka „laikā no 2002. līdz 2005.gadam aktīvo padomju locekļu ziedojumi svārstās starp četriem un desmit procentiem no kopējās privātpersonu ziedojumu summas. Savukārt tās personas, kuras ir vai jebkad ir bijušas padomju locekļi vai pilnvarnieki, ar saviem ziedojumiem ir nodrošinājušas 12—27% no kopējās privātpersonu ziedojumu summas minētajā periodā”.

Nu, bet paši padomju locekļi, neraugoties uz brīžam jau tā iespaidīgajiem ienākumiem, vēl ik pa laikam mēģināja tikt pie īpaši garda kumosa – piemēram, 2001. gadā tikai pēc mediju intereses toreizējais ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis piebremzēja politiķu nodomu Latvenergo padomes locekļiem O. Kehrim, Normundam Lakučam un miljonāram Uldim Pīlēnam gada prēmijās izmaksāt pa 26-28 tūkstošiem latu katram.

Savukārt par atalgojuma griestiem padomēs arī turpmāk uzskatāmi liecināja fakts, ka dažus gadus vēlāk kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume šajos posteņos gada laikā kopā spēja sapelnīt 88 tūkstošus latu un mums jau labi zināmais E. Krastiņš – pat 110 tūkstošus latu, bet par kopējiem atalgojuma apmēriem – daži skaitļi: kopā 686 valsts un pašvaldību uzņēmumos bija 1247 valdes locekļi, bet valsts uzņēmumu padomēs čakli strādāja un pelnīja 168 cilvēki...

Novērtē šo rakstu: