Kā “izģērba” komersantu, kurš uzticējās Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts finanšu un banku sistēmai: turpinām pārpublicēt slepenos tiesu nolēmumus par konfiskācijām
PIETIEK05.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Esiet gatavi! Jums jebkurā mirklī „tiesiski” var atņemt visu! Tāds ir jaunais „bezkompromisa tiesiskums”! Un neceriet, ka ar jums tā negadīsies! Tā var gadīties ar burtiski ikvienu! Atņems – un viss!” – ar šādu brīdinājumu nezināmu personu izveidota interneta vietne komunisms.com ir sākusi publicēt līdz šim no Latvijas sabiedrības slēptos tiesu nolēmumus par mantas konfiskāciju. Ņemot vērā problēmas nopietnību, šos nolēmumus turpina pārpublicēt pietiek.com.
It kā pavisam klasisks (šī vārda sliktākajā nozīmē) gadījums. Tomēr tajā ir arī dažas īpatnības, kurām pievēršama uzmanība, lai saprastu, kādā aplamā manierē mūsu valsts tiesību aizsardzības iestādes un diemžēl arī pati tiesa interpretē likuma normas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, lai vienkārši “izģērbtu” komersantu, kurš uzticējās Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts finanšu un banku sistēmai.
Lietas būtība šāda. Ārvalstu juridiskajai personai Latvijas kredītiestādes kontā glabājās paprāva naudas summa, kura kopā ar pārējiem bankā noglabātajiem finanšu instrumentiem pārsniedza 2 miljonus euro. Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) kārtējo reizi radās “aizdomas” par šīs naudas nelegālu izcelsmi. Uz FID ziņojuma pamata tiesa uzlika arestu šīs juridiskās personas aktīviem, kas atradās attiecīgajā kredītiestādē.
Protams, ka pierādījumu jebkādām prettiesiskām darbībām no šīs juridiskās personas puses nav un nebija. Vispār nekādu. Tikai plikas no pirksta izzīstas “aizdomas”. Nu, ko tur teikt – iespējams, finanšu instrumentiem arestu piemērot var arī uz aizdomu pamata, jo arests taču ir tikai pagaidu (drošības) līdzeklis procesam, kuru vēlāk tiesa skatīs pēc būtības.
Rūpīgi iepazīstoties ar tiesas lēmuma saturu, varam konstatēt, ka arestēto finanšu līdzekļu īpašnieks ir aktīvu komercdarbību veicošs uzņēmums un par ievērojamu daļu no šī komersanta gūtās peļņas likumību nav iespējamas pilnīgi nekādas šaubas. Tiesas lēmumā tiek detalizēti aprakstīta attiecīgā komercdarbība – no viena klienta paņem naudu, no otra klienta pasūti preci, trešajam klientam uzdod veikt preces pārvadājumu un piegādi pirmajam klientam.
Visi dokumenti, kas apliecina preces pārvadāšanu un nodošanu saņēmējam, ir kārtībā. Nauda arī ir samaksāta un saņemta. Visi ir laimīgi un apmierināti. No malas skatoties, šķiet, ka viss ir pareizi, tiesiski un caurspīdīgi. Bet… tomēr aizdomīgi! Un, ja ir aizdomīgi, tad nauda ir jākonfiscē par labu Latvijas valsts budžetam, jo tas ir labāk un pareizāk, nekā atdot to likumīgajam īpašniekam.
Lai šī lieta nevis izskatītos pēc klajas piesavināšanās specoperācijas, bet vairāk līdzinātos kaut kam šķietami tiesiskam un likumīgam, tiesa savu lēmumu pamato ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurā pausta atziņa, ka konfiskāciju var piemērot ne tikai tiešajiem noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, bet arī citai mantai, ieskaitot jebkādus ienākumus un citus netiešus ieguvumus, kas ir iegūti, pārveidojot noziegumos gūtos ieņēmumus vai sajaucot tos ar citiem, tostarp likumiskiem aktīviem.
Bet ko darīt, ja lietā nav iespējams konstatēt, kuri konkrētie aktīvi ir iegūti noziedzīgā ceļā un kuri ir likumīgi, un tāpat nav iespējams nošķirt “pārveidotos un sajauktos” aktīvus no nepārveidotajiem un nesajauktajiem? Objektīvi to nav iespējams izdarīt, jo vienkārši nav zināms, vai visā šajā aktīvu masā vispār ir kaut viena kapeika noziedzīgi iegūtas naudas. Kā rīkoties tik sarežģītā juridiskā kāzusā? Pareizi – vajag konfiscēt VISU!
Interesanti, kā tas saskan vai nesaskan ar tiesas lēmumā norādīto: Eiropas Padomes konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju 5.pants paredz, ka ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka īpašuma konfiskācijas pasākumi attiecas arī uz tādu īpašumu, kas radies, pārveidojot vai konvertējot noziedzīgi iegūtos līdzekļus; ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi pilnīgi vai daļēji ir pievienoti likumīgas izcelsmes īpašumam, -uz šo likumīgās izcelsmes īpašumu, nepārsniedzot aprēķināto pievienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtību. Arī šim jautājumam ir atradusies loģiska atbilde – tiesas lēmumā vienkārši vajag norādīt, ka konta atlikumā esošo līdzekļu summa noteikti ir mazāka par noziedzīgi iegūto līdzekļu summu. Un viss!
Bet tad tomēr rodas vēl viens jautājums… kā ir iespējams noteikt noziedzīgi iegūto līdzekļu summu, ja vispār nav zināms, vai ir noticis noziegums?!
Dokuments PDF formātā
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
