Iesaki rakstu: 
Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzīst – Vladimira Makarova un Roberta Zīles. Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, dara bažīgu. Spēcīgas asociācijas ar reiz pieredzēto.
Cik sevi atceros, ģimenē vienmēr runāja par politiku. Un darīja lietas. No vienas puses, man riebās tēva apsēstā nēsāšanās pa Rēzeknes Maskavas ielas 9 trīsistabu dzīvokli ar VEF radio, kam antena ķērās durvju stenderēs un skaņa pretīgi čarkstēja, Radio Svoboda, Brīvā Eiropa un kas nu vēl tur bija meklējumos. Tie vakari bija izčakarēti. Un tie bija visi vakari.
Vecāki klausījās, runājās, čortojās par padomju varu, mācīja man un brālim salīdzināt radio dzirdēto ar televizorā redzēto, teica, ka avīzēm un televīzijai nedrīkst ticēt, jo tur melo, stāstīja par izsūtīšanām, teica, ka bērnudārzā nedrīkst citiem stāstīt, ko mēs te runājam, jo papam darbā būs nepatikšanas, ka krievi liek mums runāt krieviski, ka okupanti kaut kad izbeigsies, ka mums ir bijusi sava valsts, ka mani senči ir kuršu ķoniņi, kas nevienam nav pakļāvušies, ka, lai iznīcinātu savu ienaidnieku, jāzina viņa valoda (krievu), ka opis (vectēvs), kas bijis izsūtīts, bijis ļoti gudrs, bet nedrīkstēja pēc lēģera atgriezties Dundagā savā ārsta praksē, ka paps desmit gadu vecumā no Sibīrijas viens atmuka uz Latviju, bet vairs nemācēja runāt latviski, ka krievi nav labi, ne krievi vispār, bet krievi, ej nu saproti, kuri, ka to nedrīkst stāstīt ārpus mājām, ka komunistu partiju var iznīcināt no iekšienes, tikai par to nedrīkst nevienam teikt utt…
Un tad bija superīgās rindā stāvēšanas. Kad mamma pēc darba vēlu gāja uz tuvējo veikalu, ņemot mani un brāli līdzi, jo “v odņi ruki boļše odnoi pački ne otpuskatj” (vienas rokās vairāk par vienu paciņu nedot), vienalga, vai tas somu margarīns EVE (kopš tā man riebjas margarīns) vai jebkas cits. Un mēs ar brāli stāvējām tajās stundām garajās rindās, jo mamma teica, ka vajag, lai tiktu pie margarīna, desas, siera vai kas nu tur bija. Rēzeknes veikaliem toreiz pārtika gāja ar līkumu.
Un kaušanās. Ar 6.skolas – krievu (!) skolēniem pēc stundām. Pie memoriāla Lielā Tēvijas kara kritušajiem, kas bija tieši starp latviešu 5. un krievu 6.vidusskolu. Palaidējjautājums bija – vai tu runā latviski, ak nē, kāpēc Latvijā nerunā latviski – nu, tad iet vaļā. Bija jākaujas, jo viņi krievi, mēs – latvieši. Es darīju to. Pat ar pienākuma un misijas sajūtu. Noliku savu dzelteno lakādas mugursomu ar sunīšiem malā un kāvos ar krievu puikām. Mājas pagalmā labākie draugi man bija Ruslans, Ļena un Juļka. Ar viņiem nekāvos. Un runāju krieviski bez skaidrošanās.
Kādēļ šis stāsts? Tādēļ, ka laiki ir mainījušies. Tādēļ, ka mums jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts, kurā mums nav jāatražo fobijas, ierobežojumi, ienaidnieka tēls, bailes, nedrošība par sevi. Tādēļ, ka mūsu bērniem vairs nav no agra vecuma jāiemācās atšķirt sarunas mājās no atļautajām sarunām bērnudārzos un skolās. Mums atkal ir sava valsts, par kuru mēs visi esam vienlīdz atbildīgi.
Es nenovēlu saviem bērniem svešas cīņas. Es negribu viņos turpināt savas bailes un traumas, ko objektīvu vēsturisku iemeslu dēļ ar mani darīja mani vecāki un vecvecāki. Mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Mūsu bērniem jāprot būt brīviem. Un tādēļ, ka manā atmiņā, struktūrā, būtībā tik ļoti dzīva pieredze par aizliegumiem, ienaidniekiem, nepareizajiem – kas lielākoties bija mani tuvākie cilvēki pēc noteiktām pazīmēm – latvietis, ārsts, vectēvs, vai gluži pretēji – cilvēki, kurus vispār nepazinu, bet propaganda borēja, ka viņi ir nepareizi, ienaidnieki, tādēļ es nevēlos, darīšu, cik vien varēšu, lai šo pieeju neturpinātu. Lai neatražotu naidu pret citādajiem, lai sodus un aizliegumus nepadarītu par galveno sabiedrības regulācijas formu. Lai iespējami pamatīgi un neatgriezeniski attālinātos no manas padomju bērnības un jaunības pieredzes, kurā lika cietumos par anekdotēm, nepareizo grāmatu lasīšanu, par homoseksualitāti, kurā baidījās no citādā, kurā bija viena – pareizā mūzika, morālā stāja, pareizā dzimtenes mīlestība un pareizie svētki, pensija piecdesmit piecu gadu vecumā, pēc kuras sievietēm adīta jaka ar kaula pogām un lakats galvā, bija daudz brīva laika, bet nebija iespējas izbraukt no valsts, kurā nebija seksa, bet bija cerība uz žiguli, kooperatīva mazdārziņu un kurā Valsts vienmēr labāk zināja, kas pilsoņiem nepieciešams. Paldies, nevajag. Nekad vairs.
Pārpublicēts no https://ivinkele505.wordpress.com/2015/05/08/ka-es-kluvu-par-liberali/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
