Kā Artuss Kaimiņš krāpa valsti un izmantoja blēdībās savus kolēģus un pat savu draudzeni: prokurora debašu runas noslēgums

Mikrouzņēmuma saimnieciskā darbība nenodrošināja nekādas peļņas veidošanos. To izskaidro fakts, ka mikrouzņēmums nebija veidots ar mērķi gūt tā īpašniekam peļņu tādā apmērā, kas pārsniedz izmaksāto algu. Uzņēmumam vajadzēja vienīgi nodrošināt iespēju pārskaitīt Kālim atlīdzību par video montēšanas pakalpojumu sniegšanu, bet turpmāk bija arī jānodrošina algas izmaksas Gabužai. Naudas summas, kas tika iekļautas SIA „Al de Media” rēķinos un tika izmaksātas Bērziņm, brāļiem Pokaževskiem, Muzikantei, Melbergai, Zakatistovam, bija nepamatoti iekļautas SIA „Al de Media” izrakstītos rēķinos šādu apstākļu dēļ:

1. Tās bija paredzētas turpmākai izmaksai algas veidā minētām personām.

2. Minētās personas nesniedza SIA „Suņu Būda” montēšanas pakalpojumus, par kuriem SIA „Al de Media” izrakstīja rēķinus un kurus SIA „Suņu Būda” apmaksāja.

3. Minētās personas neatradās darba tiesiskajās attiecībās ar SIA „Al de Media”, jo nesaņēma darba uzdevumus no vienīgā reģistrētā uzņēmuma valdes locekļa Kāļa un neatskaitījās viņam par padarīto darbu, bet Roberts Pokaževskis, Muzikante, Melberga ar Kāli nekad pat nav tikušies un komunicējušies.

Izdarot secinājumus, secinām, ka visas SIA „Al de Media” rēķinu iekļautās summas tika paredzētas izmaksāt fiktīviem darbiniekiem, kuras ir vērtējamas kā nepatiesas ziņas, ko atspoguļo nevis patieso atlīdzības apmēri par sniegto pakalpojumu, bet gan mākslīgi iekļauti rēķinos, lai radītu šķietamu pamatojumu finanšu līdzekļu pārskaitīšanu SIA „Al de Media” turpmākai izmaksai Bērziņai, Pokaževskiem, Melbergai, Muzikantei un Zakatistovam. Savukārt summas, kuras Kaimiņš saņēma no Edgara Pokaževska, Kāļa un Gabužas skaidrā naudā vai kā maksājumus par viņa pēcapmaksā iegādāto datoru, nodrošināja VID nedeklarētu ienākumu saņemšanu pašam Kaimiņam.

Tiesa nolēma civillietā SIA „Al de Media” prasībās pret Melbergu, Bērziņu, Muzikanti par izmaksāto finanšu līdzekļu atgriešanu un tieši 2019.04.03. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedums, 2018.11.09.  Zemgales rajona tiesas spriedums, 2021.02.24. spriedums lietā nesatur ziņas, ka tas kaut daļēji atspēkotu Kaimiņam virzīto apsūdzību tālāk norādīto apsvērumu dēļ.

Pirmkārt, tiesā civillietā nebija pieejami visi tie pierādījumi, kas iegūti un tiek vērtēti šajā krimināllietā. No civillietas tiesas spriedumiem izriet, ka tie pamatā balstīti uz pušu paskaidrojumiem un Valsts darba inspekcijas lēmumiem administratīvā pārkāpuma lietā, kas bija VID EDS ziņā. Civillietā nav vērtēti citi būtiski pierādījumi, piemēram, Kaimiņa un Kāļa elektroniskā pasta sarakste, šajā krimināllietā nopratināto liecinieku liecības. Piemēram, Pokaževska un Gabužas dotās liecības, kas gan plašāk un precīzāk noskaidro uz lietas izlemšanu attiecināmos faktus un apstākļus.

Otrkārt, tiesas civillietās nav vērtējušas un pieņēmušas lēmumus par to, vai Melberga, Bērziņš un Muzikante ir atradušies darba tiesiskajās attiecībās ar SIA „Al de Media” un veikuši viņā,  kā sabiedrībā, kādu darbu. Visās trijās lietās tiesas ir vērtējušas, vai SIA „Al de Media” prasība par izmaksāto līdzekļu atgriešanu pamatoti balstītos uz civillikuma 2389. un 2321. pantu, un visas trīs tiesas civillietās noraidīja SIA „Al de Media” prasību, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka minētās personas saņēma finanšu līdzekļus, izmaksas no SIA „Al de Media” algas veidā ar paša Kāļa ziņu un ilgstošā laika periodā. Tiesas nevarēja konstatēt, ka naudas līdzekļi atbildētājiem kontā nonākuši bez prasītāja ziņas, gadījumā pēc vai tikai ar atbildētāja rīcību. Minētā iemesla dēļ, nebija piemērojams neviens no prasītāja pamatojumiem un SIA „Al de Media” prasības tika noraidītas.

Treškārt, nevienā no minētājām lietām tiesa nav konstatējusi, ka starp Melbergu, Bērziņu vai Muzikanti un SIA „Al de Media” pastāvēja darba tiesiskās attiecības. Vēl jo vairāk lietā par līdzekļu atprasīšanu no Muzikantes tiesa norādīja, ka nevar konstatēt darba tiesiskās attiecības ar pusēm, jo šāda prasība nebija celta. Valsts apsūdzības ieskatā minētā tiesa nolēma, ka satur ziņas, kas apstiprina celto apsūdzību, piemēram, tiesas spriedums lietā fiksētās ziņās, kad Kālis iztiesāšanā sniedza paskaidrojumu, ka SIA „Al de Media” maksājot Melbergai naudu, bet tāda bija vienošanās ar SIA „Suņu būda”, kuru pārstāvēja Kaimiņš. Darba algas maksājumus veica, jo Kaimiņš lika tā darīt. Kālis nonāca pie secinājuma – ja nemaksās algu Melbergai, nesaņems atalgojumu pats.

Šādas liecības sakrīt ar izmeklēšanā sniegtajām liecībām. Iemeslu, kādēļ Kālis tomēr piekrita šādiem maksājumiem, apstākļiem, ka Melberga un citas personas faktiski nestrādā uzņēmumā, Kālis skaidroja gan civillietas izskatīšanā, gan šīs krimināllietas izmeklēšanā, proti, alga, ko viņš saņēma SIA „Al de Media”, bija viņa vienīgie ienākumi un viņš to nevēlējās zaudēt. Šāds skaidrojums ir ticams, jo apstiprinās ar citiem lietā iegūtiem pierādījumiem. Piemēram, Kāļa privātā bankas konta pārskats apstiprina, ka uz apsūdzību attiecināmajā laika periodā viņa vienīgie ienākumi bija no SIA „Al de Media”, kā arī nelieli ieskaitījumi 50 € apmērā no dažādām privātpersonām. Kāļa finanšu situāciju arī raksturo fakts, ka 2016.06.15., 2016.06.16., 2016.06.30. un 2016.08.18. viņam pat nācās ņemt aizdevumu, tā saucamo ātro kredītu.

Izmeklēšanā iegūtiem pierādījumiem neatbilst Kaimiņa civillietā sniegtie skaidrojumi, ka SIA „Al de Media” izsniegtajos rēķinos tika iekļauti ne tikai video montēšanas pakalpojumi, bet arī citi pakalpojumi – filmēšanas, veidošanas u.c. Nevienā no rēķiniem nav norādīts kāds cits pakalpojums, neskaitot video montēšanu. SIA „Suņu būda” šādus rēķinus un tajos sniegtos pakalpojuma aprakstus pieņēma un apmaksāja. Tātad tika piekrists norādīto pakalpojumu aprakstam.

Tiesas sprieduma lietā fiksēti Kaimiņa sniegtie paskaidrojumi, ka Kālis viņam katru mēnesi prasīja – cik liels atalgojums darbiniekiem izmaksājams?

Tas ir pretrunā ar krimināllietas izmeklēšanā rastajiem pierādījumiem, tas ir, ka Kālis nebija SIA „Al de Media” faktiskais vadītājs un ka nebija tā persona, kura pieņēma lēmumu attiecībā par uzņēmuma naudas līdzekļiem, viņa piederošā uzņēmuma it kā nodarbināto peronu atalgojuma apmēru. Ja Kālis būtu persona, kurai bija lēmumu pieņemšanas tiesības, viņš būtu uzņēmuma faktiskais vadītājs, tad viņš pats noteiktu rēķinā izrakstīto atalgojuma summu  un kādā apmērā algu izmaksā uzņēmumā strādājošiem darbiniekiem. Šādā situācijā nebūtu vajadzīga Kaimiņa piekrišana.

Spriedumā civillietā pret Bērziņu fiksēts pretrunīgs Bērziņa paskaidrojums. Bērziņš esot paskaidrojis, ka ar Kāli nav komunicējies, bet jau nākamajā rītā norādīts, ka Kālis esot solījis Bērziņam, ka drīz tiks noslēgts darba līgums. Bērziņš savā paskaidrojumā arī norādīja, ka darba uzdevumus esot saņēmis no Kaimiņa, nevis no Kāļa.

Pirmajā civillietā pret Muzikanti norādīts, ka naudas līdzekļi tās kontā nonākuši pušu norunas rezultātā. Tas ir pretrunā ar krimināllietā iegūtajiem pieradījumiem. Izmeklēšanā pārliecinoši pierādīts, ka Kālis un Muzikante nav vienojušies par Muzikantei un SIA „Al de Media” izmaksātām summām. To noteica Kaimiņš un vienkārši par to informēja Kālis. Tas izriet gan no Kāļa, gan no Muzikantes liecībām.

Tiesas nolēmumos vērtētas ziņas par VID EDS reģistrētajiem SIA „Al de Media” darba lēmumiem, kas tikai apstiprina, ka Pokaževski, Muzikante, Melberga, Bērziņš un Zakatistovs nebija darba attiecībās ar SIA „Al de Media” un neveica nekādus darba pienākumus uzdevumā. Šo personu reģistrācija VID EDS bija loģiski nepieciešama finanšu līdzekļu izmaksai algas veidā.

Aizstāvības pieteiktais liecinieks Niks Vizbulis neko nespēja liecināt par SIA „Al de Media” finansiālo-saimniecisko darbību. Valsts apsūdzības ieskatā Vizbuļa rīcībā nebija ziņas par kriminālprocesa pierādāmiem apstākļiem un ar tiem saistītiem faktiem un palīgfaktiem, līdz ar to Vizbuļa liecības nevarēja izteikt Kaimiņam labdarīgus izteikumus.

Grāmatvedība ir uzņēmusi saimniecisko darbību reģistrāciju. Grāmatvedes dokumentus, rakstveida rīkojumus veikt saimniecisko operāciju, apliecinājums, ka saimnieciskā operācija ir notikusi. Saimniecisko darbību noformēšana ar dokumentiem sauc par dokumentāciju. Sākotnēji tiek uzskatīts, ka dokumenti par saimniecisko operāciju, apstiprina saimniecisko operāciju faktu. To sastāda saimnieciskās operācijas laikā, un tie ir saimniecisko operāciju atspoguļojuma dokumenti, pamatojoties uz tiem, tiek izdarīti pieraksti grāmatvedības reģistrā. No šī skaidrojuma izriet, ka grāmatvedības dokumenti ir visi dokumenti, kas apliecina notikušu darījumu un tiek iekļauti uzņēmuma grāmatvedībā.

Inkriminētā pārkāpuma izdarīšanas laikā likumā par grāmatvedību 2. pantā bija noteikts, ka grāmatvedība uzskatāma kā atspoguļojums visiem saimnieciskajiem darījumiem, katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Grāmatvedību kārto tā, lai grāmatvedības dokumenti būtu skaidri un saprotami trešajai personai, kura varētu gūt patiesu priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli lasāmajā datumā.

No minētā izriet, ka grāmatvedības informācijai jābūt patiesai. Saskaņā ar likuma par grāmatvedību 2. panta 3. daļu, par grāmatvedības kārtošanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs. Saskaņā ar šī paša likuma 2. panta 4. daļas 2. punktu kapitālsabiedrībā uzņēmu vadītājs ir valde. Krimināllikuma 217.panta 1. daļa – subjekts ir uzņēmuma vai organizācijas vadītais vai cita persona, kas saskaņā ar likumu, atbild par grāmatvedību vai statisko informāciju.

Lietā iegūtie iepriekš pierādījumi norāda uz to, ka SIA „Al de Media” grāmatvedības sniegtā informācija izmeklēšanu interesējošā laika posmā nebija patiesa. SIA „Al de Media” reģistrētais valdes loceklis bija Kālis, bet tomēr valsts apsūdzības ieskatā SIA „Al de Media” saimniecisko darbību faktiski vadīja un finanšu plūsmu kontrolēja nevis Kālis, bet Kaimiņš. Tieši tādēļ Kaimiņš ir atzīstams par SIA „Al de Media” faktisko vadītāju, kurš bija atbildīgs par uzņēmuma saimniecisko grāmatvedības kārtošanu atbilstoši likuma prasībām.

Jāņem vērā senākās atziņas līdzīgos gadījumos. Senāk praksē tiek atzīts tiesas prakses aplūkojumā tiesas prakses lietās par noziedzīgi ieņemtu līdzekļu legalizēšanu, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas secinājumos noteikts, ka par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināmo maksājumu nomaksas tieši izdarītais atdzīstams un pie kriminālatbildības saucams minētās juridiskās personas vadītājs, kurš bija atbildīgs par juridiskās personās saimniecisko darbību.

Arī mācību materiālos „Izvairīšanās no nodokļiem un to pielīdzināmajiem maksājumiem” norādīts, ka par izvairīšanos no nodokļu nomaksas pie kriminālatbildības saucama nevis persona, kura pieskaitāma pie juridiskās personas vadītāja formāli, bet gan reālais juridiskās personas vadītājs. Šāds pats viedoklis pausts LR Augstākās tiesas 2013. gada rīkojumā par Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju vai izvairīšanās no nodokļu nomaksām, kurā teikts, ka par izvairīšanos no nodokļu nomaksām pie kriminālatbildības saucama nevis persona, kas ir juridiskās personas vadītais formāli, kas ir reģistrēta juridisko personu reģistrā, bet gan reģistrētās personas vadītājs, kurš izpilda juridiskās personas saimniecisko darbību, tas nozīmē, ka šī persona atdzīstama par nozieguma tiešo izdarītāju krimināllikuma 17.panta  izpratnē, kuras ļaundarījums kvalificējams ar krimināllikuma 17.panta izpratnē, kuras nodarījums kvalificējams saskaņā ar krimināllikuma 211. pantu.

No subjektīvās puses nodarījumu var izdarīt ar tiešu nodomu, par ko liecina darbību slēpšanas un viltošanas raksturs. Nozieguma objekts ir valsts intereses valsts ienākumu sfērā. No objektīvās puses Krimināllikuma 217. pantā 1. daļā paredzētais nodoms raksturojams darbībā. Ar viltošanu ir jāsaprot īstenībā arī neatbilstošu zīmju ierakstīšana grāmatvedības dokumentos, statistikas pārskatos vai gada pārskatos, lai sniegtu nepatiesu informāciju. Viltošana var izpausties inventarizācijas rezultāta sagrozīšanā, nepatiesā finansiāla stāvokļa atspoguļojumā, norādītās peļņas samazinājumā, attaisnojumi izdevumu palielināšanai, atspoguļojot grāmatvedībā nenotikušus darījumus.

Novērtē šo rakstu: