Jaunais dižgaru slānis

Aizvadītajos gados soctīklotāju līdzdalība publiskajā telpā atgādina diženu trilleri, kura sižetam piemīt arvien pieaugošāks sasprindzinājums. Pašlaik bez lupas ir konstatējama soctīklotāju funkcionālā līdzdalība dzīves visos procesos. Bez soctīklotāju klātbūtnes vairs nekas nenotiek. Soctīklotāji ir kļuvuši kultūras populāri un neaizstājami arbitri. Soctīklotāji tagad ir sava veida šķīrējtiesa lietu un parādību kvalitātes, lietderības, perspektīvas noteikšanā.

Turklāt šī šķīrējtiesa darbojas emocionāli sakāpināti un vispusīgi. Par to liecina virsraksti interneta medijos: Latvijas soctīklotāji apspriež, soctīklotāji vērtē, soctīklotāji satriekti, soctīklotāji drudžaini meklē variantus, soctīklotāji sajūsmā, soctīklotāji smej, soctīklotāji pauž neizpratni, soctīklotāji atbalsta, soctīklotāji uzjautrinās, soctīklotāji gavilē, soctīklotāji metas nosargāt tikumību, soctīklotāji fantazē, soctīklotāji bažīgi, soctīklotāji sašutuši, soctīklotāji kaismīgi komentē, soctīklotāji atbalsta, soctīklotāji pauž neizpratni u.c.

Tik tikko minētie virsraksti medijos ir rubrikas nosaukumi. Rubrikā citē soctīklotāju viedokli par kādu notikumu. Žurnālisti visbiežāk citē ierakstus no „tvitera”. Atcerēsimies, angļu valodā vārds „twitter” nozīmē ne tikai čivināšanu, tērzēšanu, pļāpāšanu, bet arī satraukumu. Soctīklotāju autoritāte un reputācija pamatā ir saistīta ar satraukumu, bet nevis čivināšanu, tērzēšanu, pļāpāšanu.

Tā, piemēram, sakarā ar LR „valsts” budžeta apspriešanu parlamentā „Delfos” 2016.gada 23. novembrī citēja samērā daudzus satraukumā kaistošus soctīklotājus. Tie bija Maira Belova, Armands Leimanis, Edgars Kupčs, Anna Platpire, Ieva Zālīte, hansa_lv, Ivars Svilāns, Guna Skangale, Eduards Puriņš, Ilze Vinkele, Jānis Lācis, Gatis Litvins, Kārlis, Inese Vaivare, Līga Stafecka, Kristaps Supe, Jānis Taučers, Tālis Linkaits, Baiba Strautmane, Jurģis Liepnieks, Arnis Krauze. 

Protams, ierakstiem „tviterā” ir jāatbilst noteiktai idejiskajai pozīcijai. Respektīvi, idejiski vērtējošajai tēzei, kuru par attiecīgo notikumu sabiedriskajā domā vēlas nostiprināt žurnālisti. Žurnālisti necitē jebkuru ierakstu. Soctīklotāju klātbūtnei ir ideoloģiskā slodze. Tas ir būtisks nosacījums. Soctīklotāji ir sava veida „tautas viedoklis”, izmantojot interneta iespējas masu komunikācijas līdzekļu veiktajā propagandā. „Delfos” 23. novembrī citētie soctīklotāji visi kā viens skeptiski izteicās par budžetu.

Masu komunikācijā „tautas viedoklis” ir pulsējis vienmēr. Tā tas ir bijis jau no šī komunikācijas veida vēsturiskā sākuma XIX gs. otrajā pusē. Žurnālisti vienmēr prata izdomāt efektīvus paņēmienus „tautas viedokļa” demonstrēšanai. Žurnālistiem patīk latīņu teiciens „Vox populi vox Dei” (tautas balss – Dieva balss).

Piemēram, padomju laikrakstos tādi paņēmieni bija „darba kolektīva vēstule”, „lasītāja pārdomas”, „mūsu lasītāji raksta„ u.tml. Faktiski interneta medijos nav nekā oriģināla. Bez „tautas viedokļa” masu mediji vairs neprot dižoties.

Tomēr oriģinalitāte eksistē. Oriģinalitāte izpaužas soctīklotāju profesionalizācijā. Tas, pirmkārt.

Tā vien liekas, ka soctīklotāji „tvitera” un interneta citu platformu „pierakstīšanu” ir izraudzījušies par savu profesiju. Iespējams, tā nav viņu pamatprofesija. Taču katrā ziņā viņiem tā ir regulāri veikta darbība, kura ir saistīta ar elementāru profesionālismu. Savā laikā žurnālistu izmantotajiem „lasītājiem” rakstīšana presei nebūt nebija regulāra nodarbošanās. Turklāt „lasītāja” vietā tekstu varēja sacerēt žurnālists. Padomju laikā strādājot laikraksta redakcijā, „lasītāja” vietā sagatavoju ne vienu vien publikāciju. „Lasītājam” rakstīšana bija nepārvarama problēma, taču galvenais redaktors lika materiālu nodot pēc iespējas ātrāk. Lai nesaņemtu no viņa pērienu, nācās rakstīt pašam.

Otrkārt, soctīklotāji tagad sabiedrībā rosās kā atsevišķs masveidīgs sociālais slānis. Arī sabiedrība pret soctīklotājiem izturās kā pret relatīvi patstāvīgu sociuma masveidīgu daļu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Patstāvīga masveidīga sociālā slāņa grādu soctīklotājiem ir piešķīruši žurnālisti. Sabiedrība pret to neiebilst un acīmredzot labprāt bauda soctīklotāju satraukumu. Turklāt šis satraukums visbiežāk sasaucās ar citu sociālo grupu satraukumu. Teiksim, pret „valsts” kroplo budžetu skeptiski izturās ne tikai soctīklotāji, bet arī sabiedrības sociāli un morāli apzinīgā grupa.

Treškārt, jaunais soctīklotāju slānis ir organiski vienots ar jauna tipa cilvēka rašanos unikālās demogrāfiskās pārejas un ne mazāk unikālajā informācijas tehnoloģiju laikmetā. Arī tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Turklāt pret šo jaunumu ir jāizturas ļoti nopietni. Runa ir par cilvēces nākotni, cilvēces antropoloģisko virzību un galvenajām tendencēm šajā virzībā.

Pret „tviteru” un citiem interneta sociālā servisa veidiem daudzi izturās skeptiski. Līdzdalība šajos servisos esot čivināšana, tērzēšana, pļāpāšana, kurai bezjēdzīgi nododās ne visai saprātīgi jaunieši. Soctīklotāji (arī komentētāji, blogeri) daudziem cilvēkiem asociējās ar kaut ko antiintelektuālu, antielitāru, antikulturālu. Tā esot necienīga darbība, kas ir iespējama bez intelekta, izglītības, erudīcijas. Tādas darbības rezultāts esot abrakadabra – neloģisks vārdu savārstījums. Šajā darbībā galvenais esot nekaunīga drosme citiem uzplīties ar savu nevērtīgo, bet kategoriski izbļauto viedokli. Daudziem ļoti nepatīk sociālajos tīklos un internetā vispār realizējamā anonimitāte. Tā legalizē tumsonību, nekritisku domāšanu, naidīgu izteikumu, insinuācijas un denunciācijas dubļus. Anonimitāte kalpo ikdienišķajam sadismam, ik brīdi vēloties kādu iznīcināt. T.s. „online” aktivitāšu autori esot haosa aģenti ar izteiktu individuālo devianci, jo viņu rīcība neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem tikumiskajiem standartiem. Viņiem interesē nevis komunikācija, bet līdzcilvēku novešana līdz frustrācijai – nepatīkamai iekšējai sajūtai. Tie esot agresīvi, aprobežoti, vientuļi, mazvērtības apsēsti indivīdi, kuri sevi apmierina ar citu nolamāšanu.

Skeptisks viedoklis drīkst būt. Tas nav pilnīgi nepamatots viedoklis, kas, visticamākais, vēl kādu laiku saglabāsies. Taču principā pret soctīklotājiem ieteicams izturēties kā pret kaut ko labu un vajadzīgu, bet galvenais - neizbēgamu.

Soctīklotāju fenomens atbilst mūsu laikmeta kultūras trajektorijai, garam, prioritātēm, perspektīvām. Jaunais masveidīgais soctīklotāju slānis ir labs. Ja tas būtu slikts, tad tas neiederētos mūsdienu laikmetā tāpat kā kādreiz citos laikmetos neiederējās skeptiķu slānis ar skeptisko attieksmi pret metāla rakstāmspalvu, Gūtenberga iespiedmašīnu, rakstāmmašīnu, televizoru un citiem tehniskajiem jaunumiem cilvēces vēsturē. Skepticisms ar laiku izplēnēja, aizgāja viņsaulē reizē ar skeptiķu paaudzes aiziešanu viņsaulē. Tehniskais progress jau apmēram 1000 gadus ir Rietumu civilizācijas triumfators. Suminātajam uzvarētājam vienmēr ir braša pielūdzēju armija – attiecīgajam tehniskajam līmenim pieskaņots cilvēciskā tipa kontingents.

Tā tas ir arī pašlaik, un tā tas saglabāsies arī turpmāk. Tiekoties ne tikai ar soctīklotājiem, bet moderno informācijas tehnoloģiju faniem vispār, jāņem ir vērā mūsu laikmeta īpatnības. Katrai tehnikas paaudzei ir adekvāta cilvēku paaudze. Tehnikas mentalitātei ir jāsaskan ar cilvēku, attiecīgās tehnikas radītāju un lietotāju, mentalitāti. Mūsdienu komunikācijas sistēmu loģistika nav iespējama bez adekvāta mentālā uzstādījuma. Katrā tehnopasaules stadijā ir savs, šai stadijai atbilstošs, dzīves veids. Mainās stadija, mainās dzīves veids.

Rietumu mūsdienu civilizācija ir orientēta uz komfortu, baudu, izklaidi, empiriski sastopamām un jutekliski fiksējamām lietām, individuālajiem panākumiem, pozitīvām zināšanām un zināšanām, kuras tūlīt var pārvērst darbībā, bet savukārt no darbības tūlīt var gūt fizioloģisko un materiālo labumu. Mūsdienās cilvēki netiecās pēc metafizikas – pirmpamatiem un pirmelementiem. Netiecās arī pēc patiesības, bet tiecās pēc sava viedokļa popularizēšanas un akceptēšanas kā absolūto patiesību.

Tāpēc mūsdienās aktuāla ir sirmā atziņa par divu veidu cilvēkiem. Viena veida cilvēki ir dzimuši domāšanai, otra veida cilvēki ir dzimuši darbībai. Tāpat aktuāla ir tikpat sirmā atziņa, ka sastopami ir cilvēki ar „kodolu” un cilvēki bez „kodola” (par „kodolu” dēvē garīgumu).

Soctīklotāju saulaino nākotni visstabilāk nodrošina iniciācijas trūkums. Jau pašlaik uz soctīklotāju lielāko daļu neattiecās iniciācija – iesvētīšana jaunajā sociālajā statusā. Soctīklotāju lielāko daļu nevajag speciāli iesvētīt soctīklotāju slānī (ja vēlaties – kārtā, šķirā). Viņi soctīklotāju slānī atrodas jau no dzimšanas. Viņi ir piedzimuši soctīklotāju laikmetā. Viņiem nevajag speciāli adaptēties mūsdienu informācijas tehnoloģijās. Viņi citas („vecās”) tehnoloģijas nemaz nav redzējuši un lietojuši. Bet tas ir ļoti svarīgi. Viņi bez aizķeršanās var būt jauno tehnoloģiju profesūra un jauno tehnoloģiju dižciltīgi lietotāji. Tāpēc viņiem pieder nākotne.

Novērtē šo rakstu: