Ja tauta nesaprot, kā jābalso, tad tai ir jāierāda vieta

Kungi gadiem ir valsti vadījuši, nav šaubu, ka ir zināšanas un pieredze, bet, re – dīvaini, tauta nolēma, ka vairs nevēlas viņiem uzticēt valdību – Saeimā iekļuva 8 deputāti, tieši divas reizes mazāk nekā no JKP un KPV. Mazāk nekā no A/Par, NA un ZZS. Un, protams, mazāk nekā no „Saskaņas” – mūžīgās Latvijas opozīcijas.

Pirmajā acu uzmetienā sanāca ideāla nacionālkonservatīva valdība ar nelielu liberālisma piedevu no piecām partijām, kas būtu diezgan adekvāti atainojusi Latvijas sabiedrības ideoloģisko uzskatu proporciju – JKP (16), KPV (16), A/Par (13), NA (13) un ZZS (11) . 

Lieliski! Pieļauju, ka valsts dzīvotu laimē, mierā un pārticībā, bet šīs partijas plauktu, zeltu un attīstītos – diskutētu par dažādiem valsts attīstības virzieniem, samazinātu „Vecās Vienotības” vajadzībām uzpūsto valsts aparātu, kā bija solījušas, atrastu Latvijas „Nokia” – mēs jau būtu Singapūra vai Dubaija, īpaši ņemot vērā dāsno valsts finansējumu, ko partijas šim nolūkam saņēma par valsts prezidenta ievēlēšanu. Ā, paga? Varbūt nemaz nebūtu šis prezidents. Tur mēs vēl nonāksim.

Valdībai būtu stabilas 69 – seksīgs skaitlis – balsis LR Saeimā, un valstī viss būtu labi, jo mums ir gudra tauta – zina, ko un kādā proporcijā ievēlēt! 

Tomēr  “Jaunās Vienotības” daudz pieredzējušie valsts, OIK un visa cita vadītāji nolēma, ka ne jau nu šādi beigsies „veiksmes stāsts”! Ne jau nu ar viņu atrašanos kaut kādā nožēlojamā opozīcijā. Ja tauta nesaprot, kā jābalso, tad tai ir jāierāda vieta! 

Ne jau tauta jebko izlemj. Cilvēki balso par saukļiem, par skaistāko frizūru – nu, ko viņi saprot, utt., utjpr. Un daudz pieredzējušie valsts vadītāji vienoti ķērās pie lietas, lai glābtu valsti no tautas! 

Vispār jau pie lietas viņi ķērās 2014. gadā, kad tika dibināta JKP, ko nosauca par konservatīvu tieši ar domu, ja nu kādreiz nākotnē Latvijas sabiedrība sadomā dumpoties un vairs nefano par „Vienotības” liberālismu… bet par šo vēlāk.

2018.gadā jau sanāktu arī pilnībā nacionālkonservatīva valdība bez jebkāda liberālisma – JKP, KPV, NA un ZZS. Kopā 56 balsis! Bet mēs vienmēr esam bijuši tik pieklājīgi pret skaļi kliedzošo liberālo mazākumu, turklāt JKP jau sāka vilkt kaut kādas neskaidras līnijas…

Vai tam varētu būt kāds sakars ar to, ka „Jaunā Vienotība” nolēma, ka vispirms no šīm piecām partijām viena bija jādabū prom no potenciālās valdības, lai atbrīvotu vietu daudz pieredzējušajiem „Jaunās Vienotības” visa vadītājiem?

Dīvainā kārtā par šo „peramo zēnu” kļuva iepriekšējie sadarbības partneri ZZS. Lai gan viņu programma paredzēja krietni vieglāku kopā strādāšanu nekā, teiksim, ar KPV, kas uz vēlēšanām gāja ar pretvienotības saukļiem, tomēr izlēma, ka no valdības izmetamie būtu tieši ZZS, jo pārējos vēlāk varēs viegli čakarēt, šos vairs ne. 

Tomēr, lai kādu izslēgtu, vajag arī publisku iemeslu. Ā, jo Bordānam vienpersoniski tā gribas! Šis nosacījums kļūst par diezgan noteicošu turpmākajā valdības darbā visā valstī, bet arī tur mēs vēl nonāksim.

Kad nu JKP ultimāts par neizskaidrojamu nestrādāšanu kopā ar vienu Saeimā ievēlētu spēku bija uzstādīts, pārējie mazliet pakasīja aiz auss un teica – labi, bet tad mums jāaicina valdībā arī  „Jaunā Vienotība”! Kas arī bija jāpierāda. 

Nonāca pie situācijas JKP (16) + KPV (16) + A/Par (13) + NA (13) + JV (8) = 66. Atkal seksīgs skaitlis – labi, taisām! Jo Bordānam tā gribas! 

NA vienīgie tā kā mazliet iepīkstējās, ka valstij būtu labāk citādi, bet kas ir valsts, ja mums ir Bordāns. JKP daži biedri tā kā pajautāja, kas, pie velna, notiek? Bet viņš ap šo laiku jau bija savu puspartiju izmetis, visus, kas viņu Saeimā iedabūja, tālāk bija gluds un gludens ceļš uz varu un valsts naudu!

Kam viņam kaut kādi partijas dibinātāji, kas kaut ko pīkst par konservatīvām vērtībām, kaut kādi darbinieki, kuriem solīts samaksāt pēc iekļūšanas Saeimā, kam tiem lūzeriem vēl tagad jāmaksā, – viss jau ir! Līguma ar’ nebija, ticēja uz vārda – ha, ha, Bordāna vārds!  Viņš ir paspējis Saeimā savilkt cilvēkus ar iespaidīgiem CV SIA „Kaktu kantoris” sekretāres amatos un vēl virkni, kuru sniegums Saeimā vēlāk iespaidīgs – iztur vidēji mēnesi, cilvēkus, par ko neviens nav balsojis, kas nav bijuši ne tuvumā partijai, ne kampaņai!

Dagmāras Beitneres-LaGallas birojs vispār stāv tukšs, tur divus mēnešus nestrādā neviens, jo… jo tā vajag! Kam viņai birojs? Mani un vēl kādus 50 izmet no partijas, jo atļāvos ko pajautāt visuvarenajam Bordānam, kā arī nepiekrist Feldmanam. Viss tiek darīts valsts labā, nenoliedzami rūpējoties par valsts interesēm!

Atgriežoties pie valdības veidošanas – visu šo untumu rezultātā arī valsts jau trīs mēnešus dzīvo bez valdības, nekas – pagaidīs. Kas Bordānam par valsti daļas, ir savas lietas kārtojamas. Kad nu Bordāns ir vienpersoniski iztīrījis partiju no visiem, kuri uzdod jautājumus, var sākties īstā šova daļa. 

Pēc loģikas šajā valdības kombinācijā premjers būtu vai nu no JKP, vai KPV, vai vismaz A/Par. Tā domā arī toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas šādā secībā arī premjera kandidātus nosauc, bet tā nedomā nākamais valsts prezidents! Kas? Kurš? Kāda viņam teikšana, jūs jautāsiet, viņš tiks ievēlēts vēl tikai pēc pusgada. Ja vispār tiks ievēlēts…. Ā, ahā…

Nākamais valsts prezidents ļoti vēlas amatā. Daži „Vienotības” vecbiedri ļoti vēlas amatos prezidenta kancelejā. Viņš un viņas diezgan ļoti saprot arī to, ka ir vēl vismaz viens kandidāts un pagājušo reizi gadījās visādi. Ir kaut kas jādara. Ir kaut kas jādara laikus. Tauta ir ievēlējusi tik nejēdzīgu proporciju Saeimā, ka var viņu neatbalstīt. Kandidatūra gan tiek iesmērēta no NA puses, bet tas tādēļ, ka „Vienotība” ar NA jau izsenis ir spējusi manipulēt vajadzīgos brīžos. Elektorāts visu aizmirsīs, tam prievītes un latvju zīmes pavicinās –  tur viss ok…. bet šī Saeima.

Šī Saeima pat nespēj valdību izveidot trešo mēnesi. Bordāns savu premjera iespēju norauj pats. Kā nākamajam Gobzemam neiedod pielaidi – mums taču tam valstī ir foršs un kompetents SAB, kas jau sen pašaizliedzīgi „Vienotību” – nē, ui, atvainojiet – Satversmi sargā! Vai tas nebija viens un tas pats? Kas notika ar Pabriku, pat neatceros. NA pat nemēģina.

Haleluja! „Vienotība” atkal vada valsti! Kas arī bija jāpierāda. Ārlietu ministram nav bijis jāpamet savs kabinets. Kas arī bija jāpierāda. Tas nekas, ka valstī iet kā pa celmiem, mediji ir iepirkti vēl iepriekšējo reizi. Visu samelos, viss būs labi! Kādam kaut kas nepatīk? Uzrīdīsim VID, nu kuš! Un vispār – paskatieties, kādas problēmas ir Baltkrievijā un Afganistānā. Jūs ko?

JKP ir palikušas tikai vadāmas marionetes, kas pēc notikumiem ar partijas tīrīšanu vairs nepīkst, kā arī vairums pirmo reizi dzīvē vispār jebkādos amatos no ielas. Ar A/Par saskan ideoloģiski. NA – ech, ko nu NA. Bet KPV – aha, te mums ir problēmiņa! Kāds tur sāk dumpoties, kāds atceras, kas solīts priekšvēlēšanu laikā: o, kādi muļķi – sen jau ir pēc-vēlēšanu laiks, kas par liriku! Pamatīgi pazemosim, apsaukāsim, gan jau apklusīs. Mums ir visi mediji, ja kas. 

Tālāko jūs laikam zināt. Sākas covid. Gan pirms, gan pēc covid valdība šo to paspēj sabojāt. Radīts nav nekas. Triju gadu laikā pilnīgi nekas. Ja nu haoss, izmisums un bezcerība cilvēkos. Izpostīts ir daudz. Domāju, ka mēs pat neapjaušam…

Es braukšu prom. Par mani nobalsoja 36 tūkstoši, bet es nedrīkstu piedalīties valsts veidošanā, nedrīkstu strādāt pilnīgi nekur – ne vismazāko darbu valsts pārvaldē, ne Saeimā, ne ministrijās. Tur drīkst strādāt visi tie, ko JKP tur atvilka bez pieredzes, bez zināšanām, bez nekā. Par ko neviens nekad nav balsojis. Tie visi drīkst strādāt Saeimā un ministrijās un tas ir valsts interesēs.

OK, JKP bija tik daudz melu, varbūt viņu balsis tiešām nedrīkst skaitīt. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās par mani nobalsoja 23 tūkstoši cilvēku Rīgā no NA saraksta. Salīdzinājumam – par Mārtiņu Staķi 68 185 – daudz, bet ar miljonu kampaņu gada garumā. Par Mārtiņu Kossoviču 45 221 – divreiz vairāk nekā par mani, bet es biju sarakstā 44. vietā. Par Vilni Ķirsi 39 497, par Kasparu Spundi – 26 184.

Pieņemu, ka tie 23 tūkstoši, kas balsoja par mani,  gribēja, lai es kaut ko daru Rīgas labā, un vicemērs jau arī gribētu, bet man neļauj meitene no personāla daļas, kas neprot pareizi uzrakstīt vārdu un uzvārdu. Kas neko neatbild mēnesi par amata konkursu.

Kā tur gadījās meitene no personāla daļas? Viņu godīgā konkursā pieņēma darbā Ušakova/Amerika laikā cilvēki, kas sen vairs nestrādā Rīgas domē. Tagad viņa nosaka kā būs! Demokrātija. Vai varbūt tomēr ne viņa, bet īpaši godīgā konkursā atlasītais „Vienotības” izpilddirektors? Jo politiķi Rīgas amatu konkursos vispār nejaucas. Tur pēc OECD tagad viss un laba korporatīvā pārvaldība. Īpaši „Rīgas Mežos”.

Man neļauj arī Mārtiņa Staķa padomnieks Gints Knoks, par kuru neviens nav balsojis, kas nav politiķis, bet kurš var pasūtīt štata vietu likvidēšanu un reorganizāciju kapitālsabiedrībās. Kādēļ viņš var un es ne? Jā, labs jautājums, jo raksts tomēr ir par demokrātiju valstī…

Par mani balsoja 36 tūkstoši un 23 tūkstoši. Tas nesummējas, un tomēr es jūtos parādā šiem cilvēkiem un apliecinu, ka kopš 2017.gada vēlēšanām nemitīgi piesakos darbos valsts pārvaldē, lai kaut kā attaisnotu šos aptuveni 59 vai 58 tūkstošus balsu. Nevaru taču iet uz privāto biznesu. Bet vēl ilgāk neēst kā tajos Ziemassvētkos 2018. gadā, kad JKP mani atstāja pilnīgi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem pēc pusgada darba viņu kampaņai, arī nevaru. Toreiz bija ļoti ilgi.

No VARAM 2017. gadā mani Muciņš izmeta pēc pārbaudes laika un bez paskaidrojumiem. Izmeta, jo NA toreiz šo to noteica Baiba Broka. Tāda dzīve. Un valdības komunikācija ir smalka lieta – par to, kā tā tiek organizēta pašlaik, es kādreiz sīkāk uzrakstīšu. Lai gan jūs jau paši redzat.

Izturēju konkursu Satversmes tiesā – kas tad mani tur darbā ņems, kāds vēl konkurss? Izturēju konkursu „Rīgas namos”- likvidēja komunikācijas vadību kā štata vietu. Teorētiski pēc labākajiem OECD standartiem, praktiski pēc Knoka lūguma, jo gan jau sievas PR aģentūrā ir vēlme līgumu ar attiecīgo kapitālsabiedrību ieraudzīt par kādu rīdziniekiem ārkārtīgi vajadzīgu stratēģiju.

Par Labklājības ministriju un to, kas tur notiek labāk nestāstīšu… jums nepatiks. Rīgas domes departamentos, kur visiem ir spīdoša komunikācija, aizsūtīju CV uz kādiem trim konkursiem – vienkārši neatbild. Vienkārši pilnīgi vispār neko, jo tur pēc OECD standartiem tagad viss. 

Es braukšu prom. Jo valstī viss ir ideāli! Rīgā arī – bērnudārzi uzcelti, stabiņi uzlikti, noņemti, Reinbahs izmests, ielas salabotas, tilti gandrīz nebrūk – nekur nekas vairs nav darāms, pilnīgi nekur un nekas!  Es pastrādāšu citai valstij. Kas arī bija jāpierāda! Jo par Arvilu Ašeradenu 2018. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja 6 985 cilvēku Kurzemē. Eh, jūs, 6 985 cilvēki Kurzemē, kaut ko bik ievārījāt. Ne tikai jūs – arī 28 898  Rīgā.

PAUZE. Gara… Kam mums valstī vispār vēlēšanas? Lai taču tā „Vienotība” visu ņem tāpat, vismaz nebūs vairs ordeņi jāpazemo! 

P.S. Līdz prezidentam nenonācām. Un labi, ka tā… tur tik ļoti melni viss.

Novērtē šo rakstu: