Izrādās, daudzi (bet ne visi) latvieši nav nemaz tik lēnprātīgi: no uzbrēciena “govori po russki!” vairs nesaraujas
Monika Zīle, AS Latvijas Mediji16.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Izglītība – vienīgais dievišķais un nemirstīgais mūsos, un divas lietas – saprāts un valoda – ir labākais cilvēkā.” Plutarhs, grieķu cilmes seno romiešu vēsturnieks
Tagad arī vairāki citi uz Rīgu pārcēlušies Krievijas mediji jau domā par Berlīni vai Amsterdamu, – pēc televīzijas kanāla “Doždj” saņemtās apraides licences Nīderlandē tviterī teica “Baltijas mediju izcilības centra” (BMIC) vadītāja Gunta Sloga, – jo Latvijas vide kļūstot arvien toksiskāka.
Bez iedziļināšanās detaļās man personīgi grūti spriest par Slogas kundzes vadītā veidojuma pienesumu mediju kvalitāšu celšanā. Bet ar skandālu Latvijā licenci nu zaudējušā “Doždj” vadošie žurnālisti vēl rudenī sacīja: Rīgu izvēlējušies tāpēc, ka te “visi runā krieviski”. Cik saprotams, BMIC šo Maskavā tapušo uzskatu bez iebildumiem apstiprinājis.
Acīmredzot arī citiem ar krievvalodības dominanti Rīgas virzienā doties iedrošinātajiem tagad ir toksisks pārsteigums. Izrādās, latvieši nav nemaz tik lēnprātīgi: no uzbrēciena “govori po russki!” vairs nesaraujas un nekautrējas atgādināt par Satversmē noteikto valsts valodu. Bez šaubām, tas laikam apgrūtinājis dažu Kremļa šķietamo opozicionāru ieceri par “mazās bezPutina Krievijas” izveidošanu te, siltajā Eiropas Savienības paspārnē, izmantojot ambīcijām pretimnākošu labvēļu aizgādnību.
Bet jāredz arī pozitīvais pienesums viņu impērisko viedokļu izpausmēm – tās devušas jaunu atspēriena punktu latviskuma apziņas nostiprināšanā: mums ir sava valsts, un ar tās likumiem jārēķinās katram ienācējam, lai cik lielas “ģeržavas” piederīgais viņš būtu!
Godīgi runājot, par impēriski krāsoto austrumu kaimiņa mediju nākotni maza bēda – kuram vide šeit neatbilst gaidītajām ērtībām, laimīgu taciņu. Pamatoti smagākas pārdomas, vērojot mūsu pašu valsts augstākā līmeņa politiķu zemo nacionālās pašapziņas plauktiņu.
Viens no svaigākajiem piemēriem: Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam (“AS”), izvadot Rīgas transporta dāvinājumu uz Ukrainu, pat neienāk prātā, ka tādos publiskajos iznācienos viņa ranga amatpersonai pieklātos izmantot tulku, nevis televīzijas kameru un mikrofonu priekšā ar šaušalīgu akcentu burbulēt krieviski!…. Diemžēl arī citi politiķi tā dara. Baidās, ka latviski runājošu citreiz neparādīs televīzijas ekrānā, vai?…
Beidzamajā laikā gadījies izmantot taksometrus ar latviski labi runājošiem vidējā vecuma cittautiešiem pie stūres. Uz jautājumu, kur apgūta valsts valoda šādā līmenī, atbilde bija vienāda: darba tirgus – ja gribi strādāt, mācies. Par to, cik maz šajā ziņā devusi skola, veidojas gari un skumji stāsti ar vienu secinājumu: jauno izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (“JV”) gaida smagas dienas. Pieskatot ne vien latviešu valodas programmu ieviešanu visos priekšmetos valsts finansētajās mācību iestādēs, bet arī izmēžot staļļus, ko pēc sevis atstājuši karaliski atalgotie kompetenču ieviesēji.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
