Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā
Kasīklis20.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika izskanējusī informācija par kukuļdošanas gadījumiem ir tikai nelielā apmērā rezultējies fakts, par ko runāja un nojauta daudzi.
Iepriekš minētā tendence visvairāk pamanīta paaudzei, kura kaut kādā apzinātā vecumā paspēja padzīvot padomju laikos. Šajā sakarā V.V.Freiberga reiz trāpīgi teica: Padomju okupācijas gadi ir atstājuši ļoti smagas sekas uz cilvēku domāšanu. Uz izpratni par viņu morālo atbildību. Okupācijas gadi radījuši ļoti izkropļotu indivīda izpratni par viņa attiecībām ar valsti. Šī izkropļotā izpratne par personīgo atbildību un par valsts atbildību novedusi pie ļoti apšaubāmiem darījumiem dažādos atbildības līmeņos.
Ņemsim kaut vai ārzemju humānās palīdzības sūtījumus, kas bieži vien netiek nodoti daudzbērnu ģimenēm, slimniekiem vai veciem ļaudīm. No sīka līmeņa blēdībām līdz pat 3 miljonu afērām un G-24 kredītiem, kas vienkārši "izkūpējuši gaisā". Līdz bankām, kas bankrotē jau iepriekš paredzamā veidā un pazūd ar ļaužu iekrājumiem. Liela apmēra blēdības, kas uzturējušas mūsu sabiedrībā priekšstatu par vispārēju "mežonīgo Rietumu" morāli. Tā teikt, grāb, ko vari, un paņem visu, kas nav piesiets.
Un cilvēks sāk domāt tā: visi ņem un grābj, ja arī es neņemšu, tad būšu muļķis. Un, ja tāds cilvēks tiek pie "grāpja" klāt un pagūst "pasmelties", tad viņš uzskata sevi par veiksminieku. Bet, ja paliek tukšiniekos, tad gan viņam sāk ataust sapratne, ka ilgtermiņa perspektīvā valsti uz šādiem pamatiem veidot nevar. Tā ir smaga lieta[1].
Katra indivīda individuālo uzvedības modeli veido kā sabiedrības kopējais uzvedības modelis, tā arī skolas/studiju laikā iegūtās zināšanas. Ja no mazotnes māca, ka, ja kādam ir kaut kas vairāk nekā citiem, tad viņam tas jāatņem, jo viņš ir budzis – ar laiku izveidojas priekšstats, ka jāņem no tiem, kuriem ir vairāk. Ja roku rokā ar izglītībā iegūstamajām zināšanām soļo praktiskā pieredze, ka visa sabiedrība, pirmkārt, jau ģimene, nes mājās no darbavietām visu, ko tik var panest, tad izpratne par pareizo uzvedību veidojas visnotaļ deformēti.
Sabiedrības un ģimenes ietekme uz katra indivīda individualitātes izveidošanos ir visnotaļ liela, tomēr visbūtiskākā ietekme ir izglītības sistēmai. Atliek tajā pieļaut kļūdas vai apzināti to deformēt vai veidot haotiski – automātiski izveidosies pat vairākas paaudzes, kurām vērtību sistēma būs deformēta. Piemēram, 90 gadu sākumā strauju popularitāti ieguva raidījums un kustība „Glābiet bērnus”. Visiem bērniem tika plaši klāstīts par viņu tiesībām, aizmirstot pastāstīt arī par pienākumiem. Tad nu izaugusi vesela plejāde cilvēku, kuriem no mazotnes ir tikai skaidrots – „Tev ir tiesības!”
Mazliet parēķināsim, piemēram, jaunietis, kuram 90. gadu sākumā (paņemšu vidu – 1995.gadu) bija „spurainie” 17 gadi, tad pašlaik viņam ir 38 gadi. Protams, ka būs izņēmumi, bet pārsvarā šajā vecuma grupā cilvēkiem dominēs viens viedoklis – man ir tiesības, citi vainīgi, galvenais skaļi un skaisti runāt utt. Ja tā paskatās, pašlaik politikā varam ieraudzīt vienu izteiktu šādu līderi, kas ir populists Aldis Gobzems.
Intereses pēc papētīju publiski pieejamo viņa CV! Opā (!), dzimis 1978.gadā[2]. Pašlaik sanāk, ka viņam ir 41 gads!! Tieši no tā laika, kad visiem skandināja – „Tev ir tikai tiesības!”. Nelielai atkāpītei, tiesības plašākā nozīmē sevī ietver sabalansētu tiesību un pienākumu loku. Tikai tiesības un tikai pienākumi normālā vidē nepastāv.
Tomēr iepriekš minētais bija tikai neliels ieskicējums vēl lielākai problēmai. Proti, ja kāds saka, ka mūžīgais dzinējs nepastāv, varu teikt – Latvijas izglītības sistēmas reformu kontekstā ir meli. Pašlaik izskatās, ka Latvija kopš neatkarības atgūšanas to tik vien dara, kā veic dažnedažādākās reformas izglītības jomā. Nereti viena reforma netiek pabeigta, kā uzsākas jau pavisam cita vai sākotnēji ieplānotā reformas forma mainās tik tālu, ka jaunais mērķis ir pat nelielā pretrunā ar sākotnēji nosprausto. Šāds rasols ir it visā, ieskaitot arī finansēšanas principu, ka nauda seko skolēnam.
Respektīvi, tiek veidota sistēma, ka skolas ir ieinteresētas piesaistīt un noturēt skolēnus, jo, jo vairāk skolēnu, jo vairāk naudas. Papildus, ja vēl tiek noteikts, ka atsevišķas piemaksas pedagogiem būs saistītas ar centralizēto eksāmenu rezultātu, tad nereti skolotājs būs vairāk ieinteresēts, lai viņa audzēkņi nokārtotu eksāmenus, nekā pats audzēknis. Te nu mēs nonākam jau pie tradicionālā jautājuma – centralizēto eksāmenu jautājumu nopludināšanas.
Arī 2019.gads nav izņēmums, un pirmā lakstīgala ir klāt – tika konstatēts, ka nopludināti angļu valodas eksāmena mutvārdu daļa.[3] Pēc neilga laika jau tika noskaidrots, kāds pārsteigums – to atkal izdarījis skolotājs, kurš saviem audzēkņiem aizsūtījis attiecīgo informāciju, neiedomājoties, ka viņi itin knaši padalīsies ar iegūto informāciju ar draugiem un paziņām, tai skaitā arī internetā. Tālāk jau tehniskas dabas jautājums, kamēr kāds par to paceļ brēku. Kādēļ tā tika darīts? Visticamāk, lai paceltu savu skolēnu vidējo atzīmi, tādējādi parūpējoties, ka procents būs labs un piemaksa neizpaliks. Tādējādi tika izveidota sistēma, ka pedagogs ir ieinteresēts skolēnu skaitā, nevis to zināšanu līmenī. Vai tas ir normāli? Domāju, ka nē!
Ne mazāks haoss ir tieši izglītības saturā. Ik pa laikam ir kaut kādas jaunas vēsmas par it kā labāko modeli. Tagad jājamzirdziņš iekļaujošā izglītība. Skatot skaidrojumu, ko nozīmē jēdziens “iekļaujošā” izglītība, varam izlasīt: izglītības veids, kurā tiek piedāvātas vienādas izglītības iespējas visiem bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem neatkarīgi no tā, kādas ir cilvēka spējas, vajadzības un/vai veselības stāvoklis.[4] Centieni no 2005.gada lobēt iekļaujošo izglītību Latvijas skolās ir tik manāmi, ka rodas jautājums – ko tad sabiedrība no tā iegūs, vai – kam tas ir izdevīgi?
Pilnībā visi vienā klasē un pie vienas mācību programmas?! Tas nekas, ka šajā klasē tad būs arī audzēkņi, kuri pašlaik apmeklē specializētās mācību iestādes, vai arī tādi, kuriem attiecīgais priekšmets ne interesē, ne padodas. Ko no šī visa iegūs tie izglītojamie, kuriem attiecīgais priekšmets interesē un padodas? Vienā klasē viens pedagogs vienu priekšmetu pasniegs dažādu ātrumu pakāpē? Tā, lai tas, kurš saprot tikai vieglajā valodā rakstīto, virzītos uz priekšu tieši tāpat kā tāds, kuram tēma patīk un padodas? Pēc idejas tur divi varianti - vai nu ceļam augšā to, kuram sanāk sliktāk, vai velkam lejā to, kuram sanāk labāk. Kāds ir iespējamākais variants? Laikam jau otrais.
Izglītības un zinātnes ministrija visu laiku runā par finansējuma trūkumu. Jā, piekrītu šai sadaļai, bet atkal bet, normāli skatoties, jebkurš reāli domājošs uzņēmējs, vai tāds, kurš vēlas savu jomu/nozari attīstīt, rīkosies, sperot trīs soļus. Pirmais – konstatēs, ko vēlas sasniegt. Respektīvi, precīzi definējams mērķis, kura sasniegšanu var pārbaudīt ar noteiktiem kritērijiem.
Otrais – identificēs šī brīža situāciju (to neizpušķojot). Visbeidzot trešais – sastādīt un īstenot ceļa karti no šī brīža situācijas līdz brīdim, kad mērķis ir sasniegts. Vai izglītības jomā, tā arī daudzās citās, šis ir izdarīts – atbilde ir nē. Ja sabiedrība nav izglītota, tai nepiemīt kritiskā un analītiskā domāšana un vispārīgas zināšanas, tad nav brīnums, kad pat Saeimā ievēl tādus brīnumus, ka domājoša sabiedrības daļa spēj tik noelsties – zeme atveries.
Te tad arī rodas jautājums – varbūt kāds vai kādi ir ļoti ieinteresēti, lai nācija būtu, nu, tāda, nekāda, jo tad var droši, tautas valodā runājot, karināt makaronus uz ausīm, piesavināties un dzīvot uz citu rēķinu. Ups, paskatoties apkārt – ko redzam? Diemžēl arī to redzam. Tamdēļ, kamēr nebūs tāds izglītības ministrs, kurš spēs īsi un saprotami pateikt, ko mēs gribam sasniegt izglītības jomā, kā pārbaudīt, vai esam sasnieguši un kā to izdarīsim attiecīgo gadu laikā, tikmēr ikkatrs vāvuļojums tikai par pliku finansējuma nepieciešamību būs kā indikators, ka konkrētais ministrs patiesībā ir ieinteresēts aprobežota iedzīvotāja radīšanā, nevis reāli rūpējas par izglītības kvalitāti.
[1] https://www.vestnesis.lv/ta/id/15035
[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/Aldis_Gobzems
[4] https://lv.wikipedia.org/wiki/Iek%C4%BCaujo%C5%A1%C4%81_izgl%C4%ABt%C4%ABba
Seko mums 
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
