Iesaki rakstu: 
Prokurors Māris Urbāns šomēnes pilnībā izbeidzis tā dēvēto Ventspils amatpersonu lietu, kas vēl 2010. gadā tika saukta par vienu no “Top 3” lietām - tas ir, par vienu no trim Ģenerālprokuratūrai vissvarīgākajām lietām.
2010. gadā ģenerālprokurora amatā bija stājies Ēriks Kalnmeiers un uzdevis veikt revīziju par visām vissvarīgākajām krimināllietām. Pēc revīzijas tika paziņots par “Ventspils amatpersonu lietas” izmeklēšanas grupas paplašināšanu.
Publiski nav zināms, kuri prokurori ietilpa izmeklēšanas grupā (šī ir viena no retajām lietām, kuru izmeklēja pati prokuratūra, nevis kāda no izmeklēšanas iestādēm). Zināms vienīgi tas, ka lietu uzsāka prokurors Andis Mežsargs, bet, kad viņš devās izdienas pensijā, procesa virzīšanu pārņēma prokurors M. Urbāns.
Nosaukumu “Ventspils amatpersonu lieta” publiski sāka lietot toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis vēl pirms tam, kad 2005. gada 3. oktobrī oficiāli tika uzsākts kriminālprocess šajā lietā. Pirms šā datuma bija uzsākta tikai pārbaudes lieta par dokumentiem, kurus uz Ģenerālprokuratūru bija nogādājuši Aivara Lemberga politiskie pretinieki Ainārs Šlesers, Andris Šķēle, Arnolds Laksa, kā arī laikraksta “Diena” korespondente Inta Lase (vēlāk kļuva par prezidenta Valda Zatlera preses sekretāri).
Tomēr ticami, ka dokumentu īstais sagādātājs bija bijušais “SWH Rīga” šefs miljonārs Ainārs Gulbis, kurš 1990. gadu sākumā bija A. Lemberga biznesa partneris, bet vēlāk sāka ar viņu asi konfliktēt.
Vēsturiski svarīgi notikumi
No “Ventspils amatpersonu lietas” 2006. gada 19. jūlijā tika izdalīts t.s. “Aivara parka” kriminālprocess, kurš savu nosaukumu ieguva no tā, ka apsūdzība bija izvirzīta ne tikai A. Lembergam, bet arī kādam “Aivaram parkam”. Respektīvi – toreizējais procesa virzītājs prokurors A. Mežsargs tā steidzās sarakstīt šo apsūdzību, ka tekstā pieļāva smieklīgas kļūdas, kuras juristu aprindās tūlīt folklorizējās kā apzīmējums Ģenerālprokuratūras prokuroru īpaši nolaidīgam darbam pat visnopietnākajās lietās.
Kāpēc prokuroram toreiz bija tāda steiga? Laikam jau tāpēc, ka kļuva zināms - nākamajā dienā (t.i., 2006. gada 20. jūlijā) Zaļo un zemnieku savienība paziņos par tolaik ļoti populārā politiķa Aivara Lemberga izvirzīšanu par savu premjera amata kandidātu 9. Saeimas vēlēšanās.
Iespējams, ka A. Lembergs būtu šajā datumā paziņojis arī par to, ka pats kandidēs 9. Saeimas vēlēšanās, tomēr izvirzītā apsūdzība “Aivara parka” lietā šo kandidēšanu novērsa – skaidru atbildi uz šo jautājumu A. Lembergs vismaz pagaidām nav devis.
Briesmīga diena
Tomēr no informācijas druskām vairākos publiskos avotos var lielos vilcienos restaurēt, cik patiesi vētraina A. Lembergam bija šī diena - 2006. gada 20. jūlijs.
No rīta A. Lembergs no savas dzīvesvietas Puzes pagastā devās uz Rīgu, uz Ģenerālprokuratūru, kur viņam prokurors Māris Leja izsniedza t.s. Grinberga krimināllietu (jāatgādina: pilnīgi absurda krimināllieta par Krišjāņa Kariņa partijas biedra precīzi neidentificēta Ojāra Grinberga neiecelšanu Ventspils brīvostas valdē, - prokuratūra izgāzās visās trijās tiesu instancēs). Pēc tam A. Lembergs turpat Ģenerālprokuratūrā devās uz citu kabinetu, kur prokurors A. Mežsargs viņam uzrādīja jaunu apsūdzību minētajā “Aivara parka” lietā.
Tad viņš devās uz AS “Ventspils nafta” biroju, kur drīz vien ieradās KNAB darbinieki, lai prokurora A. Mežsarga uzdevumā veiktu kratīšanu “Aivara parka” lietā. Kā savulaik ziņoja raidījums “Nekā personīga”, A. Lembergam izdevās no šīs ēkas aiziet pa rezerves izeju. Toties šo kratīšanu pilnā mērā (t.i., līdz nakts vidum) dabūja “izbaudīt” Andris Šķēle, kurš nelaimīgā kārtā bija ieradies pie A. Lemberga pārrunāt kaut kādas lietas.
Tad A. Lembergs devās uz ZZS biroju, kur pirmo reizi tika izvirzīts par šā politiskā spēka premjera amata kandidātu.
Vakarā A. Lembergs uzstājās “LNT” ziņu raidījuma tiešajā ēterā, kur atbildēja uz žurnālistu jautājumiem par iepriekšminētajiem notikumiem. Tad devās mājās uz Puzes pagastu, kur jau pilnā spēkā risinājās kratīšana viņa dzīves vietā. Kā savulaik informēja “Nekā personīga”, prokurors A. Mežsargs nebija zinājis, ka tur ir divi nekustamie īpašumi un tiesā izņēmis tikai vienu kratīšanas sankciju. Tad nu bijis kārtējo reizi jāiedarbina “dežurtiesneša institūts”, lai dabūtu sankciju arī otra īpašuma kratīšanai, kas beigusies tikai no rīta. Tomēr A. Lembergs otrā dienā jau atkal esot bijis Rīgā, kur viņam notikušas dažādas tikšanās.
2007. gada martā no “Ventspils amatpersonu lietas” tika izdalīta tā sauktā “Simts un viena sējuma” krimināllieta (nosaukums atbilstīgs sējumu skaitam lietā), bet 2008. gada augustā šī lieta tika apvienota ar “Aivara parka” lietu (precīzāk – ar no šīs lietas izdalīto “Aivaru parku – 2”) un nosūtīta uz tiesu, kur tā ieguva jau Aivara Lemberga lietas iesauku.
Kā zināms, pašlaik šī lieta nonākusi apelācijas instancē, kur šobrīd prokurors Aivis Zalužinskis gatavojas teikt debašu runu. Tiesa viņam deva trīs mēnešu laiku.
“Damokla zobens” kritis vai palicis karāties?
No publiskiem avotiem zināms, ka Ventspils amatpersonu lietā bija apsūdzēti ne tikai Aivars un Anrijs Lembergi, bet arī uzņēmēji Mamerts Vaivads, Krists Skuja, Laimonis Junkers un citas personas.
2007. gada pavasarī prese sāka rakstīt, ka “Ventspils amatpersonu lietas” ietvaros tiek izskatīta arī tā dēvētā “stipendiātu lieta”. Proti, kratīšanu laikā grāmatvedes Gitas Grasmanes datorā atrastas tabulas ar cipariem (iespējams – naudas summām), burtiem un apzīmējumiem (piemēram, “J.S.”, “Zvaigznīšu brīdis”, “Pleskavas šoseja”), kas radīja iespaidu, ka tabulās atspoguļoti kādi nelikumīgi vai varbūt arī likumīgi maksājumi.
Publiski tika izplatītas versijas, ka tūlīt, tūlīt tiks atklāts, kuras augstākās amatpersonas ņēmušas kukuļus. Kā presei stāstīja A. Lembergs, prokurore Ilga Paegle viņam pat piedāvājusi šajā lietā sadarboties apmaiņā pret izvirzīto apsūdzību atcelšanu. A. Lembergs atteicies, skaidrojot, ka nekādus kukuļus augstajām amatpersonām nav devis.
Apogeju “stipendiātu lieta”, šķiet, sasniedza 2007. gada jūlijā, kad toreizējā valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga šajā sakarā Saeimas sēdē paziņoja:
"Nav arī viņiem tiesību tikai nopludināt mīklainas aizdomas, tā radot vispārēju neuzticības gaisotni vai augsni ķengu tiesām. Tomēr laikus, vismaz pirms 10.Saeimas vēlēšanām, prokuratūrai būtu nopietna atbildība darīt tautai zināmus tos faktus, pierādījumus un liecības, kuras tautai ļautu nonākt pie sava sprieduma, uz kā balstīt savu izvēli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.
Ja tas tā nenotiks, tad tautai tiks liegtas pamattiesības saņemt to informāciju, kura nepieciešama, lai spētu izvēlēties savus priekšstāvjus, un tādā gadījumā būtu izdarīts nopietns kaitējums Latvijas demokrātijai.
Jau šobrīd pār dažām galvām karājas Damokla zobens. Tas karājas mata galā, un vēl mēs nezinām, kur un kad tas kritīs. Ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad kaut kad tam būs jākrīt.”
Tagad nav īsti saprotams, vai Damokla zobens beidzot ir kritis vai palicis karāties, kur V. Vīķe – Freiberga to pakāra.
Kādas sekas?
Kādas juridiskas sekas būs lēmumam par “Ventspils amatpersonu lietas” izbeigšanu, pagaidām ir grūti novērtēt. Katrā ziņā iesaistītās personas varēs lūgt, lai dod viņām iespēju iepazīties ar izbeigtās krimināllietas materiāliem. Tā dēvētās Lemberga lietas iztiesāšanas laikā neskaitāmas reizes izskanējis, ka prokurori, sadalot krimināllietu, daudzus jo daudzus attaisnojošos pierādījumus ir noslēpuši tieši “Ventspils amatpersonu lietā”.
Piemēram, t.s. Lemberga lietā ir tikai Valentīna Kokaļa “papildu” pratināšanas protokoli, bet nav sākotnējā pratināšanas protokola, un ar lielu ticamības pakāpi var izteikt pieņēmumu, ka sākotnēji V. Kokalis prokuratūrā nestāstīja nedz to, ka viņam 1993.gadā piederējuši 25% SIA “Puses” kapitāla daļu, nedz to, ka 5% šo daļu no viņa esot izspiedis A. Lembergs.
Likumā iespējas iepazīties ar izbeigtas krimināllietas materiāliem teorētiski ir paredzētas arī žurnālistiem. Tomēr, kā liecina “Pietiek” pieredze, šāda atļauja parasti netiek dota, vienmēr izdomājot kādu formālu iemeslu atteikumam.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
