Iesaki rakstu: 
Šogad maijs atnesis gan tradicionālās hokeja kaislības, gan arī valsts prezidenta vēlēšanu intrigu. Reportāžās no ledus laukumiem parasti kāds bijušais hokejists gari stāsta, kāpēc rezultāts tāds vai citāds - vairāk vajadzēja mest pa vārtiem, ātrāk slidot, labāk aizsargāt savu zonu... Kā bijušais politiskā laukuma spēlētājs, kas šajos mačos aizvadījis vairākus gadu desmitus, gribu dalīties savā pieredzē par to, kā to lietu vajadzētu darīt Saeimas redzamajās vai neredzamajās cīņās.
Nesen medijos pamanīju eksprezidenta Zatlera vēlēšanu stratēģijas konceptu, kas acīmredzami balstās viņa paša pieredzē. Kandidātam vajagot salasīt visas balsis, kuras vien var dabūt, bet tūlīt pēc ievēlēšanas to aizmirst un būt "pilnīgi neatkarīgam".
Manuprāt, šī formula der, ja ir runa par neatkarīgu prezidentu ironiskā nozīmē - par tādu, no kura nekas nav atkarīgs. Bet, ja prezidenta amats vajadzīgs ne tikai, lai zīmētos, tad jārēķinās ar atbalstītājiem. Līdzšinējā vēsture rāda, ka neviens prezidents nevar izdarīt neko būtisku, ja viņam nav atbalsta valdošajā koalīcijā. Pat Vīķe - Freiberga nav izņēmums. Viņa gan ar to atšķirību, ka sev un savām iecerēm vajadzīgo koalīciju izmīcīja pati kā pakļāvīgu mālu.
Ja balsošanas rezultātu noteiks opozīcijas balsis, tas neizbēgami atstās politisku iespaidu, radot turbulenci valdošajā koalīcijā, līdz pat izjukšanas draudiem. Tāpēc es domāju, ka balstīties uz "dziļās opozīcijas" atbalstu ir iespējami, bet tas netiks darīts, jo nav racionāli ilgtermiņā. Politiskā aritmētika prasa nodrošināt Saeimā 51 balsi, bet politiskā ģeometrija - nesagāzt pastāvošo valdības konstrukciju. Kā to panākt?
Atliek lūkoties uz opozīcijas "light" sektoru - Zaļo un Zemnieku savienību un "Progresīvajiem".
Ja "Jaunās vienotības" (JV) kandidāts Rinkēvičs tiek ievēlēts ar "Progresīvo" balsīm, valdības partnerim "Apvienotajam sarakstam" (AS) paliks slikta pēcgarša. Savukārt "Progresīvajiem" būs slikta pēcgarša, ja viņus valdībā nepaņems, jo tieši uz to vērsti visi viņu manevri, tostarp savas kandidātes izvirzīšana.
Ar ZZS "zelta akciju" ir sarežģītāk. To iegūt Rinkēvičam ir reālāk nekā Pīlēnam - ņemot vērā ZZS un AS neseno vēsturi un to, ko priekšvēlēšanu laikā viņi viens otram sarunāja. Tomēr samainīt šīs partijas vietām būs grūti pat tādam rūdītam politšahistam kā Rinkēvičs. Bet varbūt ZZS kā partiju, kas cauri gadiem un visām grūtībām glabā uzticību saviem labdariem, varētu interesēt viena no prezidenta ekskluzīvajām funkcijām - tiesības apžēlot notiesātos?..
Līdz ar to arī manevri "vieglās opozīcijas" aprindās droši negarantē panākumus ne JV, ne AS. Turklāt vajadzētu rēķināties, ka otrās kārtas uzgaidāmajā telpā ir kandidāti, tostarp vismaz divas amatu kāras dāmas, kas varētu būt kompromiss pēc principa - ja netika man, lai nav arī tev.
Secinu, ka "Apvienotais saraksts" ir nopietnas dilemmas priekšā - cīnīties par savu kandidātu, riskējot ar pozīcijām varas koalīcijā, ir bīstami. Zaudējums radītu nopietnas sūces partijas iekšienē. Tāpēc būtiskākais jautājums "Apvienotajam sarakstam" ir par sava idejiskā tēva Ulda Pīlēna ambīcijām. Vai viņam patiesi galvenais dzinulis ir sapratne par nepieļaujamo stagnāciju un apņemšanās situāciju radikāli mainīt? Vai arī dominē vēlme ļauties godkāres kārdinājumam un savu visnotaļ veiksmīgo karjeru vainagot ar valsts prezidenta amatu?
Ja pareizs ir pirmais variants, tad vajadzētu spēlēt šahu, nevis boksēties ar "Jauno vienotību". Piekāpties par labu Rinkēvičam apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu saglabāt seju un iegūt patiešām reālu sviru pozitīvu pārmaiņu panākšanai, par ko tik daudz runā Pīlēns. Savukārt Rinkēvičs šādā gadījumā var dabūt aptuveni 70 balsu, koalīcija stabila, un visiem labi.
"Jaunā vienotība" uzvarēja vēlēšanas, pozicionējoties kā stabilitātes garants, kas glābj valsti krīzēs - pandēmijā un kara apstākļos. Vairs šis stāsts neder. Nekādu panākumu nav, pret valdību pretenzijas ir visiem, sākot no mediķiem un pedagogiem, beidzot ar dažāda kalibra investoriem. Īstais laiks galveno atbildību novirzīt uz citiem, tajā pašā laikā paliekot par noteicošo spēku varas koalīcijā.
Tāpat kā hokejā arī politikā komentētāji no malas vienmēr piedāvā savu izvērtējumu, kā būtu jānotiek. Taču kā Arēnā, tā Saeimā, protams, viss ir pašu spēlētāju rokās. Ceram uz godīgu spēli un labu rezultātu Latvijai.
P.S. Starp citu, uzņemos atbildību prognozēt, ka mūsu valsts pēc 2.decembra neveiks nekādus cilvēku masveida izraidīšanas pasākumus.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
