Ir jāpārtrauc šī ņirgāšanās gan par sistēmu, gan par skolotājiem, gan par bērniem un vecākiem
Anna Vladova22.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Skolu reformas Latvijā tiek aktīvi veicinātas jau 22 gadus. Faktiski jau divas bērnu paaudzes ir uzsākušas skolas gaitas un pabeigušas tās, bet mēs joprojām nevaram sākt mierīgi strādāt. Un, ja pirmās izmaiņas attiecās uz latviešu un krievu valodas īpatsvaru mazākumtautību skolās, tad tālāk sākās absolūts haoss.
Es pat nerunāšu par nelieliem jauninājumiem, kas mums regulāri rada milzīgu skaitu problēmu un pievieno kārtējās atskaites mūsu darbam. Bet, piemēram, 2016. gadā sākās izglītības satura reforma, tā sauktā “Skola-2030”. Tad šķita, ka mērķis ir labs un rezultātam vajadzētu iepriecināt, - iepriekšējā izglītības sistēma tiešām bija novecojusi un prasīja izmaiņas. Turklāt šim procesam Eiropas Savienība piešķīra finansējumu - dari! Negribu! [Neveikls tulkojums no krievu teiciena „Delai ņe hoču”.]
Taču Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija un Saeima kopumā sākumā reformu atbalstīja, bet tad pēkšņi sāka to atlikt. Vispirms uz gadu, vēlāk vēl uz gadu un tikai tad nolēma iesaistīties darbā.
“Skola-2030” ir pārmaiņas pašā izglītības sistēmā, kur pamatā jābūt nevis skolotājam, bet skolēnam, kuram jāsēž pie gaiša jauna galda ar jaunām mācību grāmatām, iegaumējot materiālu, aktīvi iesaistoties izglītības procesā. Viss nākotnes skolas projekts bija vērsts uz ideālāko apstākļu radīšanu skolēniem, lai viņi iegūtu dzīvē noderīgas zināšanas un prasmes.
Daudzi vecāki ļoti labi atceras šo pārejas periodu, kad skolās pēkšņi sāka iepirkt 3D printerus, iekļaut “teātra prasmes” mācībās, bet ierastais “darbs” mainījās uz “dizains un tehnoloģijas”, kur visi skolēni piešuva pogas un darbojās ar zāģi. Tajā pašā laikā informātika parādījās sākumskolu klasēs, bet otrā svešvaloda sākās jau 4. klasē.
Izglītības un zinātnes ministrija toreiz solīja vecākiem samazināt mājasdarbu apjomu, taču patiesībā tas kļuva iespējams tikai tad, kad lietas ņēma savās rokās konkrēti skolu direktori.
Bet visa skolu reforma “2030”, kas uz papīra un projektiem izskatījās nevainojama, sāka kustēties kā pa celmiem. Un tam ir izskaidrojums. Šādi jauninājumi jāievieš tikai pēc situācijas detalizētas analīzes, pieeju un paņēmienu izpētes un darba ar eksperimentālajām grupām.
Tika izlaisti pirmie divi posmi, un uzreiz ķērās klāt pie eksperimentiem, kas ilga pāris gadus atsevišķās skolās un pēc tam bez analīzes un starprezultātiem tika uzsākti visās Latvijas skolās.
Patiesībā mēs saņēmām apdullinātus vecākus, milzīgu skolotāju pārslodzi un kvalitatīvas metodiskās bāzes trūkumu šai reformai. Un, kamēr amatpersonas svinīgi priecājās par saviem mītiskajiem panākumiem, parastie vidusskolas skolotāji no noguruma un izdegšanas krita no kājām.
Iedomājieties, ka gada sākumā jums saka, ka vecais darba plāns ir novecojis un tagad “jaunā slota tīri slaucīs”, proti, jums ir radoši jāpasniedz materiāls, procesā jāiesaista katrs no 30 skolēniem un uzreiz pēc stundām cieši jāsadarbojas ar citiem skolotājiem, lai viena priekšmeta tēma būtu saistīta ar citiem.
Piemēram, ja ģeogrāfijas stundā bērni uzzināja par Kolumbu, tad vēstures stundā atkal to vajadzētu minēt. Taču neviens nepateica, kā to visu izdarīt un iekļaut regulārā darba grafikā. Rezultātā - visu no tukšas lapas veidoja paši skolotāji ārpusstundu laikā, brīvdienās vai brīvlaikā. Mēs no jauna izgudrojām riteni, braucot lejā no kalna tikai uz velosipēda rāmja!
Vai jūs domājat, ka pēc gada vai diviem Izglītības un zinātnes ministrija pamanīja savu neizdarību un nāca palīgā? Kā tad! Tā vietā, lai piebremzētu un sāktu domāt ar galvu, tā ieviesa papildu reformas. Negaidīti, vai ne?
Piemēram, šogad bērni ikgadējos eksāmenus kārtos jau, ņemot vērā reformu, lai gan tā nav bijusi līdz galam veiksmīga un eksāmenu saturs nav zināms, kā arī nav analizētas jau veiktās izmaiņas. Viss pēc nejaušības principa.
Tika arī ukraiņu bēgļu bērniem. Atkal. Nolemts viņus, sākot no šā mācību gada, pārcelt uz latviešu skolām mācībām mūsu valsts valodā. Izglītības un zinātnes ministrija acīmredzot pilnībā aizmirsa, ka šie bērni ir morāli nomākti, un mēs darījām visu iespējamo, lai viņiem būtu vieglāk pielāgoties mierīgai, bet jaunai dzīvei. Un pēkšņi ar vienu pildspalvas vēzienu izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece šos bērnus aizsūta uz jaunām skolām ar pilnībā latvisku vidi. Un nevis tāpēc, lai intensīvāk apgūtu valodu, bet tāpēc, lai uzreiz sāktu mācīties fiziku, ķīmiju, matemātiku.
Īpaši dīvains šis lēmums izskatās uz katastrofālā skolotāju trūkuma fona. Statistikas dati liecina, ka katrā desmitajā Latvijas skolā trūkst latviešu valodas skolotāju. Tāpēc vienkārši fiziski nav lieka roku pāra, kas palīdzētu bērnam no Ukrainas apgūt priekšmetus valsts valodā. Tāpat kā nav skolotāju palīgu, kas jaunajā vidē ukraiņu bērnam varētu veltīt papildu uzmanību. Vai tā nav zaimošana?!
Un es vēl neesmu pateikusi par visu mazākumtautību skolu steidzamu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Mēs dzīvojam Latvijā, šī ir mūsu dzimtene, un latviešu valoda jāzina ļoti labā līmenī. Bet ar katastrofālu skolotāju trūkumu arī šajā ziņā veikt reformu ir vienkārši haoss! Par kādu izglītības kvalitāti te var runāt?
Mēs vēl neesam atjēgušies pēc kovida, Ukrainā notiek karš, un mēs uzņemam bēgļu bērnus, skolotāju apmācības institūts ir sagrauts, nav zinātniski metodiskās bāzes, nav mācību grāmatu, un pats galvenais - mums vienkārši nav cilvēku! Nav skolotāju, kas spētu īstenot visas Izglītības un zinātnes ministrijas fantāzijas. Un, piedodiet par runas rupjību, to velk skolotāji! Pēc jaunākajiem datiem, Latvijā trūkst aptuveni tūkstotis skolotāju.
Taču esmu pārliecināta, ka šis rādītājs ir vēl bēdīgāks - daļa skolotāju deficītu nosedza paši ar savām pārslodzēm. Un, ja ar šādu krīzi nepietiek, lai apturētu reformas, izelpotu un virzītos uz priekšu ar mērķtiecību un līdzsvarotību, tad es nezinu, kas ir krīze.
Izglītība ir process, tas ir mūsu valsts un mūsu sabiedrības pamats. Un, skatoties, kā tas tiek iznīcināts līdz pat smilšu graudiņiem, gribas kliegt, lai pārtrauktu šo bakhanāliju un ņirgāšanos gan par sistēmu, gan skolotājiem, bērniem un vecākiem - cilvēkiem šajā sistēmā.
Taču visu šo problēmu risinājums slēpjas virspusē. Pedagoģiskā izglītība būtu jāiegūst bez maksas, sadarbībā ar valsti un pašvaldībām jāizstrādā sociālās programmas šo fakultāšu studentiem, - tas palīdzētu atrisināt skolotāju pārslodzes problēmu. Jāpiedāvā skolotājiem atbilstošs atalgojums, un jāuzsāk spēcīga sociālā PR kampaņa, kas darbotos skolotāja profesijas prestiža labā.
Tie ir galvenie soļi, kam vajag tikai t.s. papīrdarbu ministrijas kabinetos, nevis reformas, kas skartu simtiem skolu. Bet acīmredzot tieši tas biedē ierēdņus. Tāpēc, mēģinot atvērt muti, tā vietā, lai klausītos un strādātu komandā, viņi cenšas jūs apklusināt ar kūkas gabaliņu, kam beidzies derīguma termiņš. Un trakākais, ka Izglītības un zinātnes ministrijai tas viss šķiet, citējot Muižnieces kundzi, “ļoti OK”...
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
