Ir jāizbeidz pāreja uz nejēdzīgo un dārgo tā saucamo fondēto pensiju sistēmu

Šāda nespēja nodrošināt iztiku vecumdienām ne tikai nepiestāv gādīgai valstij, bet arī rada milzīgu morālu un politisku slogu visai mūsu sabiedrībai. Bet ir risinājums, kā atdot parādu vecākajai paaudzei un piešķirt pusmiljardu eiro pensijām gadā. Šis risinājums ļaus pacelt katra pensionāra mēneša pensiju par 95 eiro. Lai to izdarītu, jālabo viena no pagājušā gadsimta 90. gadu lielākajām kļūdām.

Pāreja uz tā saucamo fondēto pensiju sistēmu jāizbeidz. Valsts pensiju sistēmai jāfunkcionē tikai paaudžu solidaritātes jeb tā saucamā 1. līmeņa ietvaros.

Uzreiz skaidri jāpasaka, ka līdzšinējie 2. līmeņa individualizētie uzkrājumi – ap sešiem miljardiem eiro – netiks nacionalizēti, konfiscēti vai kaut kā citādi aizskarti. Bet turpmākās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) tiks novirzītas tikai pensiju sistēmas 1. līmenim, palielinot iemaksas tajā līdz 20% no bruto algas.

Vai fondēto pensiju sistēma ir labāka nekā paaudžu solidaritātes sistēma?

1990. gadu sākumā Pasaules Banka un citas starptautiskās organizācijas pārliecināja Latviju un vairākas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis uzsākt pāreju uz tā saucamo fondēto pensiju sistēmu. Tika argumentēts, ka paaudžu solidaritātes sistēma varētu bankrotēt, bet fondēto pensiju sistēma ir daudz labāka. Bet vai tā tas tiešām ir?

Pensiju sistēmas 2. līmenis jau ir labi zināms Latvijas iedzīvotājiem. Katru mēnesi par darbinieku tiek maksāts noteikts procents no bruto algas – pašlaik 6%. Šī nauda tiek nodota kādam privātajam pensiju fonda pārvaldniekam, kurš to iegulda vērtspapīros, parasti ārpus Latvijas. Iestājoties pensijas vecumam, pensionāram pakāpeniski tiek izmaksāts uzkrātais un nopelnītais. Fonda pārvaldnieks regulāri iekasē komisijas maksu par pārvaldīšanas pakalpojumiem neatkarīgi no darbības rezultātiem.

Savukārt paaudžu solidaritātes sistēma (1. līmenis) darbojas kā regulāra vienošanās starp jauno un veco paaudzi. Šodien strādājošie maksā daļu no saviem ienākumiem (14% no bruto algas), kas tiek pārdalīta pašreizējiem pensionāriem, balstoties uz viņu iepriekšējiem nopelniem. Kad šodienas strādājošie paši kļūs par pensionāriem, viņi pretendēs uz daļu no jaunās strādājošo paaudzes algas.

Līdz ar to dalība paaudžu solidaritātes pensiju sistēmā arī ir investīcija. Tas ir ieguldījums visā Latvijas tautsaimniecībā, un tā atdeve ir atkarīga gan no demogrāfijas (jauno cilvēku skaita), gan no tautsaimniecības veiksmes, darbinieku produktivitātes un tā tālāk. Visa 1. līmeņa nauda paliek valstī, un neviens privātais starpnieks neiekasēs komisijas maksu, jo paaudžu solidaritātes sistēmas starpnieks un garants ir Latvijas valsts.

Fondēto pensiju sistēma nav viennozīmīgi labāka par paaudžu solidaritātes sistēmu. Katras sistēmas dalībnieks veic ieguldījumu un saņem pensiju, kuras apmērs ir atkarīgs gan no ieguldījuma apmēra, gan no daudziem citiem faktoriem. Konkrēti Latvijā pensiju sistēmas 1. līmenis ir bijis daudz ienesīgāks nekā 2. līmenis. Pēc mūsu aprēķiniem, 2004. gada 100 eiro paaudžu solidaritātes sistēmā kļuvuši par 327 eiro šodien. Savukārt 2004. gadā 2. līmenī ieguldītie 100 eiro šodien kļuvuši vien par 181 eiro.

Priekšstats par 2. līmeņa pārākumu un lielāku ienesīgumu ir mīts! Ja mēs atteiktos no pārejas uz fondēto sistēmu vēl 2004. gadā, šodienas pensijas būtu ievērojami augstākas!

Kur ir tas āķis?

Kā var palielināt katru pensiju par 95 eiro mēnesī, nepalielinot nodokļus un neko nevienam neatņemot, kā arī neapdraudot pensiju sistēmas ilgtspēju? Daudziem tas varētu izklausīties pēc neiespējami laba piedāvājuma.

Āķis slēpjas tajā, ka pāreja no paaudžu solidaritātes uz fondēto sistēmu prasa patiesi milzīgas izmaksas. Tas nozīmē, ka darbaspēkam ir nepieciešams gan nodrošināt pienācīgas pensijas pašreizējiem pensionāriem, gan sākt veidot uzkrājumus pašiem sev. Citiem vārdiem, tas nozīmē dubultu slogu (darbaspēka nodokļos) darbaspēkam.

Šādu reformu varētu atļauties vai nu ļoti bagāta valsts, vai arī ilgstošas un ļoti straujas ekonomikas izaugsmes laikā. Pretējā gadījumā pāreja uz fondēto pensiju sistēmu var notikt vai nu ar ārkārtīgi augstiem darbaspēka nodokļiem, vai ar neadekvāti zemām pensijām, vai arī vispār nenotikt.

Latvija piedzīvojusi mazliet no katra scenārija. Mūsu darbaspēka nodokļu slogs ir viens no augstākajiem Eiropā. Mūsu pensijas ir tik zemas, ka diviem no trim pensionāriem tās nenodrošina pat minimālo iztiku. Un pensiju reforma ne tuvu nav sasniegusi tos mērķus, kas tika izvirzīti 90. gados. Rodas loģisks jautājums: kāpēc Latvija (un daudzas citas valstis) 90. gados vispār ir ieviesusi šādu pensiju reformu?

Tajos laikos mēs bijām naivi un gatavi bez jebkādiem jautājumiem sekot ārvalstu autoritātēm. Tie arī bija finanšu sektora liberalizācijas un starptautiskā finanšu lobija zelta laiki. Paaudžu solidaritātes pensiju sistēmas turēja visus pensiju līdzekļus iekšienē. Pāreja uz fondēto pensiju sistēmu banku sektoram bija ārkārtīgi izdevīga, jo ļāva paņemt pensiju kapitālu apritē un pelnīt ar tās pārvaldīšanu. Piemēram, 2016. gadā bankas ik gadu iekasēja aptuveni 46 miljonus eiro no komisijas maksām par 2. līmeņa naudas pārvaldīšanu, un komisijas maksas Latvijā bija vairākas reizes augstākas nekā, piemēram, Zviedrijā.

Pāreja uz fondēto pensiju sistēmu bija kļūda, kas ļoti dārgi izmaksājusi Latvijas tautsaimniecībai un īpaši Latvijas pensionāriem. Bet šī kļūda ir ļoti vienkārši labojama. Viss, kas jāizdara, – jānovirza 2. līmenim mērķētās sociālās apdrošināšanas iemaksas uz 1. līmeni. Tas dos iespēju uzreiz palielināt katru pensiju par 95 eiro. Pensionāri būs ieguvēji. Latvijas tautsaimniecība no tā būs ieguvēja. Jau uzkrātie 2. līmeņa līdzekli netiks aizskarti. Galvenie zaudētāji, protams, būs finanšu starpnieki.

Daudzi jau ir attapušies, pienākusi mūsu kārta

Gandrīz visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pirms kāda laika ir atteikušās no nepārdomātām pensiju reformām, paliekot vien ar paaudžu solidaritātes sistēmu. Ungārija, Čehija, Polija un citas. Pensiju 2. līmeņa bezjēdzību atzinusi arī Igaunija, ļaujot dalībniekiem brīvi izņemt uzkrātos 2. līmeņa līdzekļus. Sen pienācis laiks attapties arī mums. Partija "Republika" labos šo 90. gadu kļūdu un piešķirs papildu pusmiljardu eiro pensijām.

Paaudžu solidaritātes sistēma un demogrāfijas izaicinājumi

Ka zināms, Latvijas demogrāfiskās prognozes nav iepriecinošas. Pensionāru skaits pieaug, bet darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars samazinās. Cilvēki arī dzīvo ilgāk, līdz ar to vairāk laika pavada pensionāra statusā. Tāpēc loģisks ir jautājums: vai paaudžu solidaritātes sistēma spēs nodrošināt pienācīgas pensijas arī pēc divdesmit un trīsdesmit gadiem?

Ja pēc divdesmit gadiem Latvija tiešām kļūs vien par veco ļaužu zemi, no kuras aizbēguši gandrīz visi jaunie cilvēki, tad nedz paaudžu solidaritātes, nedz pašreizējā pensiju sistēma nespēs nodrošināt pienācīgas pensijas. Bet, pirms šādi – manuprāt, absolūti priekšlaicīgi – norakstīt Latvijas valsti, atcerēsimies, ka, pat neskatoties uz cilvēku aizbraukšanu un iedzīvotāju novecošanos pēdējo trīsdesmit gadu laikā, sistēmas paaudžu solidaritātes komponente spēja nodrošināt lielāku "atdevi" nekā daudz slavētais 2. līmenis.

Īstenojot straujāku Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, reformējot un padarot konkurētspējīgāku darbaspēka nodokļu sistēmu, kā arī piesaistot jaunos talantus no citām valstīm, pēc divdesmit gadiem mēs spēsim mūsu senioriem nodrošināt pensiju līmeni, kurš piestāv patiesi attīstītai valstij. Pāreja uz paaudžu solidaritātes pensiju sistēmu ir daļa no visaptveroša plāna. Bet tas jau ir cita raksta temats.

Novērtē šo rakstu: