Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Indivīdam ir jānodala lēmumi par savu dzīvi no “valsts stāvokļa”. Savā personīgajā dzīvē ir jārīkojas tā, it kā valstī nekas pašam par labu nemainīsies. Runājot par konkrētu indivīdu ar vārdu un uzvārdu, valstij nav tieša uzdevuma nodrošināt viņam vēlamu dzīvesveidu, nodarbošanos vai jebkādus citus vēlamus apstākļus.

Ja valstī “viss iet uz grunti”, bet indivīdam viņa cienījamajā nodarbē iet tīri labi, tad viņam nevajag mainīt savu nodarbošanos vai pamest valsti, “jo valsts iet uz grunti” vai “es neredzu nākotni”. Brīvās zemēs indivīdam ir jābalstās savā individuālajā viņa spējām atbilstošajā redzējumā un nevis kaut kādā makrolīmenī. Veiksmīgam indivīdam ir jādara vēl vairāk vai vēl labāk tas, ko viņš jau dara.

Jebkurā kopienā situācijai ir potenciāls uzlaboties tikai tad, ja pastāv nosacījumi, kuros cilvēki var mēģināt darīt citas lietas vai darīt citādāk — kuros cilvēki var eksperimentēt un pielāgoties no viņiem neatkarīgajiem apstākļiem. Ja cilvēks spītīgi mēģina darīt to, ko nevienam citam nevajag vai kas viņam pašam kaitē, tad neviens viņam nevar palīdzēt kā tikai pats.

Valsts var gan gribot, gan negribot radīt apstākļus, kuros jūs vairs nevarat turpināt to, ko gribat darīt. Politiski jūs varat iebilst, bet praktiski jums ir jārīkojas. Jo konkrēti jūsu dēļ valsts neko nedarīs un nekādā veidā nemainīsies. Pieņemt vai gaidīt pretējo ir nesaprast politisko procesu un patiesībā signalizē, ka jūs pie varas būtu tāds pats muļķis vai nelietis kā vairums jūsu kritizēto politiķu, kas pārstāv interešu grupas.

Kad runa ir par personīgo, ne politisko, tad jūsu pieejai ir jābūt tādai: labi, “valsts” negrib, lai es daru to. Tātad man ir jādara kaut kas cits, ko “valsts” grib vai vismaz netraucē darīt. “Valsti” es lieku pēdiņās, jo tā ir vērotāja radīta abstrakcija ļoti lielam apstākļu kopumam. Šī abstrakcija ir noderīga filozofēšanā, bet ne personīgo lēmumu pieņemšanā. “Valsts” var faktiski arī gribēt, lai jūs braucat prom. Tas var nebūt labi, tas var nešķist jauki, bet tas tā var būt.

Ja jums šķiet, ka “valsts” liek jums pārstāt darīt to, ko darāt, no sistēmas skatpunkta vislabākais iznākums būtu, ja jūs pielāgotu savu darbību atbilstoši spiedienam. Bet tas nenozīmē izpildīt pavēles. Kamēr nav runa par totalitāru valsti, kas saka, kas tieši ir jādara, un kas liedz jums izvēlēties alternatīvas rīcības, jūs varat savu nepiekrišanu paust bezgalīgi daudz citos veidos.

Jūsu nepiekrišanai sistēmas priekšā gan ir jābūt individuālai, tātad savtīgai. Jums ir jādara tas, ko uzskatāt par labāko sev un savai ģimenei. Un te nav runa tikai par materiālām interesēm. Ja jums ir svarīgi darīt labu un upurēties kādas idejas vārdā, tad jūs darīsiet tāpat kā miljardiem cilvēku visā pasaulē, kas dara viņiem svarīgas lietas arī tad, ja par tām maksā maz vai nemaksā neko. Vai, pareizāk sakot, tieši tāpēc, ka par tām nemaksā, jo samaksa par tām būtu šīs nodarbošanās devalvēšana.

Tikai nevienu brīdi nedomājiet, ka jūs kaut ko darāt visu cilvēku kopīgā labuma vārdā. Ne jūs to darāt, ne tas ir vajadzīgs, ne tas arī ir iespējams. (Nereti cilvēki, kas piespiež sevi rīkoties “kopīgā labuma vārdā”, pēc tam piestāda rēķinu savas labdarības aplaimotajiem, jo “kopīgais labums”, protams, bija tikai pašapmāns vai izkārtne savtīgai varaskārei. Protams, kopīgā labuma vārdā parasti arī tiek izdarīti visnežēlīgākie noziegumi pret cilvēci.)

Jums ir nevis jādara kaut kas par spīti, bet tā, lai tas kalpotu jūsu tikai jums zināmajām vērtībām. Jums ir jāpieņem apstākļi un to ietvaros jādara tas, ko vēl atrodat par iespējamu un vēlamu. Jā, tas var arī būt aizbraukt no valsts. Jā, tas var būt arī nestrādāt, ja strādāšanai uzliek neizpildāmas prasības. Bet jums ir jārīkojas nevis tā, ka jūs tagad ar savu sēdēšanu mājās būsiet likuši valdībai kaut ko saprast, bet tā, ka jums no tās pašas rīcības pašam kļūst labāk.

Jūs nepiedalāties brīvās sabiedrības pašregulācijā, ja jūs darāt kaut ko par spīti, turklāt tādā veidā, ka pat tas jums nerada morālu gandarījumu. Jūs ar savu rīcību vienkārši atklājat, ka jums patīk niša, kurā var demonstrēt spītību. Rezultāts šādām spīta nišām, ja tās ir nozīmīgas, visdrīzāk būs tikai to noturīgums. Te ir jāsaprot, ka šī savu nodomu vai uzskatu “atklāšana” nav obligāti redzama kaut kādam konkrētam vērotājam vai statistiķiem, ja vien viņi speciāli neskatās. Šī atklāšana attiecas uz norisēm, kam būs radies potenciāls jaunajā nišā. Piemēram, ja cilvēki ieslēdzas mājokļos un sāk pasūtīt pārtikas piegādi uz mājām, tad viņi ir radījuši šo piegādes nišu, ne jau kaut ko salasāmu valdībai pateikuši.

Aktīvi iesaistoties politisko procesu komentēšanā, ir jānodala savas personīgās nebūšanas no valsts nebūšanām. Savā personīgajā dzīvē katram ir jārīkojas tā, it kā viņš nevar izmainīt valsti savās interesēs. “Valsts” ir nemaināmie apstākļi, kuros katram ir jāoperē, kuros katram ir jāizmaina sava rīcība. Jebkāda cita veida attieksme nozīmē atbildības noņemšanu no sevis. Tas pats attiecas uz savu bērnu, savu vecāku, priekšnieku vai padoto vainošanu pie jūsu nedienām. Jūs varat kritizēt valsti un visu pārējo minēto, bet kritikā iekļautajam nav saistoša sakara ar jūsu personīgo stāvokli. Jūsu stāvoklis, ciktāl jūs to varat ietekmēt ar savu rīcību, ir atkarīgs no jūsu paša rīcības.

Kad jūs iesaistāties institūciju (tai skaitā ģimenes, darba kolektīva) kritikā, jūs darāt to ar cerību, ka tas var vispārēji uzlabot stāvokli, bet jūs to nedarāt tāpēc, ka tikai tas vien jūs izglābs. Kritika arī ir rīcība, bet galvenā doma ir, ka jebkuram rīcības variantam N eksistē variants N+1. Kritizēšana, iesaistīšanās protestu akcijās vai kādās citās pilsoniskās aktivitātēs nevar būt jūsu vienīgais glābiņš. Un tieši tāpat iešana pie terapeita vai “beidzot” visa izrunāšana ar kolēģi, vecāku vai bērnu arī nevar būt vienīgais, vissvarīgākais, kas jūs izglābs no “pazušanas”.

Kamēr jūs esat domāt un rīkoties spējīgs, vienmēr ir vēl kaut kas cits un jūsu izvēle nedarīt to citu, kad atduraties pret sienu, ir jūsu galvenais šķērslis. Jums trūkst uzņēmības. Kopiena no bedres izlien tad, kad visi savā nodabā un ar savām ierobežotajām un reizē unikālajām zināšanām izmēģina dažādas rīcības, kuras viņiem pašiem patīk un kuras apkārtējie apstākļi pieļauj. Daudzi pūliņi izgāzīsies, bet daži atklās vai izveidos nišas, kas varēs būt noderīgas arī citiem.

Neviens cits cilvēks vai skaitļotājs nezina, ar ko jums jānodarbojas, lai jūs un cilvēki jums apkārt būtu laimīgi. Mēģinājumi centralizēti izdomāt vai gribēt, lai kāds izdomā, kas “visiem” vai valstij būtu jādara, lai viss būtu labi, ir sociālisms. Un tas noved pie tā, ka labo lietu izdomātājs teiks jums, kas ir jādara, cik bieži un ar kādu sejas izteiksmi. Brīvība ir smags krusts, kurš prasa individuālu lēmumu pieņemšanu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Govs jeb Pļeka uz prostituētās zinātnes

FotoMan ir bijusi tā privilēģija dzīvē redzēt un izprast daudzas parunas un sakāmvārdus, kā arī to rašanās pamatojumu. Tas notika tad, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos un uzsākām saimniekot. Piemēram, visiem zināmais, nobružātais teiciens “cāļus skaita rudenī” reāli un visai skarbi “atdzīvojās” tad, kad pats sāku turēt vistas, kā arī inkubēt olas.
Lasīt visu...

21

Vēlētos atgādināt ministrei Andai Čakšai par dubulto standartu esamību Izglītības un zinātnes ministrijā

FotoSekojot līdzi Izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas intervijai LTV, kurā tika minēti fakti, ka Daugavpils Universitātes (DU) padomes loceklis ir iesaistīts kriminālprocesā par iespējamu krāpšanos ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem, visai universitātes padomei būtu jāatkāpjas, lai nebojātu augstākās izglītības reputāciju kopumā,
Lasīt visu...

21

Meklējot TAISNĪGUMU, nevis tautā populāro lieko štuku

FotoCienījamās Tautietes! Godājamie Tautieši! Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LPSR AP deputāti, kuri bija ievēlēti pēc totalitārās valsts PSRS likumiem, PATVAĻĪGI, nesaņemot Latvijas pirmās brīvvalsts un tās likumīgo pilsoņu pilnvarojumu/uzticības mandātu, sev piešķīra LR AP deputātu statusu.
Lasīt visu...

21

Medicīna kā māksla un mākslas medicīna jeb Kultūras ministrijā integrēta veselības politika

FotoTrīs sarunas, kā šā raksta iegansts. 1. Pacietīgi noklausījies manu 15 minūšu uzrunu par to, ka galvenais valdības uzdevums ir veselības jomu integrēt visās politikās – aizsardzībā ar medikamentu rezervēm un sadarbību starp militārajiem un civilajiem mediķiem, izglītībā ar veselības pratības apgūšanu un bērnu sporta nodarbībām ikdienā, labklājībā ar darba nespējas lapu revīziju, zemkopībā ar veselīgu uzturu, ekonomikā ar atbalstu farmācijas rūpniecībai, Saeimas deputāts Viktors Valainis izmanto manas ieelpas brīdi un pajautā – kā es grasos integrēt veselību kultūrā un kultūru veselībā.
Lasīt visu...

21

Aicinām rast risinājumus un nodrošināt Jaunā Rīgas teātra atgriešanos mājās 2023. gadā

FotoMēs, Jaunā Rīgas teātra darbinieki, vēršamies pie valsts izpildvaras un likumdevējvaras augstākajiem pārstāvjiem ar aicinājumu iesaistīties un rast risinājumu bezgalīgajai mūsu teātra ēkas Lāčplēša ielā 25 rekonstrukcijai, kura, mūsuprāt, atspoguļo kopējo Latvijas valstij piederošo ēku būvniecības, rekonstrukcijas un pārraudzības procesu nesakārtotību.
Lasīt visu...