Imants Kalniņš: "Es savus uzskatus par Krieviju un Putinu neesmu mainījis..."

Saskaņā ar Kalniņa skaidrojumu nekas viņa uzskatos neesot mainījies, arī ņemot vērā pašreizējos notikumus. "Es jau atbildēju. Es neesmu mainījis savus uzskatus. Cik reizes lai es jums atbildu uz vienu un to pašu jautājumu," uz precizējošu jautājumu atbildēja kādreizējais Saeimas deputāts, apvienības TB/LNNK pārstāvis.

2013. gada janvārī atklātā vēstulē Kalniņš izteicās šādi: "Man ir nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu "demokrātijas" šakāļi.

Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties un, kazi, varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā.

Es sapņoju par to, ka varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri, kas visu nemērīs vienīgi ar savas izpratnes vai sava izdevīguma olekti."

Uzticību šiem uzskatiem Kalniņš apliecināja arī intervijai izdevumam SestDiena pagājušā gada jūlijā:

"- Savā vēstulē jūs uzteicāt Baltkrievijas prezidenta Lukašenko un Krievijas prezidenta Putina centienus nostiprināt savu tautu neatkarību.

- Viņi to dara, tādēļ viņus piesaucu, un no saviem vārdiem neatkāpjos.

- Viņi taču atjaunojuši padomju simbolus: Putins padomju himnu, Lukašenko — karogu.

- Ar karogu un himnu neviens nav nogalināts. Bet šī ir politikas, nevis kultūras tēma."

Savukārt īpaši izvērsti savus uzskatus attiecībā uz Krieviju Kalniņš izteica laikrakstā Diena šā gada janvārī:

"- Jūs nesen izteicāt viedokli, ka mums ir jāpārorientējas uz Krieviju. Mani kolēģi tāpēc pat pieļāva, ka jūs varētu būt jucis.

- Es pilnībā pieņemu, ka kādam tā var likties. Bet es sadarbībā ar Krieviju redzu pozitīvāku perspektīvu Latvijai nekā perspektīvu Eiropas Savienībā. Es dodu priekšroku Latvijas sadarbībai ar Krieviju.

- Laikam jau tāpēc, – nevarot pateikt, ka Imants Kalniņš nav nacionāls vai nav patriots, – tiek izdarīts secinājums, ka viņš ir vienkārši jucis. Jo jūs taču bijāt TB/LNNK un cīnījāties pret Krieviju ?

- Ne jau pret Krieviju es cīnījos. Es cīnījos par Latviju kā neatkarīgu valsti. Tā ir liela atšķirība. Un tā ir mana bāze visam – Latvija kā neatkarīga valsts. Bet, redzot to slikto, kas ar Latviju notiek, es sāku meklēt alternatīvu, kā pastāvēt un citādi attīstīties. Un tad es paskatījos Krievijas virzienā un sāku saredzēt iespējas. Es izslēdzu to pieredzi, kāda mums bija PSRS. Es izgāju no realitātes, redzot, ka gan Latvija, gan Krievija šodien praktiski ir jaunas valstis. Es redzu iespējas pastāvēt un attīstīties, Latvijai sadarbojoties ar austrumu pusi. Tur ir ne tikai Krievija. Tur ir Ķīna un Indija. Tur ir visas tās ekonomikas, kas šobrīd strauji progresē. Tāpat krievu cilvēki, kas šeit dzīvo, ir liela mūsu priekšrocība, lai mēs uzturētu sakarus ar šo milzīgo un, manuprāt, ļoti interesanto valsti – Krieviju. Redziet, manī nav tāda tipa aiztures pret Krieviju, kāda acīmredzot tomēr ir lielai daļai latviešu publikas, kas saistās ar pagātnes nepārvarēšanu. Un es nezinu, kāpēc tik ilgi velkas šī krokodila aste, kas saistās ar tām visām pārestībām un visu to ļaunumu, kas latviešiem bija jāpārdzīvo Padomju Savienības režīma laikā. Taču manī nav šādas sajūtas. Es spēju skatīties uz šo valsti, nenesot līdzi to smagumu, ko savā laikā Staļina impērija nodarīja Latvijai.

- Tomēr šodien pat jauni cilvēki ir ļoti piesardzīgi pret Krieviju. Jo arī rietumu medijos viņi dzird, ka Putina Krievija ir bezmaz tā pati PSRS.

- Es nezinu, kāpēc viņi tā saka. Ja es mēģinu saprast, kāpēc tas tā tiek apgalvots, tad es redzu, ka globāli Krievija joprojām citām lielām valstīm šķiet pietiekoši nopietns konkurents. Ja mēs paskatāmies pasaules vēsturē, tad valstu intereses vienmēr ir lielā mērā ekonomiskas intereses. Valsts nevar cerēt kļūt par vērā ņemamu spēlētāju globālajā politikā, ja ekonomiski tā ir vārga valsts. Tāpēc valstis ar dažādiem paņēmieniem vienmēr ir centušās panākt, ka tās ir ekonomiski nodrošinātas valstis. Un galvenais paņēmiens ir svešu teritoriju pakļaušana dažādos veidos. Šodienas Krievija ir globāla mēroga spēlētājs. Tāpēc pārējie – gan Eiropas Savienība, gan tā, ko es saucu par "Vašingtonas impēriju", ASV – veido šāda tipa propagandu. Ar šādu propagandu viņi cer palielināt savu ietekmi un vājināt Krieviju.

- Tomēr mēs esam pateikuši, ka esam šo transatlantisko partneru pusē. Un arī daudzi latvieši tā uzskata, ka, neskatoties uz daudziem mīnusiem, briti mums ir labāki nekā krievi.

- Jā, bet es tā nedomāju. Labi, mēs esam rietumi, ja esam Eiropas Savienībā. Nobalsojot referendumā, īsti nezinot, par ko balsojam un ar kādām sekām tas mums var draudēt. Mēs esam NATO. Jo kur citur mēs tajā brīdī varējām paglābties? Bet šodien, kad ir pagājuši 20 gadi, mēs taču esam kaut ko mācījušies, esam kaut ko redzējuši. Ja šobrīd būtu jāizdara izvēle – gan attiecībā uz Eiropas Savienību, gan attiecībā uz NATO – šobrīd būtu cita izvēle nekā tad, kad mēs tikko bijām izsprukuši ārā no vienas citas impērijas.

- Jā, bet varbūt mēs varam būt tikai ES, vai arī Krievija mūs iesūks atpakaļ? Un Barrozu galu galā ir maigāks "lācītis" nekā Putins.

- Cilvēki ir tādi kā bērni, un šis, ak Dievs, fantastiskais primitīvisms tik tiešām valda. Bet es zinu par sevi, ka es šodien balsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Un ar šo 20 gadu pieredzi es balsotu arī pret iestāšanos NATO. Jo, ja es būtu zinājis, ka piedalīšanās NATO mums draud ar līdzatbildību par Lībiju, Irāku un Afganistānu, es balsotu pret iestāšanos NATO.

- Bet tad, ja mums draudētu Krievijas iebrukums kā Gruzijā, mūs neviens neaizstāvētu?

- Un tomēr es balsotu pret iestāšanos NATO. Es neesmu gatavs maksāt to morālo cenu, kas ir piedalīšanās Lībijas slaktiņā. Arī Sīrija, viens no civilizācijas šūpuļiem, arī tur viss tiek nolīdzināts ar zemi. Arī tā ir viena no šīs potenciālās impērijas upuriem. Jo lielvalstu politika vienmēr ir bandītiska politika. Pat lielo ģeogrāfisko atklājumu gadsimts nebija nekāds lielo atklājumu gadsimts, kā mums to skolā mācīja, bet Konkistas sākums pasaulē, kad konkistadori pakļāva, izlaupīja un iznīcināja citas zemes. Mans stingrs uzskats, ka mazas valsts ideālais stāvoklis ir neitrāla valsts."

Foto no kasjauns.lv

Novērtē šo rakstu: