Igauņi latviešu sarkanos strēlniekus gūstā neņēma... Tā bija pareiza pieeja cīņā par brīvību
Armands Puče, la.lv20.11.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas valstiskuma simtgade allaž rosina uz pārdomām par mūsu priekšgājējiem, par varonību un drosmi, kas iegrūda lielajos ūdeņos nacionālās pašapziņas laivu, par valstsvīriem, kas atļāvās domāt un rīkoties, ignorējot vispārpieņemtos mērogus, par sabiedrību, kura… ir tāda pati kā pirms simts gadiem. Un, ja vēl izņem ārā tos kroplīgos piecdesmit proletariāta jūgā, slapjais atlikums liek saprast, ka tagad tikai sākas valsts pamatu likšana.
Kad stāvēsiet pie Cēsu brīvības pieminekļa, kas godina Brīvības cīņu varoņus, tīri matemātiski varēsiet izskaitīt, ka vienā no svarīgākajām kaujām par brīvu Latviju igauņu gāja bojā piecas reizes vairāk nekā latviešu. Kā tad tā? Igauņiem švaki karavīri, nemāk karot? Nē, viņiem pie viena bija jānoslaktē vēl tie latvieši, kas savu zemi gribēja redzēt utainu… To bija daudz. Mums tā sanāca, ka tolaik latviešu strēlniekiem ir divas krāsas šineļi, kas, starp citu, ik pa laikam izlien uz āru arī mūsdienās.
Piemēram, tanks uz pjedestāla okupētajā Latvijā atgādināja par okupantiem, tas bija komunistu varas un domāšanas simbols, bet – atbrīvotie latvieši trīsdesmit gadus pēc atgriešanās uz pasaules kartes neko labāku kā tanku uz pjedestāla pie savas armijas poligona nespēja izdomāt. Nožēlojami. Un tādos brīžos vienmēr atceros igauņus, kas tomēr lielu daļu no latviešu sarkanajiem strēlniekiem neņēma gūstā – noguldot viņus laukmalē bez kompromisiem… Nogalināja, lai latvieši iegūtu savu valsti. Atkal jāsaka – igauņi arī šajā ziņā bija mums priekšā.
Pirms simt gadiem Latvijas valdība sprieda par dzīves dārdzību un ierēdņu algām. Pēc simt gadiem jau citas paaudzes politiķi zem tiem pašiem karogiem nezina citu tematu.
Ekonomikas ministrs mūsu dienās domā, ka viņš cenas spiedīs uz leju ar varu un draudiem, bet 1924. gadā valdības plāns bija vecs kā pasaule – tika uzpirkti rudzu krājumi lielos apjomos, noglabāti armijas noliktavās, un tos dzītu iekšā tirgū tikai tajā gadījumā, ja pārtikas preču tirgotāji neprastos. Pēdējie mājienu saprata un pierāvās… Bet valsts iepirktie rudzi papildināja armijas pārtikas krājumus bez konkursiem un speciāla iepirkuma.
Ar ierēdņu rijību notika vēl vienkāršāk. Ja tagad finanšu ministrs nespēj vien piesegt vaiga tvīkumu, lai skaidrotu tautai, kad tad nāks tā diena, kad birokrātiju mazinās – un tā paiet gadi! –, tad pirms simt gadiem tā paša posteņa ministrs pateica bez aplinkiem. “Tā būs!” Un – bija. Pat kreisie, kas 1924. gadā pirmoreiz Latvijas valsts vēsturē tika pie valdības kabineta sildīšanas, šo izpildīja paklausīgi, atbildīgi. Valsts tautsaimniecības interesēs.
Protams, protams, glorificēt to dienu pamatšķiras koalīciju arī nevajag, jo tieši viņi ir tie, kas nolemj par plato sliežu dzelzceļu izbūvi no Rīgas līdz PSRS robežai – daudz nedomājot, ka pēc 16 gadiem pa šīm pašām sliedēm ripos vagoni ar padomju armijas daudznacionālo kontingentu. Pa tām pašām platajām sliedēm latviešus izveda uz Sibīriju.
Starp citu, ir kāda interesanta parādība visus divdesmitos un trīsdesmitos. Brīžos, kad pie demokrātiskajām varas svirām nonāk sociāldemokrāti vai to paliekas – tajos gados valdību maiņas ir bieža lieta –, gluži vai neticamā ātrumā un paklausībā tiek apskautas PSRS ārpolitikas iniciatīvas, principiāli šķeļot tā laika Baltijas valstu, Somijas un Polijas bloku, ko balstīja Rietumu pasaule. Angļi, amerikāņi, franči labi redz, ka noteiktos politiskos procesos latvieši sāk pārnestā nozīmē nēsāt nevis sarkanbaltsarkano strēlnieku šineli, bet to otru, kā toreiz septiņpadsmitajā vai deviņpadsmitajā – kopā ar boļševikiem…
Krievu izlūkošana kopumā spiež uz pareizajām pogām un pārsvarā tiek atalgota, jo te vienmēr kāds viņus gaida… Tiesa, vienu gan sarkanā pagrīde 1924. gada nogalē neizrēķināja: apvērsumu, kas dotu atbilstošu iekārtas maiņu, komunisti sāka īstenot nevis Latvijā, bet gan Igaunijā. Bet igauņi kā toreiz pie Cēsīm – nepadevās… Rīga gan kristu, jo te sarkano ūziņu valkātāju bija vairāk.
Pēc aplauziena Tallinā krievi ļoti pragmatiski pārbīdīja savu spiegu organizācijas centrālo aparātu tuvāk Daugavas upes grīvai un turpmākos gadus līdz pat četrdesmitajam nostrādāja kā pirmklasīgi diriģenti. Ironizējot par dvēselēm, kas nenokļuva putenī: padomju okupācijas laikā daudzi latvieši kļuva par komunistiskās partijas nomenklatūras skrūvēm Maskavā, gluži tāpat kā mūsdienās latviešu paklausīgā, izpildīgā un disciplinētā ierēdniecība ir pārpludinājusi Briseles koridorus.
Kad viņdien lasīju ziņu, ka viens no mūsu prezidenta institūcijas izstrādājumiem pēc godiem Rīgas pilī pensionēšanas vecuma sirmāko daļu pavadījis ar jaunām sievietēm, ritmiski taisot tām ārlaulības bērnus, ko uztur no Latvijas valsts piešķirtās privilēģiju pensijas un iekrājumiem, kas nākuši no Krievijas gāzes kompāniju atbalstošiem uzņēmumiem, – vēlos atgādināt, ka arī pirms simt gadiem bija jautri…
Zigfrīds Anna Meierovics, palicis bez darba un ārzemju komandējumiem – kreisie viņam atņem premjerēšanu un neļauj atgriezties arī ārlietu ministrijā –, pēkšņi vienā dienā pamet sievu ar trīs bērniem, jo viņam iepatikusies kāda Kristīne Bakmane. Mūsdienās tādas kā šī Kristīne ir jāsauc par golddigerēm jeb bagāto veču medniecēm, jo viņai kā kāda muižkunga palīga meitai kāds gados novītis Rīgas rūpnieks – vēl pirms Meierovics tiek nocopēts – pārraksta daļu no mantojuma.
Taču paliksim pie racionālās versijas, ka Kristīne ir uzņēmēja. Mūsu ārlietu spīdeklis, izmests no aktīvās politikas, kļūst par uzņēmuma “Kr.Bakmans” direktoru, spējot ar saviem sakariem piesaistīt firmai labas kredītlīnijas. Meierovics ar jaunajiem pienākumiem un sānsoli tā aizrāvās, ka nervi neturēja arī viņa partijas biedram Kārlim Ulmanim, kurš trīsdesmit septiņus gadus veco ērzeli centās vest pie prāta… Bezcerīgi.
Lai gan 1924. gada vasarā ir kāda nozīmīga epizode, ko var ierakstīt Latvijas diplomātijas vēstures zelta fondā tieši ar Meierovica rokām. Anglijā pie varas nāca leiboristi un mūsu politiskā elite bailēs, ka tagad angļi sāks atbalstīt nevis latviešu valsti, bet gan tās padomju/padumjo pagrīdi, sūtīja privātā kārtā Meierovicu uz Londonu, lai tas pa savu paziņu līniju iztausta drēbi. Brauciens atmaksājās, jo leiboristiem ne prātā nenāca iet pa Ļeņina un visu pārējo cūku ceļu – un šo labo ziņu Zigfrīds pārveda mājās… Kārļa lietošanai.
Starp citu, pēc gada Meierovics gāja bojā auto avārijā, bet Bakmane īsi pēc tam nošāvās. It kā neesot tikusi galā ar piedzīvoto traģēdiju. Bet varbūt saprata, ka netiks arī galā ar milzīgajiem parādiem, kas nomāca viņas firmas – un tad jau variantus parasti nerēķina… Bet varbūt viņa savai intīmajai misijai vairs nebija noderīga, jo atcerēsimies, kādu milzīgu lomu Meierovics spēlēja Baltijas vienotība jautājumā. Turklāt starp latviešu sievietēm tajos laikos bija daudz tādu, kas pasaules revolūcijas vārdā paslepus piemērīja sarkanos naktskreklus. Tas pats sarkano strēlnieku motīvs.
Pieminekli brīvības cīņu varoņiem Cēsīs atklāja 1924. gada 11. novembrī. Padomju vara to uzspridzināja 1951. gadā, lai noliktu tā vietā savu Iļjiču… Pēc neatkarības atjaunošanas atjaunoja arī svarīgo piemiņas vietu igauņu un latviešu karavīriem. Kad nonāksiet šajā vietā, padomājiet – kāpēc igauņiem nebija sarkano strēlnieku? Iespējams, tieši tā bija mūsu neatkarības lielā veiksme. It kā jau muļķīgi atkal slavēt igauņus, taču – bez viņiem mēs nespētu. Vai viņi spētu bez mums? Nu, re – vēl viens jautājums, kas jāpārdomā…
P.S. Par to gūstā ņemšanu un neņemšanu: zīmīgi, ka viens no tiem Stučkas armijas ierindniekiem, kas 1919. gada vasarā padevās igauņiem labprātīgi, bet kuru toreiz nenošāva – lai gan igauņu karavīri bija jau uzvilkuši savu šauteņu gaiļus –, vēlāk jau kā mūsu valstsvīrs nodeva Latvijas valsti sarkanajā aizgaldā…
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
